Kad pārņem sajūta, ka tūlīt nomirsi vai sajuksi prātā...
...par veģetatīvo distoniju

FOTO: depositphotos.com

“Man ir stress… man ir trauksme, man tūlīt sāksies panika! Es neko nekontrolēju! Es nespēju padomāt, es sajukšu prātā! Mana sirds tā sitās - es nomiršu!” Vai esi kādreiz tā juties? Varbūt zini kādu, kas ir tā juties?

Trauksme ir normāla reakcija uz stresu un līdz zināmam līmenim var būt pat palīdzoša dažās situācijās. Tā mūs brīdina par iespējamām briesmām un palīdz sagatavoties un mobilizēties rīcībai. Nervozitāte, nemiera sajūta ir normāla un neizbēgama dzīves sastāvdaļa, bet trauksmes traucējumi ir pārmērīgas bailes vai trauksmes izjūta, kas jau sāk būtiski ietekmēt cilvēka spēju ikdienā funkcionēt.

Bieži klienti nonāk psihologa vai psihoterapeita kabinetā ar stāstu par to, ka piedzīvojuši situāciju ar grūti saprotamiem un grūti izturamiem simptomiem - bez īpaša iemesla pēkšņi likās, ka sirds apstāsies,

pēkšņi bija grūtības elpot, simptomi bija tik spēcīgi un nesaprotami, ka cilvēkam šķitis, ka var sajukt prātā vai varbūt pat nomirt; šīs ķermeniskās sajūtas un domas tipiski pavadīja milzīgas bailes.

Šajās situācijās bieži tiek izsaukta ātrā palīdzība, ārsti konstatē, ka viss ir kārtībā un saka, ka tas visdrīzāk no stresa, nerviem vai “viss ir galvā”. Ģimenes ārsts iespējams uzliek tādu neskaidru diagnozi, kā “veģetatīvā distonija”. Iespējams, tika rekomendēti kādi nomierinoši medikamenti. Tomēr simptomi atgriežas un, šķiet pat vēl nekontrolējamāki. Palēnām piezogas bezspēcība – kā fiziski, tā emocionāli. Cilvēks atkal un atkal pārbaudās un fiziskās veselības jomā viss it kā ir kārtībā… Kas tā īsti ir par diagnozi – “veģetatīvā distonija”? Ja atver slimību klasifikatoru SSK-10, tieši šāda diagnoze nav atrodama. Jā, ir fobiska trauksmainība, panika, ģeneralizēta trauksme, trauksme ar depresiju, u.c.. Atrodama arī tāda diagnoze, kā somatoforma veģetatīva disfunkcija - daži tās simptomi šķiet atpazīstami un līdzīgi tiem, ar ko klients savulaik nonācis ārstu redzeslokā (piemēram, sirdsklauves, svīšana, bailes par iespējamiem somatiskiem traucējumiem).

Lai nu kā, visbiežāk klients jūtas ļoti apjucis, gan par diagnozi, gan par savām fiziskajām un emocionālajām izjūtām.

Nav skaidras atbildes “kas tad īsti ar mani notiek?” – vai jāturpina meklēt kādas somatiskas saslimšanas, kuras vienkārši vēl nav atrastas; vai drīzāk jāmeklē psihologa vai psihoterapeita palīdzība. Vai varbūt jāgriežas pie psihiatra?

Pilnīgi noteikti ir jāsāk ar savas veselības pārbaudi un jāpārliecinās, ka kopumā ar fizisko veselību viss ir kārtībā un iepriekš aprakstītie simptomi nav citu - nopietnu saslimšanu pazīmes. Tomēr, svarīgi ir, ka klients saņem vispusīgu palīdzību un arī adekvātu skaidrojumu frāzei “Tev viss ir galvā… nestreso tik ļoti!”. Iespējams, tas, ar ko cilvēks saskārās, bija panikas lēkme, kas ir viens no trauksmes traucējumiem. Arī tā mēdz nokļūt zem mītiskās “veģetatīvās distonijas” diagnozes. Un, šo lēkmju simptomi atbilst iepriekš aprakstītajiem. Cilvēki ar panikas traucējumiem kopumā izjūt paaugstinātu trauksmi un ir piedzīvojuši pēkšņu, īslaicīgu un ārkārtīgu trauksmi, kuru var pavadīt sāpes krūtīs, strauja sirds sišanās, apjukums, smakšanas sajūta, nerealitātes sajūta, drebuļi un spēcīgas bailes pazaudēt kontroli. Pēc šādas piedzīvotas panikas lēkmes dabiski rodas bailes, ka tā varētu atkārtoties.

Cilvēks sāk izvairīties no vietas vai apstākļiem, kādos tā notika, sāk daudz intensīvāk sekot līdzi savām ķermeņa sajūtām, baidās palikt viens mājās. Panikas lēkmes mēdz atkārtoties.

Pat, ja tās neatkārtojas, bailes tās piedzīvot var pamatīgi ierobežot ikdienas funkcionēšanu – aiziet uz veikalu vai uz darbu kļūst par lielu izaicinājumu, jo “ja nu atkal es to piedzīvoju?”. Veidojas arī dažādas drošības uzvedības – vienatnē nekur nedodas, pārspīlēti apmeklē ārstus un pārbauda savu veselību, nēsā līdzi nomierinošas zāles, zvana kādam, tiklīdz šķiet, ka izjūt kādu simptomus. Bailes no panikas lēkmēm ietekmē ne tikai pašu cilvēku, bet arī viņa līdzcilvēkus. Ieilguši trauksmes traucējumi vai biežas panikas lēkmes var veicināt, piemēram, agorafobijas (bailes atstāt māju, apmeklēt veikalus un citas sabiedriskas vietas, pārvietoties ar sabiedrisko transportu, u.c.) vai depresijas attīstību. Nav viena, skaidra iemesla, kāpēc rodas panikas lēkmes. Iemesli var būt dažādi – ģenētika, kopējais trauksmainības līmenis, izjūta par savām spējām tikt galā ar dažādām stresa situācijām, izpratne par sava ķermeņa izpausmēm (piemēram, kas ir normālas stresa fizioloģiskās reakcijas?). Tāpat panikas lēkmes var būt saistītas ar nesenu vai senāku psiholoģisku traumatisku pieredzi, piedzīvotu vardarbību vai lielām, negaidītām dzīves pārmaiņām. Pirmo panikas lēkmi var izraisīt arī narkotisko vielu lietošana vai tā var būt kā blakus parādība kādiem medikamentiem.

Svarīgi un ļoti palīdzoši ir tas, ka cilvēks izprot trauksmes un panikas lēkmju psiholoģiskos aspektus. Kognitīvi biheiviorālā psihoterapijā (KBT) liels fokuss ir uz ķermeņa reakciju skaidrojumu un to, kā domas ir saistītas ar emocijām un to fizioloģiskajām reakcijām, kā arī uz izvairīšanās un drošības uzvedībām, kas uztur trauksmes simptomus un var veicināt atkārtotu panikas lēkmju veidošanas. Bieži vien jau izpratne par trauksmes un panikas mehānismiem ir palīdzoša un mazina bezspēcības izjūtu.

Tāpat psihologs vai psihoterapeits var palīdzēt normalizēt dažas fiziskās un emocionālās reakcijas, iemācīt relaksācijas metodes. Nozīmē ir arī tam, cik cilvēks kopumā izprot, kas veicina un uztur paaugstinātu trauksmi viņa ikdienas dzīvē. Iespējams, kopā ar profesionāli var atrast veidus, kas palīdz labāk vadīt stresu, mazināt trauksmi, kopīgiem spēkiem ieraudzīt, ka dažreiz pamata problēma ir ikdienas ritms, grafiks, laika trūkums elementārām fiziskām un psiholoģiskām vajadzībām, un trauksmes traucējumi vai panikas lēkmes jau ir sekas.

Ja vēlies uzzināt vairāk par panikas lēkmēm un, tad 13. decembrī Psiholoģijas un KBT centrā “Intellego” rīkosim semināru “Kas ar mani notiek? Panikas lēkmes!” www.intellego.lv

Uz augšu