Izplatītākās ceļgalu traumas

Ceļgalu savainojumi mēdz būt daudz un dažādi, kā arī pie tiem pieskaitāmi arī parasti sasitumi.

Ceļu locītavu traumas iedalās:

· akūtās – tās parasti ir nesenas un pārsvarā iegūtas sportā;

· hroniskās – traumas vai deģeneratīvas izmaiņas, kuras izraisa sāpes vismaz 12 nedēļu garumā.

Ja akūtās traumas netiek ārstētas, tās pārvēršas par hroniskām traumām. Nereti tiek izteikts apgalvojums, ka jaunībā gūtās traumas ietekmēs dzīves kvalitāti arī vecumdienās. Sertificēts fizioterapeits Atis Sporāns skaidro, ka šis apgalvojums ir patiess, jo jebkura trauma atstāj iespaidu uz muskulatūru, kas ir būtisks ceļa struktūras balsts.

Pie akūtajām traumām pieder:

● saišu sastiepumi, plīsumi un iekaisumi. Visbiežāk sastieptas tiek ceļa sānu saites vai noticis krusteniskās saites plīsums.

● skrimšļa struktūru bojājums – kaulu galos esošā locītavas virsmas skrimšļa, kas nodrošina slīdēšanu starp virsmām, mehāniska trauma un bieži apspiests menisks, kas stabilizē ceļa locītavu, kā arī amortizē triecienus;

● ceļgala mežģījums – šīs traumas gadījumā ceļa bļodiņa izvirzās uz ceļa ārpusi un parasti komplektā nāk bļodiņu stabilizējošo saišu plīsums;

● lūzumi – lūzums kādam no trijiem ceļa locītavā esošajiem kauliem.

Hroniskas ceļgalu traumas rodas ilgākā laika periodā. Tās izraisa neārstētu akūto traumu radīts muskuļu līdzsvara trūkums, kā arī to ietekmē sliktas kustību kvalitātes radīta pārslodze. A. Sporāns skaidro, ka visvieglāk saprotamais piemērs ir klibošana, piemēram, izgriežot labo potīti, svars tiek pārnests uz kreiso kāju, kreisajam ceļgalam radot neierastu un ilgstoši paaugstinātu slodzi, kā rezultātā parādās ceļgala sāpes.

Izplatītākās hroniskās ceļgalu slimības:

Hroniski saišu iekaisumi – visbiežāk sastopamā pārslodzes trauma. Nenostiprinātu muskuļu dēļ uz ceļgala saitēm veidojas pārāk liela slodze. Ilgstošas pārslodzes rezultātā rodas ceļgalu saišu iekaisums.

Hroniskas deģeneratīvas izmaiņas skrimšļos – A. Sporāns, skaidrojot šo saslimšanu, veido analoģiju ar automašīnu un norāda, ka cilvēka ķermenim, līdzīgi kā mašīnai, ilgtermiņā “nodilst detaļas,” ko ietekmē to kvalitāte, “smērvielu daudzums” un regulāra apkope. Speciālists stāsta, ka cilvēkiem ir atšķirīga kaulu, skrimšļu un saišu izturība. Vienam ceļa locītava nodils ātrāk, citam vēlāk vai arī nekad.

Ceļgala sāpju gadījumā būtu jāvēršas pie ārsta ortopēda, kas specializējas ceļgalu veselībā. Pēc tam pacients tiek sūtīts pie ārsta rehabilitologa, kurš nosūta tālāk pie fizioterapeita.

Ceļgalu veselības riska faktori

Ceļa locītavas lielākais riska faktors ir samazināts muskuļu spēks, jo tieši muskulatūra balsta locītavu kustību laikā. Tāpat A. Sporāns atgādina, ka cilvēks ir radīts, lai kustētos. Locītavām un muskuļiem nepatīk vienveidīgas kustības, jo tās izjauc muskuļu līdzsvaru, kas samazina muskuļu spēju balstīt locītavu. Respektīvi, ja viena ceļgala puse velk stiprāk, bet otra vājāk, ceļgala locītavai rodas nevienmērīgs sadalījums, kas var izraisīt ātrāku ceļa dilšanas procesu. Fizioterapeits uzsver, ka slodzi uz ceļgaliem ietekmē arī cilvēka svars un mazkustība.

Kā rīkoties sāpju gadījumā?

Akūtu ceļa locītavu traumu gadījumā ir noteikti pirmās palīdzības algoritmi, ko apzīmē ar abreviatūru RICE (no angļu valodas: rest – miers, ice – ledus, compression – kompresija, elevation – pacelšana).

Respektīvi, jāpārtrauc aktivitāte, jāuzliek ledus, kas palīdz samazināt sāpes un palēnina iekaisuma procesu. Kompresija un kājas pacelšana virs sirds līmeņa mazina pampumu ap traumēto vietu. Akūtas traumas gadījumā lieto atvēsinošus gelus ar pretsāpju un pretiekaisuma vielām. Uzsmērējot uz ādas, aktīvās vielas iesūcas ādā un iedarbojas līdzīgi kā pretsāpju tabletes. Savukārt hroniskām traumām var palīdzēt tikai pārslodzes mazināšana un kustību kvalitātes uzlabošana. Ja celis katrā solī “gāžas” uz iekšpusi un turpat arī sāp, būtu jānosaka, vai problēma ir vāja gūžas muskulatūra vai arī pie vainas ir pēda, kura gāžas uz iekšpusi, un tai līdzi arī celis. Noņemot kairinošo mehānismu, ceļa locītavas sāpēm vajadzētu rimties.

Ko nebūtu ieteicams darīt?

Fizioterapeits A. Sporāns stāsta, ka ceļgalu locītavām sevišķi kaitīgs ir mazkustīgs dzīvesveids, kā arī vienveidīgas kustības, kas ilgstoši tiek atkārtotas. Speciālists norāda, ka ceļa locītavas virsmas visvairāk tiek saspiestas, pietupstoties dziļāk par deviņdesmit grādiem. Tas var veicināt skrimšļa nodilšanu. Tāpat ceļa locītavām var kaitēt ilgstoša rāpošana uz ceļgaliem, kā arī ieteicams izvairīties no ceļgalu locītavu sānu kustībām, īpaši uz iekšu. Šādas kustības liecina par sēžas muskulatūras vājumu, kas ir galvenais sānu kustību stabilizators. Savukārt šī kustība ir daļa no priekšējās krusteniskās saites traumas mehānisma.

Kā ar skriešanu?

Kopumā skriešana pozitīvi ietekmē cilvēka veselību. Jebkura kustība, kas nav saistīta ar peles pārvietošanu monitorā, ir vērtējama ar plusa zīmi. Vienlaikus jāatceras, ka skriešana jāuzsāk pakāpeniski un pārdomāti – nevar uzreiz sākt ar 10 kilometru krosu un cerēt, ka tas neatstās negatīvas sekas. Speciālists skriešanā aicina ievērot mērenības principu un izvērtēt savas spējas. Šeit kā piemēru A. Sporāns norāda populārus maratonus vai taku skrējienus, kur nereti cilvēki mēģina sevi pierādīt daudz garākā distancē, nekā ikdienā ierasts.

Pēc tam ieteicams veikt lēcienu treniņu, pakāpeniski pārejot no lēcieniem uz abām kājām uz lēcieniem uz vienas kājas. Tikai pēc šiem vingrinājumiem būtu ieteicams uzsākt skriešanas treniņus ar intervāla metodi, piemēram, 100 metrus iet, bet nākamos 100 metrus skriet. Lai atsāktu skriet pēc traumām, ieteicams izmantot speciālas fizioterapijas programmas.

Ieteikumi ceļgalu veselības stiprināšanai

Ceļgalu stiprināšanai ieteicams veikt spēka treniņus kājām, uzsvaru liekot uz sēžamvietas muskulatūru, kas ir ļoti būtisks ceļa locītavas stabilizators. Tāpat nedrīkst aizmirst par augšstilba, apakšstilba un pēdas muskulatūru. A. Sporāns norāda, ka treniņu par pilnvērtīgu var uzskatīt tikai tad, ja pēc fiziskas slodzes ir bijusi pietiekama atpūta, respektīvi, treniņš nebeidzas, izejot no sporta zāles, bet gan 2 līdz 3 dienas vēlāk, kad ķermenis ir atjaunojies. Speciālists uzsver, ka ķermenim nepieciešams sniegt pareizus stimulus un sabalansētu fizisko slodzi, jo tas ļoti ātri pielāgojas dažādiem apstākļiem.

Farmaceita padoms

Kā skaidro BENU Aptiekas farmaceite Zanda Ozoliņa – pēc sporta traumām vissāpīgākā atgriešanās treniņos būs tiem, kam sports ir vaļasprieks, jo viņi zina savus spēkus un sasniegtās virsotnes. Protams, pie katras mazākās ceļa traumas nav jāskrien pie ārsta, bet tomēr, ja sāpes pēc traumas palielinās vai arī tās ir ilgstošas, tad ieteicama speciālista konsultācija. Pirms atgriežaties aktīvajā sportā, būtu jāsaņem pozitīva atbilde no ārsta vai fizioterapeita, kas varētu noteikt iespējamo slodzes sadalījumu atveseļošanās periodā. Sevi jāsagatavo arī garīgi, un, lai novērstu atkārtotas traumas, izvērtēt to riskus. Ja tomēr jūtat, ka nav iespējams sasniegt jūsu izvirzīto mērķi, aizvietojiet skriešanu ar citu sporta veidu, piemēram, peldēšanu, kur locītavai būs mazāka slodze. Un vienmēr ieklausieties savā ķermenī! Ja raugāmies no farmaceita viedokļa,

Ja ārsts ir nozīmējis, tad ieteicams lietot glikozamīnu un hondroitīnu saturošus uztura bagātinātājus. Tāpat pirms skriešanas var lietot sildošus gelus vai ziedi ar arniku.

Sportosim gudri!