Atrasts izmirušā “sniega cilvēka” tuvākais eksistējošais radinieks

FOTO: Reuters/ScanPix

Masīvais, izmirušais primāts, kas bija līdzīgs mītiskajam sniega cilvēkam, staigāja uz divām kājām un bija divreiz garāks par cilvēku.

“Sniega cilvēks” jeb jetijs ir mītisks radījums, kas eksistē vien leģendās, tomēr miljoniem gadu oriģinālais jetijs – pinkains, uz divām kājām staigājošs pērtiķis, kas bija divas reizes garāks par cilvēku – klaiņoja pa Dienvidaustrumāzijas mežiem, līdz izmira pirms simtiem tūkstošiem gadu.

Pašlaik zinātnieki cenšas noskaidrot, kāda bija gigantiskā dzīvnieka vieta primātu ģimenes kokā, izanalizējot proteīnus no divus miljonus gadu sena jetija zoba emaljas.

FOTO: Reuters/ScanPix

“Gigantopithecus blacki” priekšā mūsdienās dzīvojošie lielie pērtiķi izskatījās pēc punduriem. Jetijam līdzīgais radījums bija aptuveni 3 metrus garš un svēra vidēji 270 kilogramus. Tiesa, šī radījuma fosilijas ir ļoti retas un grūti atrodamas, tāpēc jautājumu par brango pērtiķi joprojām ir vairāk nekā atbilžu.

Fosiliju ģenētiskā analīze var sniegt nozīmīgu informāciju par sen izmirušiem dzīvniekiem, tomēr ļoti senajās fosilijās no siltajiem un mitrajiem pasaules reģioniem DNS var būt pārāk degradējies, lai būtu noderīgs. Piemēram, subtropu Āzijā, kur mita gigantiskais pērtiķis, derīgas ir ne senākas fosilijas par 10 tūkstošiem gadu, rakstīts pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Nature”.

Par laimi, pētījuma autori nesen radīja jaunu metodi, kas ļauj rekonstruēt proteīnu sekvences no zobu emaljas. Šo metodi zinātnieki pārbaudīja, izmantojot 1,9 miljonus gadu seno “Gigantopithecus” žokli. Iegūto informāciju pēc tam zinātnieki salīdzināja ar proteīnu sekvencēm no mūsdienu lielajiem pērtiķiem.

Ala, kurā tika atrasta "Gigantopithecus" fosilija.

FOTO: Reuters/ScanPix

“Mēs novērojām vairākas atšķirības sekvencēs. Jo mazāks ir šo atšķirību daudzums, jo vairāk šīs abas sugas savā starpā ir saistītas un vēlāk nošķīrās,” izdevumam “Live Science” komentēja pētījuma galvenais autors Enriko Kapelīnī.

Pētnieki atklāja, ka izmirušais “sniega cilvēks” nav tuvs radinieks cilvēkam, kādi ir šimpanzes un bonobo. Drīzāk tā proteīnu sekvences līdzinājās mūsdienu orangutāniem. Veiksmīgie pētījuma rezultāti un jaunā metode var palīdzēt nākotnē pētīt arī citus izmirušos tropisko reģionu dzīvniekus.

Rekonstrukcijā “Gigantopithecus” atgādina milzīgu orangutānu, tomēr iepriekš tā raksturiezīmes bija veidotas, izmantojot limitētu informāciju. Tiesa, arī jauniegūtā informācija nevar palīdzēt noskaidrot, kā izskatījās lielais radījums.

Uz augšu