/nginx/o/2019/12/16/12815001t1hd89c.jpg)
Nedēļu sākām ar koptreniņu – devu trenerītei to baudu pamocīt manas kājas. Un viņa ar lielāko prieku izmanto šīs iespējas. Potītes ietērpjam atsvaros, tādos dikten labos, ka kājas knapi var pacelt, un tā es nepilnu stundu šādā elegantā smagsvarā slīdēju pa spoguļzāli.
Tā sajūta, kad novelk svarus no kājām, ir kā kosmiskā apskaidrība. Šķiet, ka lido nevis ej. Un lido ar visu domu galvā, ka rīt noteikti sāpēs. Patīkami sāpēs. Frāze, ko trenere pēc šī treniņa izmeta, man kā tāds žetons virtuāli piespraudās pie krūtīm un lika iztaisnot mugurkaulu: ”Reāls malacis! Visi šo nevarētu izturēt! Tev ir spēks kājās!” Yesss, mani “mīļie” izklupieni - paldies jums, draugi! Tas ir jūsu nopelns!
Nedēļā vēl 2 kardio, kur viens apvienots ar spēka treniņu, un Vingruma maratona pamata prasība izpildīta godam.
Es jau iepriekš atzinu, ka ir izveidojusies atkarība no sportiskām aktivitātēm. Tad, nu, lūk, man nebija divas reizes jādomā, kad manu ceļu krustoja piedāvājums aiziet uz tabatu baseinā. Tas varētu būt makten interesanti! Sacīts, darīts, un svētdienā vēl izbaudīju kaloriju dedzināšanu divos secīgos etapos –kardio baseinā un sausais treniņš zālē, kur mana presīte varēja demonstrēt savas spējas. Lepnums par sevi un patiešām liels prieks, ka aizdusas parādās krietni retāk un pie daudz lielākām slodzēm, un atelpojos 3x ātrāk nekā iepriekš. Ja svaru ciparos es atšķirību baigo nemanu, tad ķermeņa reljefā, izturībā un spējā atjaunoties gan. Un manā gadījumā tā ir labākā balva! Ak, jā, tam vēl pievienojas labais garastāvoklis un tāda kā domu apskaidrība. Tas ir apbrīnojami, kā sports strādā ne tikai ar fizisko ķermeni, bet arī garīgo!
Nu, ko?! Vēl pēdējā nedēļa #vingrumamaratonā, un noslēgsies šis posms, lai dotu vietu jaunam. Uz šīs pašas superīgās vingruma bāzes!
