/nginx/o/2019/12/19/12822568t1h0623.jpg)
Nu, tas tik bija skrējiens! Patiešām iespaidīgs. Ne tikai mēģinot ieviest jauno veselības rutīnu savā ikdienā, bet arī laika menedžments no sērijas “darbs-mājas-sports 3x nedēļā”. Nu, nav viegli, īpaši gada noslēguma periodā. Un šeit es neteikšu: ”Beidzot tas ir galā!” Drīzāk skan frāze: ”Es to spēju!”
Desmit nedēļas ir labs laiks, lai pabūtu ar sevi un savām domām, kas katru reizi apmet loku un atgriežas punktā “Kā gan es varēju tik tālu sevi nolaist?!” Nu, nav grūti vismaz divas reizes nedēļā aizstaigāt līdz zālei un kārtīgi pasportot. Jā, protams, sākums ir biedējošs, jo neko tu, cilvēks, nezini, nemāki un esi svešais attiecīgā sporta kopienā, taču tas viss ir tikai mūsu galvā – divi treniņi ar treneri, un saproti, ka tas velns nav tik melns, kā pats to esi savās iedomās mālējis, un tā lieta aiziet. Un pēc trim nedēļām jau veidojas veselīga atkarība pēc prieka eiforijas un tā lepnuma, kas pārņem pēc kārtīga treniņa. Lepnums nav nekas slikts – pastrādāji, vari lepoties! Un pat sākumā, kad tikko piecelies no dīvāna un tikai aizstaigā līdz zālei painteresēties, kas un kā te vispār tiek piedāvāts. Tas jau ir vairāk, nekā dara citi! Vairāk tavai labsajūtai un veselībai. Man sports vienmēr bijis blakus, klātesošs, taču šī ir pirmā reize 31 gada laikā, kad tā bija mana iekšējā vajadzība. Kad sapratu, ka manam viegli depresīvajam sajūtu stāvoklim vajadzīgs tieši sports, lai varētu atkal uzelpot prieka dvesmu, un Vingruma maratons nāca kā saukts. Kā tāds brīnums. Un fakts, ka mani uzņēma šajā brīnumā, liecina tikai par to, ka viss notika kā tam jānotiek. Satiekas cilvēki, kam IR jāsatiekas, un mērķi, kam IR jābūt skaļi izteiktiem!
Milzīgu atbalstu visā pasākumā deva trenere Inese – viņa ātri uztvēra, kas man un Vingruma Robertam ļautu iemīlēt sportu un radīt šo vēlmi atgriezties zālē arī pēc maratona. Ka tā nevar būt rutinizēta darbība, kas atkārtojas diendienā vienādā ritmā, ka tā nevar būt armijas tipa treniņu programma, bet gan dažāda un atraktīva, ar humora devu un izskaidrojoša darbošanās. Katram ir savs, un, ja atrod to SAVU, tad jau viss iet pareizā gultnē. Ēšana ir sāpīgs temats – man garšo ēst. Man patīk bohēmisks dzīvesveids, man patīk pasākumi un ballītes. Tāpēc, jā, kaloriju skaitīšana man raisīja asaras. Taču… ja mēdz pagrēkot ar kalorijām, tad nedrīkst grēkot ar sporta aktivitātēm. Tieši tik vienkārši! Var jau baudīt dzīvi, protams, ja nav mērķis būt par fitnesa profesionāli, taču jāmāk arī pastrādāt. Jāmāk to nopelnīt. Un īpaši, kad esi ticis pāri 30 gadu slieksnim un vielmaiņa sāk manāmi bremzēt. Aktīvs dzīvesveids ir vienīgais veids, kā tai sliņķei likt darīt savu darbu. ;)
Pēc maratona man turpinās izaicinājums ar ēšanas paradumiem. Ne tik daudz kā ar tās saturu, jo saldumi un maize mani baigi neuzrunā, bet gan plānošanu. Brokastis ir mans klupšanas akmens. Apzinos, cenšos, strādāju pie tā. Pagaidām nevaru teikt, ka iet spīdoši, bet palēnām, palēnām.
Sports? Tas paliek! Noteikti! Jo man ļoti patīk šī viegluma sajūta emocijās un prātā. Man ļoti patīk dibens, kas piepaceļas, un rokas, kas sāk veidot reljefu. Man patīk mazā sāpīte, kas ir nākamajā dienā pēc treniņa, kad muskulis signalizē: “Esmu labi pastrādājis!” Tas viss ir viens liels superīgs kopums, ko novēlu katram izbaudīt. To nevar aprakstīt, to var tikai sajust! To prieku un labsajūtu, enerģiju un atkal prieku!
Un atkal domas atrotē pie jautājuma: ”Kā gan es varēju tik tālu sevi nolaist?!”
Saudzējiet sevi, sportojiet un iemīliet katru kroku savā ķermenī! Tad nesanāks sevi nolaist tik tālu. Tad neļausiet sev darīt pāri! Tad darīsiet visu, lai labā emocionālā sajūta dzīvotu labā ķermenī. Un tā ir nereālākā patiesība, ka veselā miesā dzīvo vesels gars! Paldies Vingruma klubam! Paldies Klintai un Andai, kuras saskatīja manu nepieciešamību pēc emocionālās sajūtu programmas restarta Vingruma Maratona veidā – dāmas, tūkstošiem pozitīvu vibrāciju sūtu jūsu virzienā! Jā, lieko kilogramu ziņā es nebiju pirmais kandidāts maratona sarakstā, taču garīgais liekas svars… uh, tas mēsls bija smags! Un man vajadzēja palīdzību, lai to iekustinātu un izspiestu no ķermeņa.
Jā, Normunda Gudrie svari saka, ka veseli 4 kg tauciņu ir pametuši mani, un apkārtmēri to apstiprina – 6 cm jostasvieta! Tā! Es jums saku – bija grūtsirdība un bēdiņa!;) Kas nu guļ zem akmeņa, un es pāri eju dziedādama! Eju uz zāli!
PAAAAALDIES!
