Konflikti – tā ir dzīves sastāvdaļa, no kā cilvēki vienmēr cenšas izvairīties. Tā tas notiek gan ikdienas dzīvē cilvēku attiecībās, gan arī uzņēmumos, kur nereti konflikti tiek “nolikti dziļā plauktiņā”. Tomēr – kāpēc konflikti ir pat vēlami un noderīgi?
Kā vēsta izdevums “Forbes”, konflikti var veicināt kādu paradumu maiņu, tādējādi mazinot riskus par iespējamu diskomfortu. Labākajā gadījumā ar konfliktu palīdzību uzņēmumā var likvidēt pat ievērojamus šķēršļus, kas lielākajai daļai cilvēku nepatīk, un no kuriem viņi mēģina distancēties.
Tāpat konflikti uzņēmumos var ietekmēt arī produktus. Tie var radīt produktus un pakalpojumus, kas izceļas ar unikālitāti. Konflikti ir spēcīgs rīks, no kā ikviens var mācīties, sekojot veiksmīgu zīmolu piemēriem, kas ir koncentrējušies uz darbības kultūras maiņu, caur konfliktiem atrodot un izmantojot iespējas mainīt savu darbību.
Tieši tas pirms vairākiem gadiem arī notika ar “Nike”. Dizaineri savā inovācijas nodaļā rūpīgi iedziļinājās skriešanas traumu vēsturē un pamanīja kaut ko interesantu. Toreiz skriešanas apavi tika ražoti ar mērķi ar ievainojumu novēršanas mērķi – pilnveidot pēdu stabilizēšanu, kā arī iespējami uzlabot komfortu skriešanas laikā.
Tā kā skriešanas apavu firmas ieguldīja arvien vairāk naudas pētniecībā un attīstībā ar mērķi laist klajā arvien progresīvākus apavus, kas spētu novērst ievainojumus, “Nike” uzmanīgi vēroja, kā mainās skriešanas laikā gūto traumu skaits. Kā izrādījās – faktisku uzlabojumu statistikā nebija. Gūto traumu skaits uz palika relatīvi nemainīgs, pat neraugoties uz dažādām inovācijām un uzmanību, kas veltīta aizsardzībai un profilaksei.
Jo lielākas pūles apavu kompānija pielika tam, lai uzlabotu veidu, kā kurpes koriģē pronāciju, supināciju, pēdu pēdu sasitumus, kā arī citus faktorus, jo mazāk tas darbojās praksē. Tā uzņēmumā kļuva par tēmu, par ko sarunās tika runāts ļoti izvairīgi.
“Nike” pārstāvjiem nācās sēsties pie sarunu galda un meklēt iespējamās problēmas. Un tās arī tika atrastas. Pirmkārt, apavi nebija īsti draudzīgi pēdām. Tie tika veidoti ilglaicīgi, un pēdējie modeļi savu dizainu būtiski nav mainījuši.
Otrā “Nike” izteiktā teorija bija tāda, ka skriešanas apavi ar vairāk aizsargājošām īpašībām laika gaitā faktiski padara pēdas vājākas. Tā, piemēram, cilvēka kājas, izmantojot visu šo aizsardzību, pārlieku atslābināja muskuļus, kam vairs nebija jāiesaistās skriešanas procesā, līdz ar to pastāvēja bažas par atsevišķu pēdas muskuļu atrofēšanos, kas, savukārt, apdraudēja pēdas dabisko stabilitāti.
Tāpat “Nike” pārstāvji pamanīja, ka cilvēkiem, kas skrēja basām kājām, bija pat mazāk gūtas traumas. To visu apzinoties un saprotot, ka sākotnēji skriešanas apavi tika izgatavoti tā, lai tie nodrošinātu pēdu aizsardzību no dažādām virsmām, nevis papildu stabilitātes nodrošināšanai, viņi uzdeva jautājumu - ko darīt, ja mēs atgrieztos sākuma stadijā un izgatavotu vienkāršu apavu, kas pasargātu pēdas ne tikai no virsmas nodiluma, bet arī ļautu pēdai brīvi darboties? Tā arī dzima populārā “Nike Free” sērija.
Kā to sasaistīt ar raksta sākumā pieminētajiem konfliktiem? “Nike” bija drosme apšaubīt pašiem sava produkta īpašības un tā vietā radīt jaunu produktu, kas faktiski noliedza iepriekš radīto apavu sēriju, kas bija radīta iepriekš.
Tomēr šajā gadījumā gadījās vēl viena problēma – jaunās apavu sērijas mārketings neizdevās. Stāstījums, kurā tika ietverts agrāko sēriju īpašību noliegums, nebija veiksmīgs. Iespējams, ka tas bija pārāk riskants kompānijas solis - izstāstīt stāstu, ka tieši skriešana ir ļāvusi kompānijai labāk saprast un sakārtot savu jauno apavu sēriju, faktiski atzīstot savu neveiksmi ar agrāk ražotajiem apaviem.
“Nike Free”, iespējams, būtu bijusi labāka ideja kādam citam - mazākam uzņēmumam, kas spētu no jauna pārveidot iepriekš radīto produktu kategoriju. Mūsdienās ikvienam ir jādzīvo pēc devīzes: “Labāk ir iznīcināt pašreizējo paradigmu, kurā pastāv jūsu produkti, nekā ļaut to darīt kādam citam.” Izklausās viegli, taču tas prasa daudz drosmes.
Uzņēmuma iekšienē ir jābūt cilvēkam, kurš ir spējīgs uzdot lielākos un svarīgākos jautājumus. Piemēram, vai mūsu pamatprodukts tiešām darbojas? Kas notiktu, ja mēs dotos pretējā virzienā? Un ja mēs mēģinātu iznīcināt sevi? Vai šāda veida jautājumi radīs konfliktus? Jā, tas radīs konfliktus.
Konfliktos ir daudz spēka. Uzņēmumu darbiniekiem ir vērts padomāt par kategorijām, kurās nākas strādāt, kā arī par esošajiem konfliktiem. Piemēram, ja jūs nodarbojaties ar tradicionālo enerģijas biznesu, ir diezgan acīmredzams, ka no tā var ciest vide.
Ja jūs darbojieties finanšu pasaulē, sabiedrības uzticēšanās ir saistīta ar daudziem konfliktiem. Kādi ir lielie konflikti uzņēmuma darbībā, par kuriem visi zina, bet par kuriem tiešām nevienam nepatīk runāt? Konkrētas kategorijas konflikti, iespējams, ir mazliet smalkāki. Jebkurš bizness var izmantot konfliktu spēku, lai radītu atšķirīgus produktus un radītu vietu izaugsmei.
Konflikti var sniegt spēcīgas mācības ikvienam strādājošajam nākotnē. Kas mums traucē virzīties uz priekšu? Kur ir tas konflikts, kas mums ir “jāizkustina” no vietas? Šādi mēs varam iznīcināt pašreizējos darba paradumus. Tas var būt bailīgs, bet aizraujošs process. Tieši tāpēc – ir vērts ko mainīt, lai strādātu labāk.
