Pirms 29 gadiem norisinājās viens no pēdējiem nozīmīgajiem un lielajiem notikumiem ceļā uz Baltijas valstu neatkarību – Rīgā sākās barikāžu laiks. Toreiz tautai izdevās visai pasaulei parādīt, ka tā spēj būt vienota un brīvības dēļ ir gatava upurēt daudz ko.

1991. gada 13. janvāra nakts. Balstoties uz Lietuvas valdībai iesniegto ultimātu atcelt LR Neatkarības aktu, padomju desanta vienības ieņem Lietuvas parlamentu, radio, televīziju un citus stratēģiski svarīgākos objektus. Dienā, kas nodēvēta par “Asiņaino svētdienu”, padomju militāristi atklāj uguni uz pūli un iebrauc tajā ar tankiem, nogalinot 13 cilvēkus, bet ievainojot vēl 140.

Agri no rīta Latvijas Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks Latvijas Radio aicina iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā, lai paustu atbalstu lietuviešiem un parādītu, ka arī mēs – latvieši – esam gatavi pretoties šķēršļiem, kas likti ceļā uz neatkarību.

Barikādes pie Latvijas Radio ēkas ieejas.

FOTO: I. Knaģis

Rezultātā Daugavmalā un Doma laukumā sapulcējas pusmiljons cilvēku, kas sāk veidot barikādes Vecrīgā. Cilvēki metas apsargāt Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Radio un TV centru Zaķusalā, Radio namu Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, Rīgas tiltus, kā arī citus svarīgus objektus. Mērķis bija viens – nepieļaut Padomju Savienības militāro agresiju un stratēģiski nozīmīgu objektu ieņemšanu.

Grafikas restauratore Inga Rozefelde, kas barikāžu laikā bija 21 gadu veca un darbojās Rīgas Kuģniecības un vēstures muzejā, stāsta, ka sākumā noskaņa Doma laukumā bija visai jautra, visapkārt cilvēki, jaunieši, tiek smērētas maizītes – visi palīdz viens otram, kā nu prot. Doma baznīcā iekārtots medpunkts un turpat nodrošināta arī ēšana.

“Mēs visi jutāmies ļoti vienoti. Vienalga, vai tu biji no laukiem vai no pilsētas; krievs vai latvietis; visi brīvi sarunājās viens ar otru. Patiesībā viss bija kā filmā, tomēr tu apzinājies, ka tā ir realitāte; ka viss notiekošais ir pa īstam,” stāstīja Inga.

Barikādes 1991. gads

FOTO: kadrs no filmas

Latviešu dzejniece un māksliniece Ieva Rupenheite barikāžu laiku atceras līdzīgi kā Inga:

“Man toreiz bija 21 gads. Mācījos Mākslas akadēmijā. Kad mēs ar draudzeni dzirdējām, ka sāk pulcēties cilvēki, tiek sargāts Zaķusalas tornis, uzreiz savārījām buljonu, sasmērējām maizītes un devāmies atbalstīt cilvēkus, tomēr beigās izrādījās, ka nevienam mūsu maizītes un buljons nav vajadzīgs, jo ēdināšana jau bija diezgan labi noorganizēta. Beigās paši tās maizītes arī apēdām.”

1991. gada janvārī Zaķusalā un citviet Rīgā uz barikādēm bija arī Bauskas, Rundāles, Iecavas un Vecumnieku novada iedzīvotāji

FOTO: www.bauskasdzive.lv

Savukārt žurnālists Kaspars Ozols, kuram toreiz bija 23 gadi, uzsver, ka došanās ielās, lai veidotu barikādes, sargātu objektus, bija pilnīgi pašsaprotama lieta. Neviens neprasīja, kas viņam par to būs. Bija pilnīga pārliecība, ka ar visu, kas sagaida ielās, varēs viegli tikt galā.

“Toreiz es studēju Bioloģijas fakultātē, trešajā kursā. Bija sākusies ziemas sesija, tomēr, kad ierados uz mikrobioloģijas eksāmenu, mums pateica, ka nekas te nenotiks, jo jāiet uz Zaķusalu sargāt Radio un televīzijas centru. Protams, tas nebija obligāts pasākums, bet es neredzēju, ka kāds no studentiem būtu atteicies vai aizbraucis prom no pilsētas un izmantojis to nedēļu kaut kā citādi. Kad mēs ieradāmies Zaķusalā, tur jau aktīvi no baļķiem tika būvēti “eži”, lai helikopteriem neizdotos nosēsties. Nākamajās dienās viss nedaudz norimās,” atcerējās Kaspars.

Barikāžu «eži» Dzirnavu ielā.

FOTO: Jāzeps Danovskis

14. janvārī plkst. 14.50 notiek pirmā sadursme, kad OMON vienība uzbrūk Vecmīlgrāvja tilta sargiem, atklājot uguni uz barikāžu dalībnieku mašīnām, sitot cilvēkus, draudot tiem ar ieročiem un laupot mantas. Tās pašas dienas vakarā plkst. 18.45 OMON uzbrūk cilvēkiem pie Brasas tilta, izraisot ugunsgrēku, bet vēlāk vakarā atkārtoti veic uzbrukumu pie Vecmīlgrāvja tilta. Savukārt naktī notiek divi uzbrukumi Minskas Augstākās milicijas skolas Rīgas filiālei Zeļļu ielā 8, kur tiek piekauti studenti, izdemolētas telpas un nolaupīti ieroči.

“Nedaudz lielāks satraukums radās, kad notika šaušana Vecmīlgrāvī un citur, tomēr kopumā bija mierīgi.

Turklāt mēs tikko bijām beiguši dienēt padomju armijā un bijām pieredzējuši, kāds bardaks tur valda, tāpēc nebija ne mazāko šaubu, ka tie armijnieki, kas ieradīsies te, būs viegli uzveicami. Lūk, tāds maksimālisms toreiz bija,” turpināja stāstīt Kaspars.

Tajā pašā laikā norisinās asas, starptautiskas diskusijas par Padomju Savienības rīcību. Tā tiek asi nosodīta, tomēr Gorbačovs pretojas, uzskatot, ka 1990. gada 4. maija deklarācija ir spēkā neesoša, tāpēc Padomju Latvijai ir jāpaliek atjaunotās PSRS sastāvā.

“Vislabāk man atmiņā palikušas dežūras naktīs, kuru laikā mēs parasti gājām staigāt pa pilsētu. Viss bija pilns ar cilvēkiem – ne tikai Doma laukums, bet viss pilsētas centrs. Tie cilvēki, kas bija ieradušies no laukiem, gulēja autobusos. Vispār katrs varēja kāpt iekšā jebkurā autobusā un gulēt. Neviens neko nevienam neprasīja,” teica Kaspars.

Risinoties politiskajām diskusijām un sarunām, 16. janvārī tiek norīkotas nakts dežūras Augstākās Padomes ēkā. Tās pašas dienas pēcpusdienā pie Vecmīlgrāvja tilta tiek nošauts Roberts Mūrnieks, bet ievainoti tiek A. Dreimanis un A. Podnieks. Vēlāk notiek OMON uzbrukums pie Brasas tilta, kur tiek ievainots I. Gudrais. Savukārt pašā vakarā pie Politiskās izglītības nama Rīgā sprāgst bumba, kas gan nenes upurus vai vērā ņemamus postījumus.

17. janvārī uz barikādēm tiek izsludināts trauksmes stāvoklis, bet Latvijas Komunistiskās partijas izveidotā Streika komiteja paziņo, ka Latvijā atdzimst fašistisks režīms. Savukārt 18. janvāra naktī OMON aiztur un piekauj piecus Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībniekus, bet 20. janvārī Maskavā notiek tautas demonstrācija Baltijas aizstāvībai, kurā piedalās ap 100 000 cilvēku.

"Tēvu barikādes" DVD

FOTO: publicitātes

Tās pašas dienas vakarā plkst. 21.07 OMON un nezināma kaujas grupa uzbrūk Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai. Uzbrukuma laikā tiek nogalināti milicijas darbinieki V. Gomanovičs, S. Konoņenko. Nošauti kinooperatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaigzne un skolnieks Edijs Riekstiņš. Vēl daudzi barikāžu dalībnieki tiek ievainoti.

“Kad nošauto, šķiet, Slapiņu, ienesa medpunktā, kāda sieviete sēdēja uz kāpnēm un gaudoja kā vilks. Tas bija tāds kā lūzuma punkts,” piebilda Inga.

Pēc vardarbības zenīta Iekšlietu ministrijā jauni uzbrukumi vairs nenotiek, jo pasaules reakcijas un spiediena rezultātā padomju vara vairs neatļaujas turpināt vardarbību. Demokrātija ir uzvarējusi, un turpmākie politiskie procesi beigu beigās izved mūs brīvībā.

“Sesija pēc tam mums, saprotams, tika pagarināta. Kad nedēļu vēlāk ieradāmies uz mikrobioloģijas ieskaiti, tā sastāvēja tikai no viena jautājuma:

Vai tu biji barikādēs? Ja biji, tad ieskaite tika ieskaitīta. Lūk tā.”