Vai starp Turciju un Krieviju būs militāras sadursmes? (30)

Aktualitātes Sīrijā

Kopš decembra beigām un janvāra sākuma pasaules mediju uzmanības lokā jau atkal ir nonākusi Sīrija. Vienā no pēdējiem opozīcijas kontrolētajiem anklāviem – Idlibas provincē ar Krievijas gaisa un Irānas sauszemes atbalstu norisinās aktīvs Bašara al Asada spēku uzbrukums, kura rezultātā ir ticis atbrīvots stratēģiski svarīgais M5 lielceļš. Stratēģiski svarīgs tas ir tāpēc, ka ērti savieno valsts lielāko ziemeļu centru – Alepo pilsētu ar pārējām lielākajām Rietumsīrijas pilsētām.

Šis uzbrukums norisinās par spīti 2018. gada septembrī noslēgtajam Krievijas un Turcijas memorandam Soču pilsētā, kurš asinsizliešanas pārtraukšanai paredz Idlibas speciālas demilitarizētas zonas izveidi. Lai gan ir skaidrs, ka Asads šo teritoriju savā kontrolē būtu vēlējies iegūt agri vai vēlu, tomēr Ankara vienošanās efektīvai izpildei nebūt nepalīdzēja. Kaut arī Sočos tika nolemts samazināt Idlibā bāzētā teroristiskā grupējuma Hayat Tahrir Al Sham (HTS) ietekmi, atvērt M4 un M5 lielceļus, veikt kopīgas Turcijas un Krievijas militāras patruļas, atvilkt smagos ieročus no frontes līnijas un veikt citus nozīmīgus pasākumus, neviens no šiem punktiem pilnībā izpildīts netika. Vienošanās īstenošanas gala termiņš tika vairākas reizes atlikts, lai sniegtu Turcijai vairāk laika politiski ietekmēt Idlibā bāzētos grupējumus, tomēr šie soļi vēlamos rezultātus nesniedza. Par HTS runājot, situācija pat kļuva gaužām pretēja – tas izvērsa militāras operācijas pret citiem mērenākiem militārajiem veidojumiem un kļuva par de facto dominējošo spēku.

Astanas vienošanās ietvaros arī bija iekļauts punkts par Turcijas, Irānas un Krievijas novērošanas posteņu izveidi pie tolaik esošajām Idlibas robežām. Tieši šis punkts pagaidām palīdz radīt milzīgu saspīlējumu abu valstu starpā, jo vairāki no Turcijas posteņiem (gan vienošanās ietvaros noteiktie, gan jaunizveidotie) ir nonākuši Asada spēku ielenkumā. Ir pat vēl sliktāk – vairāki Turcijas karavīri sadursmju rezultātā ir gājuši bojā, un Ankara ir izvēlējusies dot prettriecienus. 12. februārī The Guardian ziņoja, ka Turcijas prezidents Redžeps Tajibs Erdogans ir draudējis tieši vērsties pret Asada spēkiem, ja cietīs viņa valsts karavīri novērošanas posteņos un citur. Tāpat Erdogans ir izteicis ultimātu – Asada spēkiem līdz februāra beigām jāpamet jauniekarotās teritorijas vai arī tie saņems armijas atbildes triecienu. Al Monitor arī ziņo, ka šo notikumu kontekstā Turcija Idlibā ir sākusi palielināt savu militāro klātbūtni, novietoto karavīru skaitam sasniedzot aptuveni 9000.

Vienlaicīgi norisinās aktīvi Krievijas un Turcijas pārstāvju centieni panākt diplomātisku risinājumu. Ir jau notikusi Putina un Erdogana telefonsaruna, kā arī vairākas augsta līmeņa tikšanās ārlietu ministru un drošības nozares pārstāvju līmenī. Pēdējā no tām notika Maskavā 17. un 18. februārī. Tā beidzās bez publiska paziņojuma.

Situācija ir visnotaļ riskanta, jo, kā savā rakstā Al Monitor ir norādījis Krievijas Starptautisko attiecību padomes nerezidējošais eksperts Kirils Semjonovs, Maskava neatteiks palīdzību Asada spēkiem, ja tie nonāks Turcijas uzbrukuma virpulī.

Šajā kontekstā rodas jautājums – vai Ankara pieturēsies pie saviem draudiem un militāri vērsīsies pret Asada režīmu un tā galveno sabiedroto – Krieviju?

Vai starp Turciju un Krieviju būs militāras sadursmes?

Argumenti pret

1. Idliba Turcijai nav pati stratēģiski svarīgākā teritorija

Neskatoties uz skarbo retoriku un saspringto situāciju, ar pieņēmumiem par Krievijas un Turcijas saišu sairšanu noteikti nevajadzētu pārspīlēt. Lai gan Idlibas province ir būtisks Turcijas ietekmes bastions Sīrijā, tomēr šo teritoriju svarīguma ziņā nebūt nevar salīdzināt ar teritorijām, kuras Ankara ir iepriekš iekarojusi savās trīs militārajās operācijās – 1) Eifratas vairogs, 2) Olīvkoka zars un 3) Miera avots. Tieši šīs teritorijas tiek izmantotas, lai realizētu galvenās Turcijas intereses Sīrijas konfliktā – novērst Kurdistānas Strādnieku partijas (PKK) klātbūtni tās dienvidu pierobežā un radīt buferzonu, uz kuru potenciāli varētu pārvietot valstī izmitinātos Sīrijas bēgļus. Ja kristu šīs teritorijas, tas nozīmētu milzīgu Turcijas ārpolitikas fiasko un smagā diplomātijas, kā arī militārā cīņā iegūtā zaudējumu. Idlibas kontekstā tik liels stratēģisks nozīmīgums nav novērojams, un Turcija varētu izvēlēties to upurēt, lai novērstu liekas problēmas ar Krieviju.

2. Turcija ir ieinteresēta saglabāt Astanas formātu

Ņemot vērā, ka gan Krievija, gan Turcija (kopā ar Irānu) ir tā saucamā Astanas formāta valstis, militāra konfrontācija starp šiem spēlētājiem varētu apdraudēt tā pastāvēšanu. Savukārt minētais formāts ir Turcijai ārkārtīgi svarīgs, jo tas ir izcēlies ar spēju panākt ievērojamu progresu Sīrijas konflikta noregulējumā. Šā formāta neeksistēšanas gadījumā Turcijai būtu ievērojami grūtāk ietekmēt pēckara Sīrijas attīstību, kas absolūti nav tās interesēs. Galu galā tā vēlas redzēt gan apmierinošu seju pie valsts stūres Damaskā, gan piesaistīt nepieciešamo naudu rekonstrukcijai. Izdarīt ko tādu autonomi, bez lielāko spēlētāju līdzdalības (kuri unisonā iesaistītos plašākos formātos), būtu ļoti grūti.

3. Krievija Turcijai ir nepieciešama arī citos jautājumos

Tuvo Austrumu jautājumu analītiķis Cvi Barels Izraēlas laikrakstam Haaretz norāda, ka Turcijas un Krievijas sadarbība sniedzas daudz tālāk par Sīriju. Abas valstis sadarbojas drošības dimensijā, un Ankara ir jau paspējusi iegādāties S-400 pretraķešu aizsardzības sistēmu, kā arī plāno pirkt Sukhoi kaujas lidmašīnas. Vienlaicīgi Krievija ir Turcijas galvenais naftas un gāzes piegādātājs, kā arī Ankaras tirdzniecības apjomi ar Maskavu ir aptuveni 25 miljardi ASV dolāru. Visbeidzot, Turcijai ir arī vajadzīgs Krievijas diplomātiskais atbalsts, lai nodarbotos ar dabasgāzes ieguves jautājumiem Vidusjūrā (ņemot vērā ASV atbalstu Grieķijai), un darījums par ietekmes sfēru sadalīšanu Lībijā. Līdz ar to Turcija varētu uzskatīt, ka militāra eskalācija Sīrijā būtu vienkārši pārāk dārga.

4. Militārie ierobežojumi

Semjonovs ir norādījis arī uz kādu praktiskas dabas izaicinājumu. Sīrijas gaisa telpā (vismaz virs Idlibas reģiona) dominē Krievija, un tā šo pozīciju noteikti var izmantot, lai traucētu Turcijai. Savukārt bez gaisa atbalsta iespējas īstenot apjomīgu militāru operāciju nav tik lielas.

Argumenti par

1. Bēgļu jautājums

Neskatoties uz to, ka Idliba pati par sevi nav tik stratēģiski svarīga, tajā ir izmitināts liels skaits iekšēji pārvietoto personu Sīrijas konfliktā. Pamatojoties uz Amnesty International datiem, to skaits sasniedz pat 1,3 miljonus. Savukārt, sākoties decembra ofensīvai, vairāk nekā 800 000 cilvēku Idlibas provincē ir bijuši spiesti pamest savu līdzšinējo apmešanās vietu, vēsta ANO Humanitāro jautājumu koordinācijas birojs. Ņemot vērā, ka Idlibas krišanas gadījumā daudzi no šiem cilvēkiem varētu izvēlēties meklēt patvērumu Turcijā, Ankaras pozīcija varētu būt salīdzinoši nelokāma un varētu arī notikt izšķiršanās par radikālākiem soļiem.

Pamatojoties uz ANO Bēgļu aģentūras datiem, Turcijā jau pagaidām atrodas aptuveni 3,7 miljoni Sīrijas bēgļu, kuri no valsts kases prasa ievērojamu daudzumu resursu.

Turklāt jaunu bēgļu uzņemšanu neatbalsta arī Turcijas sabiedrība.

Vienlaikus Turcijai ir nepieciešams arī domāt par kaujiniekiem, kuri pagaidām karo pret Asadu. Daudzi no tā paša minētā grupējuma – HTS nākušie ir radikāli noskaņotas personas, kuras pēc Idlibas krišanas beigām arī varētu vēlēties nokļūt Turcijā. The Jerusalem Post Tuvo Austrumu jautājumu analītiķis Sets Fransmans atgādina, ka «Islāma valsts» vadītājs Abu Bakrs al Bagdadi tika nogalināts tieši Idlibas provincē. Tas savukārt varētu negatīvi ietekmēt valsts drošības situāciju.

2. Turcijas politiskā ietekme Sīrijas konfliktā

Neskatoties uz to, ka Turcijas ietekmi Sīrijā nodrošina tās iepriekš minētās iekarotās teritorijas, arī ietekme pār Idlibas grupējumiem ir salīdzinoši būtiska. Tā rada papildu nepieciešamību Krievijai, Irānai un Asada režīmam ar Ankaru runāt un ņemt vērā tās nostāju. Savukārt, ja šie grupējumi piedzīvos pilnīgu militāru sakāvi vai atkāpsies uz citurieni, ir jautājums, vai šī ietekme paliks pašreizējā līmenī. Turklāt Fransmans arī norāda, ka Turcijai varētu būt grūtības saglabāt savu reputāciju šo grupējumu acīs, ja tā izvēlētos noslēgt jaunus lielvaru darījumus un pamest tos likteņa varā. Tad tiem rastos jautājumi par patrona uzticamību un pārdomas par nepieciešamību tam uzticēt dzīvības.

3. Garantijas trūkums, ka Asads nevērsīsies pret Turcijas ieņemtajām teritorijām pēc Idlibas

Lai gan Idliba Turcijai nav pats svarīgākais placdarms Sīrijā, tomēr Bašars al Asads ir vairākas reizes uzsvēris, ka agri vai vēlu tiks atkarota visa valsts teritorija. Līdz ar to pastāv risks, ka pēc Idlibas krišanas autoritārais līderis izvēlēsies vērsties pret Turciju jebkurā gadījumā. Tādējādi iespējams, ka izdevīgāk būtu apturēt ofensīvu Idlibā, lai neradītu lielākas problēmas nākotnē. Kommersant žurnāliste un arābistikas eksperte Marina Belenkaja savā rakstā The Moscow Times arī ir padusi viedokli, ka Ankaras pagaidām kontrolētās pierobežas teritorijas nav pietiekamas, lai izmitinātu pilnīgi visus Turcijā esošos bēgļus. Līdz ar to valstij būtu nepieciešama arī daļa no Idlibas.

4. Grūtības atkāpties no saviem vārdiem

Draudu un brīdinājumu izteikšanas gadījumā ir salīdzinoši grūti atkāpties no saviem vārdiem politiski. Tas ir tāpēc, ka līderis, kurš šos draudus ir izteicis, riskē izskatīties vājš un neizlēmīgs sabiedrības acīs.

Savukārt prezidents Redžeps Tajibs Erdogans ir rīcības politiķis, kurš savu popularitāti būvē uz izlēmības bāzes. Šā iemesla dēļ viņa uzdotais termiņš – līdz februāra beigām - būtu jāuztver ļoti nopietni. Ja arī tiks atrasta izeja no pašreizējās situācijas, tad tai būs jāapmierina gan Erdogana prasība pēc «sejas nezaudēšanas», gan arī Asada prasība pakāpeniski atgūt visas karā zaudētās teritorijas.

Kāds varētu būt situācijas atrisinājums?

Paredzēt lielvaru spēļu iznākumu pagaidām ir ļoti sarežģīti, taču ir skaidrs, ka Turcijai no konfrontācijas ir daudz ko zaudēt un tā labprāt izvēlētos spēku nelietot. Tāpat iespējams, ka vēl arī nav izsmelti visi diplomātiskie risinājumi. Viens no tiem tika pieminēts ziņu kanāla Al Jazeera raidījumā Inside Story. Aizsardzības analītiķis un Novaya Gazeta slejas autors Pāvels Felgenhauers norādīja, ka teorētiski pastāv iespēja Asada iekarotajās teritorijās novietot Krievijas militārās policijas vienības, kuras varētu nodrošināt satiksmi pa M4 un M5 lielceļiem. Savukārt Asada spēki atkāptos no frontes līnijas un apturētu uzbrukumu lielākajām bēgļu nometnēm. Tas uz brīdi varētu iesaldēt ofensīvu un ievadīt atslābuma fāzi. Tomēr viens ir skaidrs – Asada vēlme atgūt visu valsts teritoriju saglabāsies un pārējiem spēlētājiem ar to nāksies rēķināties.