"Vingruma" Baiba: metaboliskais vecums man iespēra pa aknām - 42!

FOTO: Vingruma klubs

Būtībā man patīk izaicinājumi. Tas ir labs dzinulis! Bet precīzākā ainavā šie komponeti - izaicinājums un veselīgs dzīvesveids - šķiet lielisks variants, lai tiktu atpakaļ veselīgajā gultnē. Pirms gada biju savā labākajā formā- sportoju, veselīgi ēdu, meditēju un priecājos par dzīvi. Šī gada pavasarī mani hormoni uzmeta salto, samainījās vietām un uztaisīja rokādi - viei par daudz, citi par maz un ar veselību sanāca kā sanāca. Sabruku no domas, ka ir lietas, ko nespēju kontrolēt, sāku sevi žēlot, tad nāca stresainā darba vasara, projekti, skriešana līdz septembri sagaidīju ar biksēm, kas neder, un izdegšanas sindromu klauvējam pie durvīm. 

Piespiedu atvaļinājums, izslēgts telefons, Lapsiņa savā istabā viena pati tikai ar savām domām. Pati sev un citi man psihologi - sapratu, kur un kad nogāju greizi no savas labās, iemītās takas. Sacīts,  grūti... bet darīts! Tikko atsāku pašizdomātu diētu, pamazām sajūtos mazliet labāk un labāk. Otrā nedēļa un manī atgriezās pozitīvais redzējums un ticība sev. Tad, nu, lūk - šis izaicinājums nāca tieši laikā! Laiks mazos soļus pārslēgt raitākā gaitā!

KĀ JŪTOS?

Ir nenormāli laba sajūta par šo visu! Manā dzīvē parasti viss notiek tā, kā tam jābūt, un vienmēr maģiskā veidā. Arī vingruma maratons atnāca maģiski-  kad emocionāli sajutos jau labāk, sāku domāt, ka būtu jāsaņemas sporta zālei. Meklēju variantus. Arī Vingruma klubs bija sarakstā. Bildes radīja siltu sajūtu, ka man tur patiktu! 

Un... pēc pāris dienām manā acu priekšā uzpeld aicinājums uz Vingruma maratonu! Es taču būtu absolūta muļķe, jo šo lietu noignorētu. :)

FOTO: Vingruma klubs

No pirmās tikšanās līdz pat pirmajam treniņam šodien - sajūta, ka esmu tur, kur man jābūt un tieši tagad, mani nepamet. Esmu neizsakāmi priecīga par šādu iespēju un notikumu virzību! 

Tagad tikai jāiemācās izsekot saviem ēšanas paradumiem, lai arī tos ievirzitu Vingruma sliedēs.

Kāds ir mērķis un kā liekas kā būs? 

Mēŗkis ir sakārtot ēšanu un atgriezt mīlestību pret sevi. Ar savu mazo "pazušanu" esmu nodarījusi pāri gan sev, gan dažiem līdzcilvēkiem, jo skaidrs, ka tie kuri sevi sāk žēlot un apslāpēt stresu ēdot, fiksi vien sasniedz neērtu fizisko formu. Tas savukārt veicina dusmas uz sevi, dusmas savukārt nemāk palikt klusi iekšā, un cilvēks kļūst ne tikai īgns, bet arī nejauks. Tas ir stāsts par mani! 

Nav runa par to, kuram ir vairāk  lieko kg vai taukumiņa jostas vietā, runa ir par sliktajām sajūtām un to mazo monstriņu, kas dzīvo katrā no mums, neatkarīgi no svara un izskata,  un kas klusi čukst ausī- nu, skat, šitais Tev nesanāca, ej apēd kādu bulciņu! Neko labāku jau Tu vairs nevari! 

Ar vingruma maratonu esmu apņēmusies apklusināt šo monstriņu un atkal iegūt mieru, kas manā pasaulē iet roku rokā ar labu fizisko pašsajūtu! Zinu, ka nebūs viegli, taču tas būs tā vērts! 

Paldies!

P.S. Metaboliskais vecums man iespēra pa aknām - 42! Šis ir krietni labāks stimuls par visām līguma summ! :)

Ar cieņu, 

Baiba Lapsiņa

Uz augšu