Krievijas izvēle - Rietumu sabiedrotais vai Ķīnas vasalis (65)

Politikas eksperts Marks Galeoti ir viens no pasaulē ievērojamākajiem mūsdienu Krievijas pētniekiem. Viņš ir aktīvi iesaistīts gan tās organizētās noziedzības tīklu, gan arī drošības jautājumu izzināšanā. Viņš ir Prāgas Starptautisko attiecību institūta vecākais nerezidējošais pētnieks un Eiropas Universitātes institūta pētnieks. Tāpat viņš ir arī pētnieks vienā no prestižākajām starptautisko attiecību un drošības jautājumu domnīcām pasaulē – Londonas Karaliskajā Apvienoto dienestu institūtā (RUSI). Galeoti aktīvi darbojas arī akadēmiskajā sfērā un ir Londonas universitātes koledžas goda profesors. Visbeidzot, viņš ir arī daudzu grāmatu autors. Viena no tām - «The Vory: Russian Super Mafia» 2018. gadā tika prezentēta Latvijā.

Kā jūs vērtējat pašreizējos notikumus Krievijā? Vai patiešām Putins sev gatavo vietu valsts politiskajā sistēmā pēc 2024. gada?

Es domāju, ka noteikti. Krievijas politiskās elites vidū jau kādu laiku bija zināms, ka pārmaiņas noteikti būs, taču neviens nezināja, kāds īsti ir Putina plāns. Prezidents vienkārši nolēma rīkoties izlēmīgi un atklāt savus nodomus. Vēlos, protams, uzsvērt, ka sabiedrībai nav sniegta precīza ceļa karte par Krievijas nākotni. Tā vietā mums ir Putina stratēģisks gājiens, kura ietvaros tiek atstātas politiskā manevra iespējas.

Viena no šīm iespējām ir stiprināt tā saucamo Krievijas Valsts padomi, kurā Putins beigu beigās varētu būt priekšsēdētājs un vadītu valsti no aizmugures. Tomēr viņš tikpat labi līdz 2024. gadam var arī izdomāt kaut ko citu. Tas īpaši varētu realizēties tad, ja viņš nevarēs sev atrast piemērotu pēcteci.

Kāda tad, jūsuprāt, varētu izskatīties šī Valsts padome? Vai tas varētu būt kaut kas līdzīgs kā Kazahstānā, kur pie varas ir jauns prezidents, bet Nursultans Nazarbajevs turpina būt simboliskais līderis un faktiski vadīt visu valsts sistēmu?

Es domāju, ka Kazahstāna pagaidām iemieso Putina prāt labāko varas pārejas modeli. Runājot par Valsts padomi, mēs vēl pagaidām varam tikai spekulēt par tās veidolu nākotnē. Tomēr tā, visticamāk, tiks pilnībā izmainīta un kļūs par daudz ko vairāk nekā pagaidām esošo valsts reģionu galvu padomdevējinstitūciju. Pagaidām Putina ierosinātajos konstitucionālajos labojumos ir norādīts, ka tā varēs koordinēt valdības rīcību. Tas var nozīmēt daudz ko, taču domāju, ka tā būs aprīkota ar lielu daudzumu ārkārtas pilnvaru, bet neiesaistīsies ikdienas valdības darbā. Tas tāpēc, ka Putins vēlas iegūt iespēju veikt intervenci tad, kad viņa drošība, mantojums un draugu intereses tiek apdraudētas. Viņu neinteresē izaicinājumi, ar kuriem valdība saskarsies regulāri.

Jūs minējāt arī vairākas citas iespējas Putinam palikt amatā. Vai viena no tām varētu būt Putina kļūšana par apvienotās Krievijas un Baltkrievijas valsts vadītāju?

Es nedomāju, ka tā jebkad ir bijusi nopietna ideja. Lukašenko jau ir skaidri un gaiši pateicis, ka nevēlas, lai Baltkrievija būtu pakļauta Krievijai, un, manuprāt, Putinam pietuvinātais cilvēku loks to saprot. To nevēlas arī paši Krievijas iedzīvotāji. Neviens no krieviem nepamostas no rīta ar domu – mūsu valstij ļoti pietrūkst Baltkrievijas. Tāpēc domāju, ka šī versija par Putina varas saglabāšanu nebūt nav reālistiska.

Kāpēc Putinam ir nepieciešams veikt šādas fasādes reformas? Vai viņam vieglāk nebūtu vienkārši izmainīt konstitūciju un piešķirt sev vēl vienu termiņu?

Divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, es patiesi domāju, ka viņš ir noguris un jūtas garlaikots prezidenta darbā.

Neskaitot ārpolitikas jomu, viņš pagaidām izrāda ievērojami mazāk pašiniciatīvas nekā agrāk. Iespējams, arī tāpēc Krievijas valdība ir kļuvusi vairāk tehnokrātiska. Putins vēlas, lai ar garlaicīgajiem ikdienas jautājumiem nodarbotos ierēdņi. Viņš nekļuva par prezidentu tāpēc, lai atrisinātu pensiju krīzi. Otrkārt, viņš varētu būt nobažījies par iespējamo sabiedrības reakciju. Neaizmirsīsim, ka 2011. un 2012. gada protestus Bolotnajas laukumā izraisīja sajūta, ka cilvēku balsis Valsts domes vēlēšanās ir nozagtas. Es pieļauju, ka Putins rēķinājās ar to, ka tad, ja viņš vienkārši izmainītu konstitūciju un piešķirtu sev vēl vienu termiņu, varētu būt vēl viens iedzīvotāju neapmierinātības vilnis. Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju jau pagaidām nav īpaši laimīgi saistībā ar pašreizējo situāciju valstī. Tiem ir sajūta, ka to dzīves līmenis pasliktinās. Šajā kontekstā ir bīstami riskēt ar dzirksteli pulvermucā.

Vai tādā gadījumā jūs uzskatāt, ka Krievijas sabiedrība par Putina pārkārtojumiem varētu arī būt ļoti nelaimīga?

Ironiskā kārtā šie pārkārtojumi Krievijai un tās iedzīvotājiem ir pat salīdzinoši labi. Pirmkārt, tie nedaudz novirza prezidenta varu parlamenta un ministru prezidenta virzienā. Līdz ar to valsts politiskā sistēma ir mazāk atkarīga no viena cilvēka. Otrkārt, mums jāatceras, ka jau sākumā bija skaidrs, ka Putins tā vienkārši neaizies pensijā. Viņa intereses, drošība un dzīves līmenis ir atkarīgi no vismaz daļējas piekļuves varai. Fakts, ka prezidents ir atradis civilizētu pieeju, kā lēnām aiziet no Krievijas varas centra, ir pozitīvs. Pretējā gadījumā viņam gluži vienkārši būtu jāpaliek prezidentam uz mūžu. Jāatceras arī tas, ka par spīti sabiedrībā valdošajai neapmierinātībai tā vēl nav sasniegusi to fāzi, kad tiktu runāts par valdības nomaiņu. Ja Putins spēs kļūt par aizkulišu līderi, tad visi varētu būt laimīgi.

Vai tādā gadījumā mēs varam apgalvot, ka šī varas pāreja palielina iespējas Krievijai kādu dienu būt demokrātiskai?

Jā, es tā domāju. Tiesa gan, tas varētu notikt tikai ilgtermiņā. Krievijā pagaidām ir traģiska situācija tādā ziņā, ka valsts no ārpuses izskatās pilnībā demokrātiska, taču mēs visi zinām, ka tā nav. Tas viss ir tikai fasāde. Ja Krievijā kādai no esošajām institūcijām piešķirtu lielākas iespējas ietekmēt valsts politiku, tad sabiedrību varētu vairāk interesēt tas, kas ar tām notiek. Tāpat palielinātos arī politiskā sāncensība un cīņa par balsīm. Tas tad būtu sākums ilgajam ceļam uz demokrātiju Krievijā.

Kāpēc Putinam vispār steigties ar pārkārtojumiem? Viņam tomēr līdz 2024. gadam vēl ir salīdzinoši daudz laika.

Tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, bija destabilizējoši nedemonstrēt, ka viņam ir plāns par varu Krievijā pēc 2024. gada. Vēl pagājšgad aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu sniedza intervijas, kuras diezgan atgādināja līderības manifestus. Gaisā virmoja arī dažādas spekulācijas un versijas par Putina ēras beigām. Es tāpēc domāju, ka prezidentam bija nepieciešams šo baumošanu izbeigt un demonstrēt savu skaidrību par turpmāk veicamajiem soļiem. Otrkārt, nākamgad ir Valsts domes vēlēšanas un bija nepieciešama skaidrība par plāniem pēc 2024. gada, lai saprastu, kādu izvēlēties tās sastāvu. Treškārt, Putinam patīk pārsteigumi, un jau pagaidām ir skaidrs, ka viņš aktīvi meklē savu pēcteci. Pamatojoties uz šiem diviem iemesliem, es neizslēdzu, ka viņš varētu amatu pamest ātrāk brīdī, kad šis pēctecis tiks atrasts. Tieši to pašu ar viņu savulaik izdarīja Boriss Jeļcins – pacēla un ielika savā vietā. Šāds gājiens viņam varētu sniegt pārsteiguma elementu pret politisko opozīciju – uzbrukt, pirms tā ir paspējusi organizēties pretestībai.

Vai pagaidām esošajā Krievijas politiskajā elitē esat arī ieraudzījis kādu potenciālo Putina mantinieku?

Pagaidām neesmu, nē. Protams, ja Kremļa saimnieks tagad nomirtu, tad viņu aizstātu viens no viņam pietuvinātajiem cilvēkiem. Tomēr Putins šajos cilvēkos nesaskata to, ko meklē savā mantiniekā. Prezidentam ir nepieciešams kāds, kurš būs atkarīgs tikai un vienīgi no viņa, bet pagaidām pietuvinātajiem ir pašiem savas varas bāzes.

Viņa pēctecis arī būs viens no Krievijas politiskās elites nākamās paaudzes, kuru viņš pats iecels amatā. Kā jau iepriekš minēju – tā savulaik ar viņu izdarīja arī Boriss Jeļcins.

Mums jāatceras, ka četrus gadus pirms nonākšanas pie Krievijas stūres Putins bija Sanktpēterburgas mēra vietnieks un neviens nedomāja, ka viņš varētu kļūt par nākamo valsts prezidentu. Es tāpēc domāju, ka Putins pagaidām skatās uz pilsētu mēru un to vietnieku līmeni. Iespējams, ka mēs pēc pāris gadiem pēkšņi Krievijas mediju kanālos sāksim redzēt daudz slavinošas informācijas par kādas pilsētas vadītāju. Tajā brīdī varēsim saprast – lūk, tas ir jaunais prezidents, kurš tiek gatavots varas pārņemšanai.

Vai šajā procesā arī ir kādas lamatas, kurās Putins varētu iekrist?

Jā, noteikti. Mums jāsaprot, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem, ar ko var saskarties kāds autoritārs režīms, ir nodrošināt savu izdzīvošanu pārmaiņu laikos. Lielākā daļa šo režīmu nekrīt tādēļ, ka iedzīvotāji iziet ielās, bet gan tāpēc, ka politiskā elite pati nav tikusi galā ar jaunām vēsmām. Turklāt šeit nav svarīgi, vai mēs runājam par Mihailu Gorbačovu un viņa perestroiku, vai daudz skarbākiem politiķiem.

Runājot par Putinu, viņam pastāv iespēja pieļaut kļūdu mantinieka izvēlē. Ja pie varas stūres nonāks nepareizais cilvēks – nelojāls, nekompetents un kļūdas pieļaujošs, tad Kremļa saimniekam būs ļoti grūti politiski atgūties. Otrkārt, notiekošās pārmaiņas vājinās vienu no viņa režīma atslēgas balstiem – ilūziju par to, ka Putins būs pie varas vienmēr. Izveidojoties situācijai, kuras ietvaros cilvēki var sākt domāt par citas varas iespējamību, var tikt radīts kas ļoti neparedzams.

Runājot par Krievijas demokratizāciju, vai nav tā, ka autoritārs režīms ir šīs valsts vienotības garants? Atceramies, ka pagājušā gadsimta 90. gados Krievija centās būt demokrātiska, bet tas viss beidzās ar masveida nemieriem Kaukāzā un citās valsts daļās.

Es domāju, ka 90. gadi Krievijā bija vairāku krīžu kopums. Politisko krīzi pavadīja ekonomiskā un eksistenciālā krīze. Tieši šis kopums noteica to, ka šie gadi bija tik vardarbīgi un nestabili. Protams, nākotnes Krievijai būs jāatbild uz jautājumu – vai esam federācija vai arī Maskavas vadītāja impērija? Tāpat varam sagaidīt, ka bagātākie valsts reģioni – Tatarstāna un Kazaņa mēģinās iegūt lielāku autonomiju. Tomēr tas nenozīmē, ka šos procesus vajadzētu pavadīt vardarbībai. Turklāt tie pat varētu būt pozitīvi – ir tikai loģiski, ka tik lielas valsts daļām tiek palielināta neatkarība no centrālās varas.

Tomēr es domāju, ka pirmā lieta, kuru mēs redzēsim Krievijā, būs likuma varas pieaugums.

Tas būs tāpēc, ka valsts politiskie biznesmeņi – cilvēki, kuri ir zaguši naudu no kases pēdējos 20 gadus, ir sākuši lūkoties uz aiziešanu pensijā un savas bagātības nodošanu jaunajām paaudzēm.

Lieta tāda, ka viņi vēlas, lai šī nodošana notiktu likuma noteiktajā kārtībā un sakārtoti – viņi ir ieinteresēti, lai bērniem uz šo mantu būtu juridiskas tiesības. Pagaidām būt bagātam Krievijā nozīmē būt bagātam tikai šodien un tikai tāpēc, ka valsts tev atļauj tādam būt.

Likuma vara ir ļoti svarīga, jo tā arī ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Tieši tāpēc es domāju, ka nākamā valsts paaudze būs likuma varas paaudze, bet aiznākamā tā, kura noteikti ies demokrātijas virzienā.

Ja mēs pievēršamies Krievijas ārpolitikai, vai pēc Putina noiešanas varas aizkulisēs mēs varēsim tajā redzēt kādas izmaiņas?

Jā, es domāju, ka izmaiņas būs. Lielākā daļa valsts politiskās elites neparakstījās uz lielu ideoloģisku krusta karu pret Rietumiem, un pats

Putins tagad ir citādāks. Viņš ir kļuvis daudz ideoloģiskāks un fokusētāks uz personīgo misiju atjaunot Krievijas varenību, kā arī rūpēm par savu vārdu vēstures lappusēs.

Savukārt šāda pozīcija ir nepatīkama viņa pietuvinātajiem cilvēkiem, jo tie bija laimīgi situācijā pirms Krimas okupācijas. Tad tie varēja zagt no valsts kases un nozagto noguldīt ārvalstu bankās. Tagad starptautiskās sankcijas šo piekļuvi bankām ir liegušas. Tomēr pagaidām Putina ciešā kontrole pār Krievijas politisko sistēmu tos ir apklusinājusi un likusi pārciest politisko ziemu.

Iespējams, ka Putina pēcteča laikā pieaugs iekšējais spiediens atkausēt sasalušās attiecības ar Rietumiem. Savukārt Rietumi šādu piedāvājumu noteikti vēlētos pieņemt (īpaši ieinteresēta būtu Eiropas Savienība). Es nesaku, ka Krievija varētu kļūt par mūsu draugu, taču pastāv iespēja to padarīt par ne tik lielu ienaidnieku.

Vai tas varētu būt labi tādām valstīm kā Ukraina? Vai tas gadījumā nenozīmētu to, ka Rietumi būtu gatavi atzīt Krimas pussalas aneksiju?

Es domāju, ka šāds scenārijs būtu ļoti ticams. Neviens Krievijas līderis (vismaz ne redzamā nākotnē) neuzdrošinātos atdot Krimu. Šī nu ir teritorija, kuru par piederīgu valstij uzskata praktiski jebkurš krievs. Tāpat arī Krimā – lielākā daļa iedzīvotāju vēlas būt Krievijas sastāvā.

Tomēr, ja Rietumi kam tādam piekristu, tad Putins varētu izvēlēties izbeigt karu Donbasā un arī nestāties ceļā Ukrainas centieniem virzīties uz Eiropas Savienību un NATO. Diemžēl pagaidām problēma ir tāda, ka Donbasa jautājums ir sasaistīts ar Putinu pašu – tas zināmā mērā ir viņa karš. Es esmu runājis ar daudzām Krievijas amatpersonām, un daudzi ir secinājuši, ka iebrukt šajā teritorijā bija liela kļūda. Tomēr Putins nav cilvēks, kurš atzīst savas kļūdas. Tāpēc es domāju, ka izbeigt karu Ukrainā daudz vieglāk būtu tieši viņa pēctecim.

Ja mēs redzēsim atkusni Rietumu un Krievijas attiecībās, vai tas varētu arī nozīmēt Maskavas pakāpenisku novēršanos no Ķīnas?

Jā, es domāju, ka tā varētu notikt. Pagaidām tiek daudz runāts par Ķīnas un Krievijas aliansi, bet paši krievi no ķīniešiem īstenībā baidās.

Turklāt esmu dzirdējis atzinumu, ka 20 gadu laikā Krievijai būs jāizvēlas starp divām iespējām – būt Rietumu sabiedrotajam vai Ķīnas vasalim.

Kremlis noteikti vairāk gribētu izvēlēties pirmo iespēju. Ja pastāvētu sajūta, ka vairs nav nepieciešams ieritināties Ķīnas pūķa apskāvienos, tas arī netiktu darīts.

Noslēdzot interviju, vai jūs varētu sniegt savu ieskatu Krievijā pēc 10 gadiem? Kāda šī valsts varētu būt 2030. gadā?

Atkārtošu to, ko teicu iepriekš. Es domāju, ka šī valsts būs tuvāk demokrātiskai iekārtai nekā šodien. Tā, protams, nebūs pilnībā funkcionējoša Rietumu stila demokrātija, bet mēs noteikti redzēsim skaidrus soļus tās virzienā. Lai gan Krievija uzreiz pēc Putina ēras beigām būs salīdzinoši neskaidra un to raksturos pārejas process, tomēr par 2030. gadu es esmu diezgan optimistisks.

Paldies jums par interviju!

Paldies!