Pagānkristiešu nacionānisms

FOTO: Toms Lūsis

Apjukuši politiskie spēki un politiķi Latvijā nav nekāds jaunums un absurdas situācijas nav jāmeklē pārāk tālu. Piemēram, mums ir latvieši, kas 9. maijā apmeklē Uzvaras pieminekli, mums ir banku izsaimniekotāji, kas saņem goda rakstus par finanšu sistēmas attīstīšanu. 

Mums ir labklājības ministre, kas, pēc visa spriežot, saviem darbiniekiem maksā algas aploksnēs un, galu galā – mums ir “zaļie zemnieki”, kas savā būtībā ir nekas cits kā oksimorons (ja šīs rindas lasa kāds, kurš parakstījies par Saeimas atsaukšanu – vārdiņa “oksimorons” skaidrojumu meklējiet vietnē www.tezaurs.lv).

Uz visa šī fona diezgan saprotams, ka pilnīgi nevienu un necik nepārsteidza informācija, ka daži no Nacionālās apvienības biedriem varētu būt kā minimums pazīstami ar citu valstu neonacistu organizāciju biedriem. Ja kādu šis fakts pārsteidza, pieņemu, ka viņš arī nekādi nespēj saprast, kur vakaros pazūd saule un kāda burvestība liek tai nākamajā rītā atkal parādīties otrā pusē. 

Tomēr, kas šinī situācijā nedaudz izbrīnīja, ir savdabīgais veids, kādā partija cenšas šo informāciju atspēkot. Ja Nacionālas apvienības ģenerālsekretāra Raivja Zeltīša komentāri neonacistu forumā 2012. gadā tika norakstīti uz jaunības maksimālismu un vispār: “Vai šie mani jaunības izteikumi vispār ir reāla problēma? Kam ar to ir kaitēts?”, tad Lielbritānijas neonacistu organizācijas “National Action” dibinātāja Bendžamina Reimonda viesošanos Nacionālas apvienības birojā salīdzinoši nesenajā 2015. gadā politiskā spēka vadītājs Raivis Dzintars vienkārši komentēja, ka šis jautājums nevienam cilvēkam neesot aktuāls. 

Piedod, Raivi – man tomēr ir. Saprotu, ka jūsu partijā nav nekas neierasts Ziemassvētkos eglītē līdzās piparkūku ugunskrustiem karināt vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības, un pēc Skyforger koncerta aiziet uz dievkalpojumu baznīcā, bet man tomēr prasītos kaut kādu konsekvenci, taisnu mugurkaulu un skaidri nolasāmu virzienu. Centieni lavierēt starp potenciālo vēlētāju interesēm un mēģinājumi nedaudz izpatikt pilnīgi visām pusēm sāk kļūt par farsu un turpinot iet pa šo taku pienāks brīdis, kad apvienību būs jāpārsauc par politisko spēku “Rosols”. 

Tātad – lūdzu, konsekvenci, draugi. Mani interesē tieša un nepārprotama Nacionālās apvienības nostāja vairākos jautājumos. Piemēram – man lūgt Jēzu vai Jumi? Homoseksualitāte ir slimība vai tomēr pilnīgi normāla un dabiska lieta (Soros, ja šo lasi – pēdējais maksājums kaut kur aizkavējies!)? Vai ebreji un krievi ir tādi pat cilvēki kā mēs? Fašisms ir ok vai tomēr nē? Un kā ar sievietēm – “kinder küche kirche” vai arī viņas drīkst pašas pieņemt lēmumus bez stingrām vīru norādēm? Liberālisms ir sociālpolitiska nostāja vai garīgās atpalicības forma? Jautājumu vairāk nekā atbilžu.

Taču visvairāk mani šobrīd interesē Nacionālās apvienības nostāja jautājumā par attiecībām ar ārzemju neonacistu organizācijām. Ja jūs draudzējaties ar organizāciju, kas aicina uz ebreju iznīcināšanu, tad vienkārši pasakiet, ka viņi ir labi jūsu čomi, lai visiem skaidrs – kā nu ir, tā ir. Savukārt, ja šī un citas līdzīgas organizācijas un to mērķi jums nav pieņemami, tad skaidri pasakiet, ka jebkāda kontaktēšanās ar viņiem bijusi nepārprotama kļūda, kas vairs nekādos apstākļos neatkārtosies un katrs partijas biedrs, kas turpinās koķetēt ar radikālām idejām un klusībā onanēt uz Breivīka bildes, tiks no Nacionālās apvienības izmests. Tieši tik vienkārši.

Šis nav jautājums, kurā var izbraukt ar politisko klasiku “nevaru nedz noliegt, nedz apstiprināt” – jūsu apvienības birojā viesojās teroristiskas organizācijas līderis. Organizācijas, kuras biedrs ar mačeti centās nocirst kāda cilvēka galvu, kliedzot: “White power!” Piedod, Raivi – man šis jautājums ir sasodīti aktuāls.

Uz augšu