Visuresoša tehnoloģija, par kuras izstrādi autors nesaņēma ne centa
Ieskats vēsturē

FOTO: Pixabay

Ikviens no mums ir redzējis svītrkodu – horizontālas melnas līnijas uz balta fona. Tas ir kļuvis par vienu no būtiskākajām mūsdienu dzīves sastāvdaļām. Pirms vairāk nekā četrām desmitgadēm, kad tika radīts svītrkods, tā radītājam pat prātā nenāca, cik svarīgs būs viņa izgudrojums. Vēl pārsteidzošāk, ka viņš no šā izgudrojuma peļņu neguva.

Kā vēsta “Deutsche Welle”, melnas, vertikālas līnijas uz balta fona ir redzamas tikpat kā visur. Tās ir redzamas lielveikalu plauktos gan uz rotaļlietām, gan pārtikas precēm, savukārt interneta veikali nevarētu piegādāt ļoti daudzas preces, ja tām nebūtu svītrkodu. Tie padara dzīvi vieglāku un faktiski – tie arī netraucē līdz brīdim, ja kods ir bojāts un kasiere nevar to nolasīt, kad ir nepieciešams kodu ievadīt ar roku.

“Ja runājam par tehnoloģiskajiem sasniegumiem, tad viens no svarīgākajiem jaunievedumiem tehnoloģijās 20. gadsimtā tirdzniecības jomā ir tieši svītrkods. Tirdzniecība nav vienkārša nozare, tomēr ar svītrkodu palīdzību tā ir mazliet atvieglota,” saka Oksfordas institūta Tirdzniecības menedžmenta nodaļas direktors Džonatans Reinolds. Viņš saka, ka svītrkods ir elegants, kompakts un ļoti fleksibls risinājums.

Mūsdienās svītrkoda izmantošana ir tik universāla un izplatīta, ka ir ļoti grūti noticēt, ka kādam reiz bija nepieciešams to izgudrot. 1974. gadā Ohaio štatā amerikāņu inženieris Džordžs Lorels sāka strādāt pie lietas, kas tolaik tika dēvēta par “universālo produktu kodu” jeb saīsināti – UPC. Tāpat, lai noskenētu šo kodu, bija nepieciešams izstrādāt speciālu tehniku.

Pirmā prece, kas tika nopirkta, skenējot jaunizveidoto kodu, bija košļājamo gumiju paciņa.

Mazumtirdzniecības nozare, kas ik dienas pārdod pilnus iepirkumu grozus ar lētiem produktiem, bija ļoti motivēta padarīt maksāšanas procesu ātrāku, vienkāršāku un daudz precīzāku.

Atsaucoties uz septiņdesmito gadu beigu daļā veiktajiem pētījumiem, svītrkodu ieviešana rindu apkalpošanu padarīja pat par 40% ātrāku nekā tad, kad kasierim bija ar roku jāskaita kopā cenas, kas bija norādītas uz preces iepakojuma.

Tāpat tika panākts vēl viens labums – pircēji vairs nevarēja pārlīmēt cenu zīmes pēc saviem ieskatiem. Laikam ejot, ar attīstītāku programmatūru jau bija iespējams analizēt, kuras preces tiek pirktas vairāk, bet kuras – mazāk.

Grūti pārdot

Lai arī svītrkodu ieviešana solīja dažādas ērtības un uzlabojumus, to ienākšana tirdzniecības sektorā bija visai lēna. Tirgotāji nelabprāt investēja naudu skeneru ieviešanā. Viņi uzskatīja, ka “nav vērts investēt tehnoloģijā, kas, visticamāk, zaudēs savu nozīmi jau tuvākajā laikā”.

Tāpat dažādi stereotipi valdīja arī pircēju vidū – pastāvēja uzskats, ka ar svītrkodu palīdzību veikals spēs izsekot pircēju vai arī pat krāpties ar cenām, jo, salīdzinot ar laiku iepriekš, tagad cenas vairs netika rakstītas uz iepakojuma. Bija dažādas konspirāciju teorijas, kuru dēļ svītrkoda ieviešana bija visai ilga un sarežģīta.

Lēnām, taču veiksmīgi svītrkods sāka ieņemt arvien svarīgāku lomu ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē.

Neraugoties uz to, ka mūsdienās svītrkods ir sastopams faktiski visur – sākot ar Ķīnas ziemeļrietumiem, beidzot ar Čīles dienvidiem, un tie tiek skenēti miljoniem reižu ik dienas,

svītrkoda “tēvs” Lorels no sava izgudrojuma peļņā ieguva tieši neko – viņam par to nekas netika maksāts.

Viņa pārstāvētā kompānija atstāja svītrkodu sabiedriskai lietošanai bez atlīdzības un koncentrējās uz skenēšanas aparatūras pārdošanu.

“IBM negrasījās patentēt vai kā citādi aizsargāt simbolus un pašu kodu, jo mēs nevēlējāmies traucēt šā izgudrojuma ieviešanu. Mēs faktiski uzdāvinājām UPC tirdzniecības industrijai,” Lorels rakstīja savā autobiogrāfijā “Inženierzinātne BIJA jautra!” (“Engineering WAS Fun!")

IBM gan guva panākumus, pateicoties svītrkoda ieviešanai. Lorelam pašam tas bija svarīgākais ievedums viņa 36 gadu darbības laikā kompānijā IBM. Jāpiebilst, ka Lorels nomira pagājušā gada decembrī 94 gadu vecumā.

Kārtības ieviešana

Svītrkoda “dzimšana” gan nebija viegls process.

“IBM nebija nekāda aprīkojuma, lai nolasīto optiskos svītrkodus. Mums nācās aktīvāk pārdot citu produkciju, lai radītu optisko skeneri, kas veiksmīgi noskenētu kodus. Respektīvi, mums viss bija jārada no nulles,” rakstīja Lorels. Sākotnēji gan svītrkodiem bija dažādi varianti – tie bija arī apļa formā, tomēr – ar to nolasīšanu bija visai lielas problēmas, tieši tāpēc Lorels radīja “vienkāršāko svītrukoda formu” - viendimensionālu komplektu ar 30 vertikālām līnijām un 29 baltām vietām pa vidu.

Kopumā svītrkodā ir 59 dažāda platuma baltas un melnas līnijas. Līnijām ir sava nozīme skaitliskā izteiksmē. Katrai līnijai ir 95 bitu daudz informācijas binārajā kodā, līdz ar to skeneris, kas savienots ar datubāzi, var nolasīt kodu un parādīt pareizo informāciju.

Lai arī sākotnēji svītrkodi tika radīti īpaši tirdzniecības nozarei, tie ir kļuvuši izplatīti daudzās citās industrijās, tāpat – tiem ir dažādi izmēri.

“Svītrkods ir pasaulē zināmākais svītrkoda standarts. Mēs to regulāri izmantojam, jo patērētāji pirms norēķināšanās par preci redz, kā preces kods tiek noskenēts. Tomēr – svītrkods mūsdienās ir daudz nozīmīgāks nekā agrāk,” saka Lafboro Universitātes finanšu un ekonomikas profesors Alisters Milns.

No vienkārša līdz sarežģītam

Lai arī pirmās paaudzes vienas dimensijas svītrkods gadu gaitā ir ievērojami mainījies, tā pamati ir palikuši nemainīgi, kas ļauj identificēt preces, inventāru un pat slimnīcās identificēt pacientus – viņu iesniegtos analīžu paraugus. Tāpat arī pastā svītrkodiem ir liela nozīme – precēm no internetveikala ir svītrkodi, kurus noskenējot pasts paciņas nosūtītājam var dot ziņu, ka prece ir piegādāta.

“Kopš svītrkoda sākotnējā uzdevuma svītrkods un tā standarti ir mainījušies un kļuvuši par rīkiem, bez kuriem vairs nevar iztikt globālās piegāžu ķēdēs, kā arī – rada ārkārtīgi precīzu vidi, kurā var noteikt preču vai citu materiālu atrašanās vietu un progresu ceļā no ražotāja vai tirgotāja līdz klientam,” teica Milns.

Mūsdienās ir radīti arī jauni risinājumi, kā, piemēram, divdimensionāli kodi, kam ir plašākas izmantošanas iespējas. Tie izskatās citādi nekā parastie svītrkodi, un tiem ir dažādas formas – trīsstūra, punktu, apļa, kā arī ģeometriski raksti, kuros ir iekodēta dažāda informācija.

FOTO: AFP / Scanpix

Jaunākās svītrkoda radnieciskās versijas tiek izmantotas lidmašīnu biļetēs, bankās, kā arī uzņēmumos, kas šādi var klientiem nodot nepieciešamo informāciju caur mobilajiem telefoniem.

Patērētāji šādus kodus redz arī uz izīrējamajiem transportlīdzekļiem, piemēram, uz elektriskajiem skrejriteņiem: ar mobilo telefonu palīdzību transportlīdzekli var iedarbināt un vēlāk – par to arī samaksāt.

Skenēsim arī nākotnē

Svītrkoda globālais veiksmes stāsts pierāda, ka tā ir milzīga atbildība – uzturēt visuresošu tehnoloģiju.

“Galvenā atslēga, kas ļauj saglabāt un attīstīt standartus, ir izmantot tehnoloģisko attīstību savā labā,” sacīja Milns.

“Bizness nereti atsakās no standartiem. Tomēr UPC svītrkods un tā pēcteči ilustrē to, cik liela ietekme ir dažādiem standartiem, no kā nevajadzētu atkāpties,” teica Milns.

Tajā pašā laikā arī politikas veidotājiem ir jāsaprot, ka universālie standarti ir ļoti svarīgi, bet, balstoties uz tiem, var radīt īstas un noderīgas inovācijas.

“Tā nav sakritība, ka Vācijā, kur inženierzinātne turpina attīstīties un ietekmēt arī biznesa pasauli, tā tiek uzskatīta par galveno balstu biznesa videi kopumā,” teica Milns.

Tomēr IBM un Džordžs Lorels varēja gūt kādu citu mācību no svītrkoda stāsta. Pircēji vēl var piedot kasierim, ja tas kļūdās un čekā ieraksta nepareizu summu. Tomēr tehnoloģiskie risinājumi cilvēku zemapziņā ceļ apkalpošanas standartus.

“Cilvēki vienkārši nevar piedot mašīnām, ja tās kļūdās,” rakstīja Lorels savā autobiogrāfijā.

Modernā dzīve, protams, būtu iedomājama arī bez svītrkodiem. Tomēr tā nebūtu tik ātra un tik organizēta. Cilvēkiem būtu jārēķinās ar ilgākām preču piegādēm, kā arī ilgāku laiku, ko pavadīt rindās lielveikalos vai arī gaidot rindā pēc kāda pakalpojuma.

Uz augšu