Anna Kūpere pēc ilgas karjeras žurnālistikā, kuras laikā viņa Padomju Savienības pēdējos gados strādāja par ASV sabiedriskā radio korespondenti Maskavā, turpmākos darba gadus veltīja žurnālistu drošības jautājumiem. Žurnālisti ir apdraudēti ne tikai "karstajos punktos" un represīvās valstīs; šīs profesijas pārstāvjiem nereti jāsaskaras ar seksuālu uzmākšanos arvien biežāk - vajāšanu internetā.
Saskaņā ar organizācijas "Committee to Protect Journalists" (CPJ) datiem, šogad visā pasaulē nogalināti 16 žurnālisti. Lielākā daļa noslepkavoti, bet citi kļuvuši par nejaušiem apšaudes upuriem vai arī kādā citā veidā miruši bīstamā darba uzdevumā. Nogalināto žurnālistu sarakstā galvenokārt atrodami vīriešu vārdi.
Sievietes biežāk kļūst par cita veida vardarbības upurēm. Piemēram, 2017.gadā zviedru Kima Valla Dānijā - vienā no žurnālistiem labvēlīgākajām valstīm pasaulē - iekāpa izgudrotāja Pētera būvētajā zemūdenē. Turpmākajos mēnešos Vallas līķi pa vienai ķermeņa daļai izcēla no jūras. Domājams, ka noziegumā bija iesaistīta seksuāla vardarbība.
Somijas sabiedriskā medija žurnāliste Jesika Aro ziņoja par Krievijas "troļļu fermām", kam sekoja milzīga virtuālās vajāšanas kampaņa ar botiem, iebiedēšanas mēģinājumiem un apmelojumu gūzmu.
Lai arī cik dažādas nebūtu tās izpausmes, problēma ir ārkārtīgi nopietna.
- Pēc žurnālistes karjeras beigām jūs vadījāt organizāciju CPJ. Vai varat raksturot pašreizējo situāciju pasaulē? Kādas ir problēmas un tendences?
Skatoties uz visu pasauli kopumā, situācija nekad nav fantastiska. Vienmēr bijuši valstu līderi, kuriem prese ne tikai nesimpatizē, bet kuri neatkarīgos žurnālistus arī apspiež, iebiedē, liek cietumā, izsaka draudus. Tā viņi vēršas pret kvalitatīvu pētniecisko žurnālistiku, kas varētu atklāt korupciju vai valdības pārkāpumus.
Manuprāt, pašlaik viena no spilgtākajām tendencēm ir pret žurnālistiem vērstā retorika. Lai gan tā nesākās ar Trampu, tomēr viņš ļoti, ļoti skaļi paudis savu nepatiku pret presi. Viņš izmantojis apzīmējumu "tautas ienaidnieks", kas nāk no Staļina laikiem. Sabiedrība bija šokēta, kad to pirmoreiz dzirdēja.
Viņš kliedz par "viltus ziņām" katru reizi, kad parādās viņam neglaimojoša informācija vai kritika. Tagad redzam, kā šo retoriku pārņem līderi citviet pasaulē un izmanto to pret žurnālistiem savās valstīs.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu pašreizējā administrācija ir ārkārtīgi problemātiska preses brīvības jautājumos. Nevienam ASV prezidentam prese nekad nav īsti patikusi, taču viņi iestājās par preses brīvības principu. ASV šajā jomā starp vadošajām valstīm pasaulē. Tagad mums ir prezidents, kurš sarunās ar Ķīnas, Turcijas vai citu valstu, kurās pastāv lieli preses brīvības pārkāpumi, līderiem uz to nenorāda kā uz problēmu. Kādreiz uz ASV prezidentu un valdību lielākoties varēja paļauties, ka šīs problēmas tiks aktualizētas. ASV valdība pagātnē palīdzējusi panākt žurnālistus no ieslodzījuma ārvalstīs, palīdzējusi Ķīnas politiskajiem disidentiem, taču tagad nekas tāds nenotiek.
Es domāju, ka tā ir slikta retoriskā piemēra rādīšana. Es lietoju vārdu "retoriskais", jo neviens ASV žurnālists nav ieslodzīts cietumā. Žurnālisti biežāk piedzīvojuši uzbrukumus - dažreiz fiziskus, bet daudz biežāk verbālus. Tomēr ir viens izņēmums - 2018.gada apšaude laikraksta "Capital Gazette" redakcijā Anapolisā, Mērilendā, kur kāds vīrietis nošāva piecus cilvēkus. Vai viņš to būtu izdarījis, ja valdītu cita atmosfēra? To nekādi nevar pateikt, bet ir sajūta, ka gaisotne kļuvusi bīstamāka. Žurnālistikai tā ir liela problēma.
- Kimas Vallas slepkavība bija viens no gadījumiem, kuram rūpīgi sekoja arī lasītāji Latvijā. Tas bija šausmīgs notikums. Ļoti neparasti ir tas, ka viņa nevis ziņoja no konflikta zonas vai tamlīdzīgi, bet gan devās devās intervēt nedaudz īpatnēju izgudrotāju, taču viņu ļoti brutālā veidā nogalināja. Žurnālistiem ir dažādas taktikas, kā sevi pasargāt no bīstamām situācijām, bet vai briesmas vienmēr var pienācīgi novērtēt?
Kimas Vallas nāve diemžēl daudziem lika pamosties. Palasot informāciju par to, kas viņš bija un kā viņa rīkojās, organizējot interviju... Vai viņa kaut ko izdarīja nepareizi? Daudzi žurnālisti, tai skaitā vīrieši, ir piekrituši līdzīga veida intervijām. Kimas Vallas gadījums atgādina, ka mēs vienmēr nespējam laikus pamanīt briesmas.
Vai viņa kaut būtu varējusi darīt citādi? Grūti pateikt. Viņa būtu varējusi uzstāt, ka ņems līdzi fotogrāfu. Varbūt Madsens vispār būtu atteicies no intervijas. Tagad mēs zinām, ka, iespējams, viņš jau iepriekš bija izplānojis, ko darīs. Ja kāds cits būtu bijis klāt, to īstenot būtu grūtāk vai pat neiespējami.
Foto: Zemūdene, kurā mira Kima Valla
Tas ir atgādinājums, ka briesmas var uzglūnēt vienmēr, pat šķietami drošās situācijās. Žurnālistam vienmēr jādomā vairākus soļus uz priekšu, rūpīgi jāgatavojas. Neejiet vieni vai arī nodrošinieties, ka kāds zina, kur esat, un var vajadzības gadījumā celt trauksmi.
Riska uzņemšanās noteikti nav dzīvības vērta.
Publiski pieejami daudzi padomu un ieteikumu apkopojumi, ko žurnālisti var izmantot. Manuprāt, redakcijās vajadzētu diskutēt par šādiem riskiem un vienoties par zināmiem noteikumiem. Tādā veidā tiek veicināta problēmas apzināšanās, pievērsta uzmanība. Ar laiku cilvēki aizmirst, tāpēc tas jādara regulāri un pat tad, ja nekas slikts nav noticis. Jāatgādina: tev šīs vadlīnijas jāievēro, jo mums rūp tava drošība.
- Varbūt esat dzirdējusi par somu žurnālistes Jesikas Aro lietu. Viņa pētīja Krievijas "troļļu fermas", kas "troļļiem", protams, nepatika. Viņa kļuva par upuri milzīgai virtuālās vajāšanas kampaņai, tika nopludināti viņas personīgie dati, viņa saņēma draudus. Aizskaršana internetā - ko agresors var veikt daudz lielākā mērogā un no jebkuras pasaules vietas - ir relatīvi jauns drošības apdraudējums, ar ko saskaras žurnālisti. Kā jums šķiet, vai šāda vajāšana nākotnē padarīs žurnālista profesiju bīstamāku? Vai žurnālistus būs vieglāk iebiedēt?
Iebiedēt - noteikti. Mēs nezinām, cik lielas fiziskas briesmas viņai draudēja, un arī viņa pati to nevar zināt. Tas noteikti ir biedējoši.
Ja viņi panāktu savu mērķi un žurnāliste pārstātu par šo tēmu rakstīt, tad tas būtu ļoti skumji.
Mēs vēl tikai sākam saprast, kā risināt šāda veida problēmas. Viņas darba vietai jādara viss iespējamais, lai viņu pasargātu.
Mediju jomā valda liela konkurence par ziņām un sižetiem, bet drošības jomā nekādai konkurencei nevajadzētu pastāvēt. Tā ir kopīga lieta. Ikvienai mediju organizācijai Somijā jāsaprot - kas līdzīgs varētu notikt arī ar to žurnālistiem. Jāatbalsta gan vienam otru, gan arī tādas organizācijas kā CPJ vai "Reportieri bez robežām".
Parādi, kas notiek - tas ir viens no preses brīvības un cilvēktiesību aizstāvības pamatakmeņiem. Jājautā atbildīgajām iestādēm, kas lietas labā izdarīts? Ne vienmēr izdosies panākt rezultātu, bet tā nav lieta, par ko klusēt.
Esam bijuši liecinieki gadījumiem, kad neklusēšanai ir liels spēks, piemēram, Ivana Glounova lietai Krievijā. Vakardien biju "Meduza" redakcijā, un viens no redaktoriem teica, ka uzskata to par brīnumu.
Bet toreiz iesaistījās ne tikai Krievijas žurnālisti, bet arī žurnālisti visā pasaulē, preses brīvības aizstāvju organizācijas. Visi runāja par šo gadījumu. Šķiet, ka valdībai palika kauns, ka tās argumenti bija tik ļodzīgi, un tā bija spiesta viņu atbrīvot.
Taču tas ir daudz grūtāk situācijā, par kuru runājat jūs. Kurš īsti ir vainīgais, pret ko vērsties? Viens no veidiem, kā cīnīties pretī, ir turpināt rakstīt un izgaismot šo lietu.
- Jūs lekcijā latviešu žurnālistēm pieskārāties arī seksuālās uzmākšanās problēmai. Kā jums šķiet, kā cīnīties nevis ar sekām, bet ar kultūru? Izklaides industrija un #MeToo nodarbojas ar vainīgo kaunināšanu, mediju industrijā runā par to, ka redaktoru pozīcijās vajadzētu būt lielākam skaitam sieviešu, lai labāk varētu pamanīt bīstamas situācijas un vajadzības gadījumā rīkoties. Vai jūs domājat, ka kultūra mainīsies?
Jā, es domāju, ka galu galā tā noteikti mainīsies. Vai Vai tas notiks jūsu vai citu jaunu žurnālistu laikā - to gan es nevaru paredzēt.
Domāju, ka pārmaiņas atnāks tad, kad sievietes būs vairāk pārstāvētas augstāko amatu līmenī. Redakcijā strādājošajām sievietēm jāsanāk kopā un kaut neformāli jārunā par šīm problēmām, kā arī jārunā ar vadītājiem. Sievietēm nereti ir bail par to runāt vai arī viņas neuzskata, ka no tā būs kāda jēga. Ja vesela sieviešu grupa norāda, ka, piemēram, uzņēmuma kultūra ir problemātiska un viņas tajā jūtas neērti, tad viņām ir skaļāka balss. Un nebūs tā, ka viens cilvēks cietīs, ja otrai pusei tas nepatiks. Ja, teiksim, 50 sievietes vērsīsies pie vadības, tā labāk apzināsies problēmas nopietnību un būs vairāk gatava sarunām.
Svarīgi būt ļoti atklātiem. Aptaujas liecina, ka cietušās nereti klusē vai pastāsta par notikušo tuvākajām draudzenēm, bet redakcijā neceļ to gaismā kā problēmu.
Nezinu, cik efektīva būtu šāda pieeja, bet klusēšana acīmredzot neko nav atrisinājusi.
/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)