"Vingruma" Ieva: 4 treniņi nedēļā, izkausēti 5kg, apēsts viens kūkas gabaliņš

Šis laiks īsi skaitļos:

• Treniņu skaits: 15
• Treniņu skaits nedēļā: vidēji 4
• Vidējais kaloriju skaits dienā: +/-2000
• Garastāvoklis: lielākoties labs
• Apēsti kūkas gabaliņi: 1
• Izkausētie kilogrami: vajadzētu būt ap 5

Sākšu ierakstu ar šīs nedēļas sajūtām kopumā. Vingrums ir kļuvis par ikdienas sastāvdaļu un daudzas lietas notiek “automātiski” - lieliski, jo atliek vairāk laika un spēja pievērsties citiem sīkumiem. Pazūd ikdienišķais nogurums, kas saistīts ar saspringtu grafiku un dzīvesveida izmaiņām.

Uz Vingruma klubu vēl joprojām dodos 4 reizes nedēļā - divas reizes uz zāli un divas pie Elīnas uz ārstniecisko vingrošanu. Labsajūta arī vietā un ir kā nemainīga konstante.

Zinu, ka arī dienās, kad ārā pelēks un arī prāts tādā pelēkā stāvoklī, treniņš spēs uzlabot garastāvokli, pašsajūtu un izvēdināt smadzenes.

Vairākas reizes ir bijis tā, ka no rīta jau domāju - tā, šovakar beidzot būs mazāk iedvesmojošs Facebook ieraksts. Pienāk treniņš, paiet treniņš un atkal esmu uz “salkani iedvesmojošās” nots. Īsti nezinu - vai maniem draugiem un citiem sekotājiem šis patīk vai drīzāk kaitina, varbūt sagaida kādu “ui kā negribas” vai “pilnīgi norāvos no ķēdes” ierakstu, lai noticētu, ka viss šis ir pa īstam?:) Bet vispār joprojām katru nākamo treniņu gaidu un ļoti ceru, ka šī sajūta nepazudīs tik drīz.

Lielā atziņa un nedēļas mantra ir - arī mazi soļi Tevi kustina tuvāk mērķim!

Šonedēļ uzsāku vienu mazmazītiņu vingrojumu rokas locītavu trenēšanai - ceļu tukšu stieni (kas izklausās “tukšs, bet mazliet svars tam tomēr ir:). Šis man lika aizdomāties par vairākām lietām, kas kombinācijā ar citu maratonistu ierakstiem un sasniegumiem lika justies tā, ka daru un sasniedzu par maz.

Mēģinu samierināties ar to, ka daudzas lietas jādara iesācēja līmenī, jo no nulles uz simtu uzreiz nevar lekt (tāpēc paralēli citām lietām čettreiz nedēļā vēl joprojām stiprinu kājas uz tā riteņa, kurā sēž kā krēslā).

Šeit turpinās darbs ar sevi garīgā plaknē - nesalīdzināt un neizdarīt secinājumus. Katram savi izaicinājumi. Un acīmredzami spiežas ārā mazvērtības kompleksi - nespēju pieņemt domu ar to, ka ar mani viss kārtībā! Un tas, ko es daru ir pietiekoši. Slēdzas iekšā arī centīgās teicamnieces sindroms - gribas izdarīt vairāk un konstanti “pārsist” savus rekordus. Tā godīgi lūkojoties uz šo tendenci saprotu, kur tā līdz šim izpaudusies visas dzīves laikā, reizēm graujot manu fizisko spēju robežas un mēģinu saprast, kā to apzināti transformēt un novirzīt veselīgākai mērķu sasniegšanai (šeit runāju par garīgi - emocionālo veselīgumu) vai sevis motivēšanai.

Tieši šī īpašība man neliek mieru un tāpēc lai jautrāk tomēr turpinu mazpamazām sevi izaicināt - pēdējā treniņā 32 minūšu vietā uz riteņa minos 42 minūtes. Dibens pēc tam mazliet juta, bet sajūta kopumā laba - nākamreiz mēģināšu pastiept latiņu vēl mazliet:). Ikdienā jau pamanu, kā mainījusies stāja un priecājos par to, ka visādas sāpes un kaites piemeklē mani arvien mazāk - tad esmu uz pareizā ceļa. Pilnvērtīgi mugura, protams, vēl nav saārstēta, bet šis dod cerību tam, ka viss drīz būs labi. Vēl pirms dažiem mēnešiem domāju un skumu par to, ka man visa dzīve būs jāsadzīvo ar dažādām veselības problēmām, kuras pati sev esmu sagādājusi gadiem ilgas bezdarbības rezultātā. Tajā brīdī biju bezizejas situācijā un nespēju rast pareizo virzienu tā pirmā soļa veikšanai. Un tagad...Saku no sirds - šis mēnesis ir bijis skaists. Daudzološs. Cerības viesošs. Stiprinošs. Tā ir svētība.

Esmu noticējusi, ka var būt citādāk. Un sevi ierobežot nav nemaz tik traki. Un ierobežot to, ko liec uz šķīvja arī nav tik grūti - tikai vajag pieiet šim procesam ar prātu un mazliet plānošanas.

Runājot par šķīvi, jāsaka - pēdējā nedēļā sanāca ieplānot tādas maltītes, ka konstanti jutos pieēdusies. Sajūta, kura sāka traucēt. Tāpēc sāku aktīvāk piedomāt pie porciju izmēriem un transformēt tās. Tagad, kad esmu sapratusi kaloriju un produktu kombinēšanas pamatprincipus, brīvāk varu improvizēt un mazākā šķīvītī iekļaut vairāk uzturvielu. Šī ir disciplīna, kuru procesā apgūstu ik dienas.

Tas, ko lieku uz šķīvja mainās visu laiku - apzināti mēģinu eksperimentēt ar receptēm un brīvo laiku izmantot jaunu ideju rašanai. Zinot sevi labi apzinos, ka vienveidība un nemainīgas garšas man ātri apnīk, tāpēc ar aktīvi izdomāju veidus, kā jauno diētu sev iemānīt un padarīt ilgtspējīgu. Senāk vienā raidījumā dzirdēju, ka ļoti efektīvs veids, kā ēdienu padarīt garšīgāku ir piemest klāt sāli un “taukainumu” - eļļu, speķīti, sviestu. Atceļot šos “kaitīgos” produktus no iespējamo sastāvdaļu saraksta, šī mēneša laikā mainījusies arī mana garšas izpratne un receptes kļuvušas “gudrākas”.

Tas nozīmē - kādreiz mēģināju iesviest piecsimt sastāvdaļas un panākt neizprotamu garšas buķeti, galvenais beigās piemetot buljona kubiciņu un sviestu. Šobrīd katrā receptē iekļauju tikai dažas garšas (piemēram, šodien pagatavoju maigi asu saldskābu tomātu - vistas zupu), kuras tad arī daudz pilnvērtīgāk spēju izbaudīt.

Un klausos ķermenī, kuras ir tās garšas, kas tam prasās - kā labi trenēta mašīna tas zin, kas trūkst un signalizē. Tikai jāmāk sadzirdēt. Viena lieta, ko ēdu krietni vairāk, nekā pirms tam noteikti ir olas un vistas fileja - atklāju, ka šobrīd tas prasās spēku uzturēšanai pie intensīvā treniņu grafika.

Kas notiek ar svariem? Lēkā augšā un lejā, bet tādu uzticamu verdiktu ceru ieraudzīt pirmdien, kad atkal svēršos uz gudrajiem svariem. Katrā ziņā - optimistiski ir tas, ka skaitlis lielāks nepaliek:) Bet nav tādas sajūtas, ka tas stabili krītas un ļoti gaidu to brīdi, kad ar pārliecību varēšu teikt, ka esmu tikusi pāri 5kg zaudēšanas robežai.

Tā patiesi mīlēt (tajā skaitā sevi), nenozīmē vienmēr glaudīt pa spalvai. Tieši pretēji - mīlēt nozīmē pamanīt un spēt pateikt/atzīt to, kas ilgtermiņā ir labāk.

Un šajā ceļojumā sevis atrašanā un pilnvērtīgākā iepazīšanā lielu lomu priekš manis spēlē spēja saprast to brīdi, kad apstāties, atpūsties un sev pasist uz pleca par labi paveiktu darbu.

Tad nu mēneša “izdzīvošanu” svinot - rakstu šo dienasgrāmatu, sēžot kafejnīcā un ēdot labi nopelnītu (šomēnes pirmo veselo) kūkas gabaliņu. Priekā!