/nginx/o/2019/10/30/12698650t1h337b.jpg)
Sākās viss ar to, ka pirms kāda laba laika iegādājos abonementu uz vienu no Rīgas fitnesa centru ķēdēm. Bija akcija – sak, nāc bez reģistrēšanās maksas, saņemsi dāvanu un pirmā iepazīšanās nodarbība trenera vadībā bez maksas! Tā kā gadi nestāv uz vietas, darbs pamatā pie datora un pastaigas ikdienā lielākoties tikai tik, cik no darbavietas līdz studijai vai mājās maršrutā “dīvāns-ledusskapis”, nodomāju: izklausās interesanti, uz šo ir jāparakstās!
Sākums bija daudzsološs līdz brīdim, kad neveiksmīgi sanāca samežģīt potīti. Tad kaut kā piespiedu pauze ievilkās, allaž atradās kādi pašam šķietami gana nopietni iegansti, lai sporta zāles apmeklējumu atliktu uz nākamo dienu vai nedēļu un beigās arī no mēneša uz mēnesi. Lieki piebilst, ka, domas “rīt es noteikti saņemšos” vadīts, abonements par zāli joprojām tika cītīgi maksāts.
Tikmēr ar laiku arvien skaidrāks un spogulī uzskatāmāks kļuva fakts, ka divi mēģinājumi nedēļā vidējās paaudzes deju kolektīvā “Sidrabi”, lai arī gana intensīvi un pa divām, trim stundām katrs (starp citu, tiekamies ceturtdienas un svētdienās Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā – laipni lūgti pulkā!!!), ar draugiem palaikam uzspēlētais volejbols un viena otra garāka pastaiga uz ķermeņa apkārtmēru un tilpumu nekādu lielu pozitīvu efektu nespēj atstāt. Par to pa reizei atgādināja arī trepes un kurpju auklas. Atceros, kā man viens miesās omulīgs draugs savulaik teicās esam, pašam negaidot, atskārtis, ka viņam garderobē nav neviena šņorējamu kurpju pāra. Toreiz par to gardi nosmējos un pie sevis nodomāju, ka ar mani gan tā pilnīgi noteikti negadīsies. Šņorējami apavi man joprojām ir arsenālā, taču jāatzīst, ka arvien biežāk ar neviltotu interesi veikalā sāku uzlūkot “iešļūcenes”… Par spīti tam, sen iegādātais sporta zāles abonements turpināja krāt putekļus, no kā loģiski ir secināms, ka motivēšanai šajā ziņā man ir nepieciešams kas vairāk par pašiedvesmu.
Te nu īsti laikā ieskatījos “sejas grāmatā”. Tieši tobrīd, kad Edgars Barbaks bija padalījies ar ierakstu par “Vingruma maratonu” un darba kolēģe Lapsiņa apņēmīgi iekomentējusi, ka tam pieteiksies. Pasākums desmit nedēļas stingrā režīmā, darbošanās treneru uzraudzībā, sacensības gars un regulāra kontrole – kā teiktu Mārtiņš Rītiņš, kas var būt labāks par šo! Un te nu es esmu pie jaunās dzīves sliekšņa, gatavs izaicinājumam un sevis pārbaudīšanai – ik dienu skaitīt uzņemtās kalorijas, trīs reizes nedēļā sportot, nemitīgi dalīties ar progresa ziņojumiem “feisbukā” un “instagramā” un regulāri samēroties panākumiem ar pārējiem pieciem likteņa biedriem (veiksmi un izturību arī viņiem!).
Mērķis ir nosprausts, ir starta līnija, trīs, divi, viens - aiziet!!!
