"Mēs esam labi žurnālisti, bet draņķīgi biznesmeņi"
Intervija

Inga Spriņģe

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Informācijas laikmets, kurā mēs dzīvojam, ir nežēlīgs attiecībā uz tradicionālajiem medijiem. Radio, televizora un avīzes vietā nākuši soctīkli, tiešsaistes spēļu platformas, mūzikas straumēšanas vietnes un vēl neskaitāmi veidi informācijas iegūšanai. Kvalitatīvai žurnālistikai par auditoriju nākas cīnīties ar populistu ierakstiem "Facebook", nopirktiem influenceriem, sensacionāliem jūtjūberiem un vēl desmitiem citu vietņu un platformu, pa kurām tā izklīdusi pēdējo desmit gadu laikā.

 Klausītājs, skatītājs un lasītājs ir noguris, apjucis un zaudē kritisko spriestspēju. "Cilvēki pavelkas uz lietām, kas izraisa dusmas," saka Inga Spriņģe - žurnāliste, viena no Baltijas pētnieciskās žurnalistikas centra "Re:Baltica" dibinātājām. Sadarbībā ar Rīgas Ekonomikas augstskolu "Re:Baltica" novembra sākumā rīko forumu "Reinventing Media" - pasākumu, kurā mediju profesionāļi no visas pasaules diskutēs par tēmu, kas jau veselu desmitgadi nodarbina visu nozares profesionāļu prātus - kāda ir mediju un kvalitatīvas žurnālistikas nākotne.

Cik ilgi, tavuprāt, jau tiek runāts par tradicionālo mediju krīzi?

Reālais ziņu mediju popularitātes kritums, manuprāt, risinās kopš 2008. gada, kad sākās  globālā ekonomiskā krīze, kad strauji sāka mirt avīzes. Kopš tā paša 2008. gada arī sāka uzplaukt sociālie tīkli. Tobrīd tradicionālie mediji apjauta, ka no tiem aizplūst nauda uz internetu. Tad bija 2010.-11. gads, kad, manuprāt, bija reāla depresija, it īpaši Amerikā, kur tika masveidā atlaisti no darba žurnālisti. Toreiz radās tā pārliecība, ka ikviens, kuram ir savs blogs, var būt žurnālists. Taču arī šis vilnis ir pāri, jo visi saprata, ka ikviens gluži par žurnālistu būt nevar un ka viedokļa paušana īsti nav žurnālistika - tai tomēr ir nepieciešami profesionālie standarti. Ir jāmēģina uzklausīt visas puses, jāpārbauda publicējamā informācija un tā tālāk. Blogeris vai influenceris to vienkārši nedara.

Pēdējais lielais katalizators bija Trampa ievēlēšana, kas parādīja, ka mediju auditorijā ir cilvēki, kuri saprot, ka par kvalitatīvu saturu ir jāmaksā. Mēs redzam, ka uzplaukst radikālisms un populisms, un tas lielā mērā notiek, tieši pateicoties sociālajiem tīkliem. Tajos informācija izplatās straujāk, savukārt mediji kļuvuši vājāki, jo viņiem vienkārši nav naudas - lielu daļu ir atņēmis "Facebook". Zīmīgi, ka nākamajā dienā pēc prezidenta vēlēšanām strauji pieauga gan "New York Times", gan "Washington Post" maksas satura abonētāju skaits - cilvēki sāka meklēt kvalitatīvu saturu.

Līdzīgi kā tiek runāts par sociālo nevienlīdzību, šobrīd aizvien vairāk ir arī dzirdams par informatīvo nevienlīdzību - aizvien palielinās plaisa starp tiem, kuri patērē kvalitatīvu informāciju, un tiem, kuri nepatērē neko.

Tie, kuri patērē kvalitatīvu informāciju, saprot, ka par to ir jāmaksā. Otrā daļa nemaksā un arī nekad nemaksās ne par ko - viņi patērē visu, kas ir bez maksas un bieži vien ne pārāk kvalitatīvs. Tāpēc ir jautājums, kā sasniegt to auditoriju, kura nepatērē neko un ne par ko nemaksā. Varētu jau domāt, ka ir vienalga, ko viņi dara, bet arī viņi iet un piedalās vēlēšanās. Un tas, kā viņi nobalso, ietekmē arī pārējo dzīves kvalitāti.

Šī otrā daļa varētu būt daudzskaitlīgāka?

Es nezinu, vai proporcionāli tā ir lielāka, vai mazāka, bet tā ir ļoti būtiska daļa. Es par to pārliecinājos - un man bija šoks - pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kad mēs, "Re:Baltica"  trīs mēnešus monitorējām sociālos tīklus. Mēs meklējām Krieviju un Kremli - neatradām. Bet galvenais secinājums bija cits - ja mēs savulaik diskutējām, kura no avīzēm ir labāka, vai kurš virsraksts ziņu portālos ir izdevies, tad šeit nācās konstatēt, ka ir milzumdaudz cilvēku, kuri nepatērē nevienu mediju. Es prezentācijās bieži vien kā piemēru minu faktu, kā priekšvēlēšanu periodā soctīklos ārprātīgu popularitāti ieguva kāds video, ar kuru bija dalījušies vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku. Tajā kāds it kā uzņēmējs no Ķekavas braukāja pa aptiekām Lietuvā un Latvijā un salīdzināja zāļu cenas. Mums to atsūtīja kāds no mūsu heiteriem ar komentāru: "Redziet, kas ir īsta žurnālistika!". Tajā video bija iemontēti arī diezgan daudzi fragmenti, kuros žurnālisti par šo tēmu intervē politiķus un amatpersonas. Tas nozīmē, ka žurnālisti par šo tēmu ir runājuši. Taču cilvēkam, kas nepatērē medijus, tas viss ir jaunums un viņš vaino mūs, ka mēs netaisām pareizo žurnālistiku. Un otrs secinājms, gluži kā biznesā - nevaino klientu vai konkurentu.

Mūsu gadījumā, tēlaini izsakoties, - nevaino kaķīšu video, bet mācies no tiem.

Tāpēc mēs, "Re:Baltica" radījām savu "Facebook" raidījumu, lai sasniegtu to auditoriju, kura nepatērē neko no tradicionālajiem medijiem, lai vismaz kaut kā pievērstu viņu uzmanību aktuālajām tēmām un problēmām.

Turklāt šai sabiedrības daļai ir ļoti nekritiska attieksme pret soctīklu informāciju

Šajā sakarā var uzsvērt divas lietas. Pirmā - cilvēki pavelkas uz lietām, kas izraisa dusmas. Tikko bija piemērs - kāda mamma "Facebook" bija ierakstījusi par to, ka viņas puiku notriecis auto un ātrā palīdzība neesot pat ieradusies. NMPD tūlīt pēc tam publicēja ierakstu, ka viņu brigāde ir tur bijusi un palīdzējusi. Šajā gadījumā stāsts nav par mammu, bet par tiem deviņpadsmit tūkstošiem cilvēku, kuri bija dalījušies ar viņas ierakstu. Otrā lieta ir "Facebook" algoritms, kas tieši strādā uz tiem ierakstiem, kuros ir lielāka cilvēku iesaiste jeb engagement - tādi automātiski nokļūst augstāk ziņu lentā.

Tas ir tas slazds, ar kuru mums, medijiem ir jākonkurē.

Kā tev šķiet, vai soctīklu popularitātes sprādziens ir nācis par labu žurnālistikai?

Es domāju, ka vairs nav jēgas runāt par labu vai par sliktu, tas tā vienkārši būs. Jautājums, kā mēs ar to sadzīvosim un kas notiks tālāk.

Ir skaidrs, ka tas ir nodarījis milzīgu postu, jo katram, atvainojos, loham ir iespēja paust savu viedokli. Taču būs aizvien spēcīgāka regulācija.

To mēs redzam arī paši - mēs, piemēram, nevarējām divas nedēļas promotēt savus ierakstus, jo, ja saturs ir politisks, mums ir jāliek klāt paziņojums par to. Mums nācās diezgan ilgi ar to noņemties, taču, no otras puses, tieši par to mēs arī lamājam "Facebook" - ka ikviens var tur likt un popularizēt savu antipropagandu un tamlīdzīgas lietas. Tagad tas nebūs tik vienkārši. Turklāt es domāju, ka regulācija paliks vēl stingrāka.

Vēl viena būtiska lieta ir nauda, kas aizplūdusi no medijiem. Es nesen biju konferencē, kur kāda Filipīnu žurnāliste teica: ""Facebook" paņēma no mums naudu, bet nepaņēma tai līdzi atbildību par saturu." Notiekošais, protams, ir atkarīgs arī no medija veida un lieluma. Lielie mediji - tādi kā "Washington Post", "New York Times" un arī lielākie no Baltijas medijiem vairs nepaļaujas uz soctīkliem kā nozīmīgu auditorijas piesaistes rīku. Šo "Facebook" algoritma maiņu dēļ tas izmaksā pārāk dārgi un ir mazefektīvi. Kopīgais viedoklis ir tāds, ka "Facebook" ir nepastāvīga platforma.

Un kur tad, tavuprāt, ir mediju nākotne sociālajos tīklos?

Šobrīd pasaules līmeņa popularitātes topā ir podkāsti - visi nopietnie mediji tādus ražo un tos iespējams klausīties, piemēram, Spotify. Baltijai tas, manuprāt, nav perspektīvi, jo tirgus ir pārāk mazs. Varbūt tas šeit varētu strādāt uz kādām klausītāju nišām, piemēram, auto podkāsti. Bet plašākā mērogā un tik kvalitatīvi - kad vienu 15 minūšu podkāstu gatavo 14 cilvēku komanda - pie mums tas diez vai būs iespējams.

Novembra sākumā jūs rīkojat mediju nākotnei veltītu konferenci

Oficiālais rīkotājs ir Rīgas Ekonomikas augstskolas Mediju centrs, bet mēs, "Re:Baltica" tajā esam ļoti iesaistījušies. Mediju centrs rīko dažādus pasākumus saistībā ar žurnālistiku. Redzot gan mūs, gan līdzīgus pētnieciskās žurnālistikas centrus Austrumeiropā, viņi secināja, ka mēs esam labi žurnālisti, bet draņķīgi biznesmeņi. Vienā no konferencēm bija šāds piemērs - kāda ir atšķirība starp žurnālistu un uzņēmēju, kuri katrs dabū savam projektam simts tūkstošus? Žurnālists visu iztērēs pētījumam, savukārt uzņēmējs  paturēs desmit procentus no summas mārketingam. Ekonomikas augstskolā ir programma "Media management course", kurā māca "apgriezt smadzenes uz otru pusi".

Tad mēs arī sapratām, ka mums ir nepieciešams forums, kurā sanāktu cilvēki, kas runā tieši no biznesa aspekta - kā pelnīt naudu, kā piesaistīt auditoriju.

Šis ir izmēģinājuma variants ar domu, ka mēs šo pasākumu atkārtosim katru gadu.

Manuprāt, viens no būtiskākajiem aspektiem ir konferences nelielais mērogs - mēs plānojam, ka tajā kopumā piedalīsies apmēram 150 cilvēki. Tas dos iespēju aprunāties ar sev interesējošajiem cilvēkiem aci pret aci. Turklāt nav tā, ka tā būtu domāta tikai mediju vadītājiem un mārketinga cilvēkiem. Mēs gaidām arī cilvēkus no reklāmas, sabiedrisko attiecību jomas, žurnālistus un saistīto nozaru profesionāļus.

Mēs esam piesaistījuši ļoti interesantus ekspertus, kuri stāstīs gan to, kā ir izgāzušies, gan kā guvuši panākumus. Piemēram Džeremiju Gilbertu no "Washington Post", kurš stāstīs par dažādām platformām. Kā zināms, "Washington Post" pieder "Amazon" īpašniekam Džefam Bezosam, kuram pieder arī tiešsaistes spēļu platforma "Twitch". Un Bezosam bija ienākusi prātā ideja pamēģināt caur šo platformu novadīt līdz auditorijai arī medija saturu - sākotnēji bija mēģinājums mazā lodziņā rādīt "Washington Post" ziņu lentu, taču tas īsti nestrādāja. Tagad viņi izmēģina citu veidu - uzaicina kādu politiķi spēlēt spēli un tās laikā runā par politiku. Tas ir mēģinājums pastāstīt šai auditorijai, ka ir tāda avīze "Washington Post".

Jo cilvēki lielākoties ir atraduši savas pulcēšanās platformas internetā - geimeri pulcējas vienā vietā...

...un jaunās māmiņas citā un vegāni vēl trešajā. Tā ir tā būtiskā atšķirība, kā ir mainījies tirgus. Vecajos labajos laikos bija avīze, kas bija vienīgais informācijas avots. Tagad ir otrādāk - žurnālistiem ir jādomā, kur ir auditorija un kā pie tās nokļūt. Pie tevis vairs nenāk, daudzi vispār tevi vairs nezin. Arī gadsimtiem ilgi tradicionālais mediju peļņas avots - reklāmas - ir miris. To šobrīd ir atņēmis "Facebook", "Google" un soctīkli kopumā. Tādēļ pēdējo divu gadu tendence ir maksas saturs. Taču arī tas nav kā vecajos labajos laikos - mēneša vai pusgada abonements, mūsdienās mediji domā, kā monetizēt saturu visdažādākajās nišās. Piemēram "New York Times" pagājušā gada lielais veiksmes stāsts maksas satura lauciņā bija jaunumu vēstule ar padomiem ēdiena gatavošanai. Viņi sasniedz auditoriju ar šo vēstuli un tad piebilst - ziniet, starp citu, ir arī tāda avīze "New York Times", varbūt jums būtu interese izlasīt arī citus mūsu rakstus. "Buzzfeed" savu ēst gatavošanas raidījumu papildināja ar pavārgrāmatu, ēdiena gatavošanas kursiem, dažādiem priekšmetiem un suvenīriem ar raidījuma logo.

Secinājums ir tāds, ka mūsdienās var pelnīt nevis ar pašu saturu, bet ar visiem produktiem, kas tam ir apkārt.

Arī Latvijā ir virkne mediju, kas pelna nevis ar saturu, bet, piemēram, pasākumu rīkošanu. Jo pievienotās vērtības ķēdē vismazāk naudas ir tajā galā, kur ir saturs. Nauda ir tur, kur ir pasākumi, produkti, sabiedriskās attiecības, konsultācijas.

Mēs visu laiku runājam par drukātajiem un elektroniskajiem medijiem. Bet ir arī televīzija

Televīzijai arī samazinās auditorija, tāpēc tiek veidotas t.s. on demand platformas, kur var skatīties izvēlēto saturu. Taču Latvijā un Baltijā nekas neliecina par to, ka televīzijas auditorija samazinās. Protams, ka jaunā paaudze informāciju iegūst citviet, tomēr Latvijā un Lietuvā reklāmas tirgus ir vislielākais tieši televīzijā un radio. Kaut kādā veidā uzticēšanās šiem medijiem ir saglabājusies.

Patiesībā jau sen var runāt par multimediāliem medijiem - piemēram, "Finacial Times" ir sava TV studija. Arī mums televīzijas savās interneta vietnēs publicē gan video, gan tā atšifrējumu tekstā. Tāpat kā nav tikai drukāta medija, nav arī "tīras" televīzijas.

Bet vai tas nav apburtais loks - tiklīdz kā tu sāc izpatikt auditorijai, tā sagaida no tevis vēl lielāku pretimnākšanu?

Es domāju, ka tā nav izpatikšana. Tā ir veco laiku domāšana - cik agrāk bija labi. Ir mainījies veids, ka cilvēki patērē informāciju un kur viņi to saņem. Šajā gadījumā mēs vairs neesam varas pozīcijās, mums ir jāiet pie viņiem, jo viņi pie mums nenāks, viņiem ir ļoti daudz alternatīvu. Es šodien vairs nekonkurēju ar žurnālu "Ir" vai Latvijas Radio. Es konkurēju ar "Netflix" un tamlīdzīgām platformām. Šovasar žurnālistikas vasaras skolā piedalījās žurnālists no Zviedrijas televīzijas pētnieciskās žurnālistikas nodaļas. Viņa atziņa bija tāda, ka tipiskākā žurnālistu kļūda ir patērēt 95% laika izpētei un tad pašās beigās ātri izlemt, kādas bildes un video pielikt. Mūsdienās ir jādomā pilnīgi otrādāk.

Uz augšu