"Vingruma" Laimdota: pārņem sajūta, ka viss garšīgais ir tik kalorijām bagāts, ka vienkārši nav vērts ēst vispār

Vajadzēs daudz daudz vairāk. Tā kā nav vērts iespringt un neko skaitīt un prognozēt. Necenšos arī skaitīt un domāt, cik tad varētu nomest šo 10 nedēļu laikā. Kā būs tā būs!

Bet patiesībā laiks skrien ātri. Iestājies jau zināms pieradums un rutīna. Nekas nešķiet pārāk grūts. Dažreiz gan liekas, ka tomēr 3 reizes nedēļā ir daudz, jo nav laika draugiem un citiem pasākumiem. Grūti visu saplānot. Dažreiz atkal noriebjas visa tā ēšanas padarīšana.

Brīžiem vairs nesaproti, ko ēst, jo tomēr pārņem sajūta, ka viss garšīgais ir tik kalorijām bagāts, ka vienkārši nav vērts un viss, kam ir maz kalorijas jau noriebies. Pāris dienas neskaitīju kalorijas, bet kaut kā nelikās godīgi, sāku atkal rakstīt. Un tas paņem laiku. Un dažreiz vieglāk šķiet neēst neko. Bet tas nav uz ilgu laiku. Parasti apēdu visu, ko drīkst un kādu dienu brīvdienās atļaujos vairāk. Tas ir mans bonuss.

Atklāju, ka man ne pārāk patīk tie trenažieri – to vairāk izdaru ātri un tikai tapēc ka jādara – kā tāds robotiņš, apskrienu visu zāli, pie katra pakavējos tieši tik cik vajag un ne mirkli vairāk, lai ātrāk viss beigtos. Cenšos nehaltūrēt, jo sanāk jau piemānīt pašai sevi, bet ir grūti saņemties. Toties ļoti patīk soļošana. Ja sākumā varēju noiet 16 minūtes un kājas sarāva krampī tā, ka vairs nevarēju paiet, tad tagad mierīgi (nu labi ne gluži mierīgi, bet...) nosoļoju 45 minūtes. Nezinu, gan kā es to izdarītu bez Spotify (labākais aplikācija manā mūžā) un austiņām un savām playlistītēm. Iestājies jau zināms azarts - brīvajos brīžos meklēju dziesmas soļošanai.

Bet visas šīs sajūtas vismaz man vistiešākajā nozīmē saistītas ar manu emocionālo stāvokli, jo ikdienas dzīvi, problēmas un pārdzīvojumus jau neviens nav atcēlis, vingruma maratons tikai nācis klāt. Un tad nu liekas – vienu dienu viss forši, otru ne pārāk.

Bet ļoti gribu, lai tas viss nebeidzas pēc 10 nedēļām, gribu paturēt to sajūtu, ka tas viss nav kā apgrūtinājums – sevis mocīšana un turēšana badā, bet vienkārši kā dzīvesveids, kas padodas viegli, bez piepūles un sevis žēlošanas. Un jā ļoti, ļoti gribu dabūt lielo balvu – gada abonementu.

Jo zinu, ka tad par vienu attaisnojumu būs mazāk, būs grūtāk melot pašai sev un citiem, ka nav naudas. Jau tagad jūtos atbildīga savu draugu un sekotāju priekšā - jo viņu ir tik pārsteidzoši daudz. Man raksta privātas vēstules - slavē un uzmundrina, dalās ar savu pieredzi. Tas ir tik sasodīti forši. Necerēju, ka tik daudz cilvēku atbalstīs – tiešām. Un tādos brīžos, kad paskaties- cik forši tev draugi, šķiet, ka kaut ko dzīvē tomēr esmu izdarījusi pareizi!