Graujam stereotipus par vienīgajiem bērniem ģimenē (4)

Viens no 20. gadsimta iedvesmojošākajiem psihologiem Grenvils Stenlijs Hols reiz izteicās, ka “būšana vienīgajam bērnam ģimenē ir slimība pati par sevi.” Par laimi, mēs neesam stāvējuši uz vietas un šo negatīvo uzskatu atspēkojuši.

Kā izdevumā “The Conversation” raksta psiholoģe Ana Asnara, vienā no nesenākajiem pētījumiem, kurā tika iesaistīti teju 2000 Vācijas pieaugušo iedzīvotāju, noskaidrojās, ka bērni, kuri ģimenē auguši vieni, nemēdz būt narcistiskāki nekā tie, kuriem bijis brālis vai māsa. Pētījuma nosaukums ir “Stereotipu gals”.

Par spīti tam, joprojām eksistē ļoti daudz stereotipu par šo tēmu, kas joprojām ir aktuāli. Palūkosim, ko par tiem vēsta zinātniskā literatūra.

Ja mēs cilvēkus aplūkojam no to personības perspektīvas, tad nepastāv atšķirība starp bērniem, kuri auguši vieni vai tiem, kuri auguši ar brāļiem vai māsām, tādās rakstura īpašībās kā ekstraversijā, briedumā, autonomijā, līderībā un paškontrolē. Patiesībā vienīgajiem bērni ģimenē mēdz būt lielāka motivācija uz sasniegumiem, kā arī lielāka spēja pielāgoties dažādiem apstākļiem. Cilvēki, kas auguši ģimenē vieni, biežāk izvēlas iegūt augstāku izglītības līmeni un iegūt labāku darba vietu nekā cilvēki ar brāļiem un māsām.

Gudrāki, bet ne ilgi

Dažos pētījumos ir atklāts, ka vienīgie bērni ģimenē mēdz būt inteliģentāki un gūst lielākus akadēmiskos sasniegumus nekā bērni ar brāļiem un māsām. 115 pētījumu analīzē atklājās, ka vienīgajiem bērniem ir augstāki rezultāti IQ testos un lielāki akadēmiskie sasniegumi. Vienīgā grupa, kas pārspēja vienīgos bērnus ģimenē bija pirmdzimtie un cilvēki, kuriem bija viens jaunāks brālis vai māsa.

Ir svarīgi atzīmēt, ka atšķirība intelekta līmenī biežāk ir vērojama pirmsskolas vecuma bērnu vidū un mazāk skolnieku vai studentu vidū. Tas liecina, ka šī plaisa sarūk, cilvēkam kļūstot vecākam.

Ir pētīta arī garīgā veselība cilvēkiem, kuri auguši vieni un cilvēkiem, kuri auguši ar brāļiem un māsām. Joprojām – nav atrasta atšķirība starp abām cilvēku grupām trauksmes, pašvērtējuma un uzvedības problēmu ziņā.

Jau sen arī pastāv viedoklis, ka vienīgie bērni ģimenē mēdz būt vientuļāki, jo tiem ir grūti veidot jaunas draudzības saites. Pētījumā, kas salīdzināja dalībnieku attiecības un draudzības saites sākumskolā starp abām bērnu grupām, noskaidrojās, ka nepastāv nekāda saikne starp draugu skaitu un to, vai bērns ir audzis viens vai ar brāļiem un māsām.

Labāk būt vienīgajam bērnam ģimenē?

Kopumā šie atklājumi liecina, ka būšana vienīgajam bērnam ģimenē neatstāj negatīvu iespaidu uz cilvēka nākotnes personību. Patiesībā izskatās, ka būt vienīgajam bērnam dažos gadījumos varētu būt labāk.

Salīdzinājumā ar bērniem, kuriem ir brāļi un māsas, vienīgie bērni ģimenē var saņemt lielāku uzmanību no vecākiem, mīlestību un materiālu atbalstu vēlāk dzīvē. Lai arī bieži tiek uzskatīts, ka tieši iepriekšminētās lietas var samaitāt bērnu, tomēr ļoti iespējams, ka konkurences trūkums ģimenē var nākt bērnam par labu.

Ņemot vērā, ka ģimeņu skaits, kurās aug tikai viens bērns, pasaulē pieaug, iespējams, būtu jābeidz stigmatizēt vienīgie bērni ģimenēs un vecāki, kas izvēlējušies šādu ģimenes modeli.