Šogad Latvijas ekonomika neizbēgami piedzīvos lejupslīdi koronavīrusa dēļ. Savukārt tas, cik spēcīga būs šī recesija, ir atkarīgs no dīkstāves ilguma. Par to raidījumā “Komforta zona” paziņoja Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Pilns intervijas ieraksts:

Runājot par koronavīrusa ietekmi uz Latvijas ekonomiku, kāda tā ir šobrīd un kāda ir gaidāma tuvākajā laikā?

Tā ietekme viennozīmīgi būs negatīva. Atsevišķās nozarēs mēs jau [to] redzam, piemēram, tūrismā un transportā. Tātad jomās, kur cilvēki fiziski kustas pāri robežām. Un tur šīs nozares daudzos gadījumos vienkārši būs uzliktas uz pauzi. Kādu brīdi nenotiks praktiski nekas. Un tas būs ekonomiski sāpīgi. Bet, ja mēs gribam izvairīties no ļoti nepatīkama, visaptveroša, negatīva trieciena, tad šīs ir tās mazākās sāpes, kas palīdzēs izvairīties no kaut kā krietni nepatīkamāka. Līdz ar to šis vīruss ir jāaptur pēc iespējas ātrāk. Tas nozīmē, ka daudzos gadījumos [vajadzēs] ieviest ļoti drastiskus ierobežojumus. Tas scenārijs, pie kā šobrīd strādā attīstītās ekonomikas un visa pasaule, ir ierobežot šo sāpīgo posmu līdz pāris mēnešiem, pēc tam cerot, ka vīrusa izplatības moments ir beidzies.

Ietekme uz Latvijas ekonomiku atsevišķās jomās būs tāda, ka dažādas nozares, piemēram, tūrisms, būs uzliktas uz pilnīgas pauzes šo viena-divu mēnešu laikā. Cerams, ne ilgāk. Savukārt citas jomas cietīs netieši.  

Man šķiet, ka šogad no recesijas mēs izvairīties nevarēsim. Ja tas pauzes brīdis būs samērā īss, teiksim, divi vai varbūt maksimums trīs mēneši, tad par dziļu recesiju Latvijā pašlaik nav pamata runāt.

Tā varētu būt mazliet zem nulles. Pirmais un otrais ceturksnis varētu būt diezgan vāji, mīnusos, bet gada otrajā pusē tas beigsies, un šie procesi atkal ies uz augšu. Protams, jo ilgāka būs šī pauze, jo negatīvāk tas būs ekonomikai.

Patlaban tas bāzes scenārijs ir šāds: ekonomika vienu vai divus mēnešus ir “uz pauzes” atsevišķās jomās, varbūt kādu nedēļu ilgāk, bet pēc tam, gada otrajā pusē, diezgan jestri sāk atgūties. Vai tas tā būs, to mēs redzēsim. Šobrīd to neviens nevar prognozēt, jo neviens nezina, kā šis vīruss turpinās izplatīties un cik strauji tas apstāsies. Un vēl ir jautājums par to, kā uzvedas iedzīvotāji. Es tiešām mudinātu viņus nepārspīlēt.

Nepārspīlēt ar ko?

Ar savu uzvedību. Iedzīvotājiem, visticamāk, atmiņā ir iepriekšējā krīze, kas bija 2008. un 2009. gadā. Tā bija nevis vienkārši krīze, bet gan superkrīze. Pašreizējā brīdī Latvijas ekonomika ir krietni spēcīgāka. Iekšzemē mums burbuļu nav. Un to nesabalansētības risku arī ir krietni mazāk. Līdz ar to es mudinātu iedzīvotājus ar vēsu prātu un skaidru galvu pieiet pie esošās situācijas un ar savu rīcību šo krīzi nepaildzināt.

Ja iedzīvotāji strauji apturēs savu ekonomisko aktivitāti, raizējoties, ka tūlīt atkārtosies 2008. vai 2009. gads, nu tad tā krīze vienkārši būs dziļāka.

Šobrīd Latvijas ekonomika ir krietni labāk sagatavota dažādiem negatīviem pavērsieniem, ekonomika ir krietni spēcīgāka, sabalansētāka, valsts naudas maks ir krietni labākā situācijā, iedzīvotāju un uzņēmumu naudas maks arī ir krietni labākā situācijā.  

Tātad krīze būs, bet tā būs daudz vājāka, salīdzinot ar to, kas bija 2008. gadā?

Jā. Bet es arī izvairītos no vārda “krīze”. Jo krīze vienmēr ir tāda subjektīva. Tā balstās uz personīgiem piedzīvojumiem. Ekonomistu valodā es vairāk runātu par recesiju, proti, ka ekonomika pret iepriekšējo ceturksni saraujas. Bet tādu visaptverošu ekonomikas kataklizmu, kādu mēs redzējām Latvijā un pasaulē 2008. gadā, šobrīd gaidīt nav iemeslu. Toreiz tās problēmas tika radītas šeit uz vietas. Patlaban šīs problēmas ir no ārpuses.

Tagad arī ir novērojams, ka nekustamo īpašumu cenas stabili kāpj un tuvojas pirmskrīzes līmenim. Par ko tas liecina? Vai gadījumā neveidojas kārtējais burbulis?

Nē. Es pat teiktu, ka līdz šim Latvijā nekustamo īpašumu cenas, salīdzinot ar cenām Lietuvā un Igaunijā, ir bijušas ļoti piesardzīgas daudzos gadījumos, un tam ir vesela virkne dažādu iemeslu. Piemēram, [Latvijas] iedzīvotāji ir bijuši piesardzīgi un arī kreditēšana ir bijusi piesardzīga. Lai mājokļa cenas augtu tiešām strauji, ir nepieciešams liels kreditēšanas plecs. Šajā brīdī tas nav bijis.

Otrkārt, neskatoties uz to, ka cenas ir augušas mājokļu pusē, ir auguši arī iedzīvotāju ienākumi.

Mums ir jāpatur prātā, ka algas, salīdzinot ar tām, kas bija pirms iepriekšējās recesijas, tagad ir krietni augstākas. Tas liek domāt, ka šobrīd tāda visaptveroša burbuļa mājokļa tirgū nav.

Tur, kur mums ir problēma, ir tas, ka ļoti vāji attīstās īres tirgus. Pie tā būtu viennozīmīgi jāstrādā. Bet, ņemot vērā pašreizējo ekonomikas bremzēšanos, manuprāt, nekādu iemeslu gaidīt turpmāku mājokļa cenu kāpumu tuvākajā laikā nav. Kad šis satraukums koronavīrusa dēļ beigsies, tikai tad mājokļu tirgus pamazām atgriezīsies saprotamākās sliedēs.

Ielūkojoties vēsturē, redzam, ka ik pēc 10 gadiem notiek ekonomikas satricinājumi. Kādi faktori veicinās nākamo krīzi?  

Ja skatāmies uz Latvijas ekonomiku, tad tā ir diezgan labā situācijā. Mēs dzīvojam savu līdzekļu ietvaros. Proti, eksports aptuveni nosedz importu. Cik nopelnām, tik arī tērējam. Līdz ar to uz parāda mēs šobrīd nedzīvojam. Ja mēs skatāmies uz valsts sektoru, tad arī valdības parāds pie 35% no IKP nemaz nav tik slikti. Tas dod zināmu iespēju krīzes laikā palīdzēt ekonomikai. Tā manevru iespēja ir diezgan laba. Ja skatāmies uz iedzīvotājiem, tad depozītu ir krietni vairāk nekā parādsaistību. Līdz ar to krīzes iemeslu Latvijas ekonomikas iekšienē šobrīd nav. Vienīgais riska elements ir straujais algu kāpums gadu no gada. Rodas jautājums, kā ražīgums tam tiek līdzi.   

Vai šobrīd ir kādi riska faktori ārpus Latvijas?  

Protams. Tie galvenie riska faktori tiešām ir ārējie. Piemēram, šis koronavīruss. Tas var apturēt pasaules ekonomiku diezgan strauji. Un mēs redzam, ka daudzās valstīs tas arī ir noticis. Paskatīsimies kaut vai uz Itāliju. Nākamā lieta, protams, kā finanšu tirgi reaģē uz šādām neskaidrām lietām. Mēs redzam, ka pēdējo nedēļu laikā finanšu tirgi ir kritušies vairāk nekā par 20%. Visas šīs lietas var izraisīt dažādus negatīvus spirāļefektus un pasaules ekonomiku kopumā iedzīt recesijā. Bet risku, par kuriem mēs varam runāt, ir ļoti daudz. Pasaules ekonomika ir augusi jau vairāk nekā 10 gadus. Un šie riski pamazām akumulējas un savācas. Un kādā brīdī ekonomika tiešām ieslīdēs recesijā. Jautājums ir, cik dziļa tā būs un cik ātri tā beigsies.

Lai mazinātu koronavīrusa negatīvo ietekmi uz ekonomiku, valdība paziņojusi, ka varētu piešķirt apmēram vienu miljardu eiro dažādiem atbalsta pasākumiem, tostarp nodokļu brīvdienām un slimības lapu apmaksai. No kurienes ir šis miljards?

Šis miljards ir daļa no valdības parāda, kas glabājas Valsts kasē dažādām ikdienas vajadzībām. Piemēram, vienā mēnesī nodokļu ieņēmumu ir mazāk nekā izdevumu. Tas ir atkarīgs no normālas ekonomikas sezonalitātes. Līdz ar to tur ir nepieciešama zināma rezerve. Arī valsts parādam ir zināms atmaksas grafiks. Un, lai nebūtu jāaizņemas tajā brīdī, kad tieši ir jāatmaksā daļa no parāda, tad aizņemas ātrāk, kad tirgus nosacījumi ir labvēlīgāki. Protams, Valsts kasei arī jābūt kaut kādai naudai krīzes brīžiem. Tas ir tieši tāpat kā jebkuram iedzīvotājam: nav pārdomāti dzīvot no algas līdz algai. Līdz ar to kaut kādam uzkrājumam ir jābūt. Un šis miljards eiro, aptuveni, pašreiz ir rezerves nauda Valsts kasē, ko varētu ļoti labi šobrīd izmantot. Tie kanāli ir ļoti dažādi. Kā dzirdējām, valdība skatās arī uz dīkstāves regulējumu, kā tas varētu palīdzēt uzņēmumiem. Tas uzdevums ir ļaut uzņēmumiem pārdzīvot šo īso pārrāvumu jeb pauzes posmu, lai nebankrotētu.

Kas tieši ir dīkstāves regulējums?

Latvijā tāds regulējums vēl nav bijis. Bet citās valstīs tāds jau ir izskatīts un pieredze šajā jomā ir. Iedomāsimies, ka uzņēmumam strauji samazinās pieprasījums, un tad ir izvēle: vai nu darbinieku atlaist, vai nu paturēt un gaidīt, kā tā situācija risināsies tālāk. Ja darbinieks tiek paturēts, tam ir zināmi plusi. Pēc tam, nākotnē, kad ekonomika atsāks augt, nav jāmeklē darbinieks. Tajā pašā laikā darbinieks, kamēr ir šī dīkstāve, saņem kaut kādus ienākumus, lai ir ikdienas tēriņiem nepieciešamie līdzekļi. Bet, ja uzņēmumam nav šīs naudas plūsmas, tas nav spējīgs šīs algas maksāt. 

Dīkstāves regulējums pēc būtības nozīmē, ka valsts nāk pretī un ļauj daļu no šīs darba samaksas segt no valsts līdzekļiem, bet arī ļauj uzņēmumiem maksāt tikai nelielu daļu no pilnas darba algas.

Tas ļautu darbiniekam nezaudēt darbu un saglabāt savu darbavietu uzņēmumā.

Par iedzīvotāju krīzes laika parādu norakstīšanu. Ko nozīmē šī iecere praktiski un kad to varētu īstenot?  

Mēs esam sākuši darbu ar Finanšu nozares asociāciju, esam definējuši pamatprincipus. Kad tas notiks? Es ceru, ka pēc iespējas ātrāk. Protams, šis koronavīruss ir uzlicis zināmu pauzi šīm lietām, jo tur ir nepieciešama diskusija arī Saeimas budžeta komisijā. Līdzko tas būs iespējams, mēs Saeimas budžeta komisijā šīs lietas izdiskutēsim. Un tad jau, cerams, tas ies diezgan naski uz Saeimu un šīs nepieciešamās izmaiņas likumdošanā tiks pieņemtas. Precīzu laiku es jums pateikt nevaru, bet ceru, ka tas ir tuvāko mēnešu jautājums.

Ja skatāmies uz 2008.-2009. gadu, kad krīze tiešām bija ļoti dziļa, mājokļa cenu kritums bija ļoti dziļš un bezdarba kāpums ļoti augsts, mēs redzējām, ka daudzi iedzīvotāji vairs nespēja apkalpot savus hipotekāros kredītus. Viņiem mājokļi tika atsavināti, bet, pārdodot šos mājokļus, kredītsaistības vēl arvien dzēstas netika un iedzīvotājiem palika parādi. Bankas pēdējo desmit gadu laikā ir darījušas visu iespējamo no savas puses, lai varētu šos bezcerīgos parādus norakstīt. Daudzos gadījumos tas nav iespējams juridisku apsvērumu dēļ. Proti, šie parādi banku pusē jau tiek uzskatīti par neatgūstamiem.

Bankas vienpusēji šos parādus norakstīt nevar. Tur ir nepieciešama parāda ņēmēja vai galvotāja piekrišana.

Taču šie cilvēki dažādu iemeslu dēļ (piemēram, emigrējuši vai vienkārši negrib ar bankām runāt) ir izvairījušies sadarboties ar bankām. Un mans ierosinājums ir ļaut bankām vienpusēji dzēst šos parādus, proti, aizmirst par tiem, noņemt no dienas kārtības, atbrīvot iedzīvotājus no šiem parādiem. Potenciālais iesaistīto iedzīvotāju skaits ir aptuveni 13 tūkstoši. Tas neatgūstamais kredītapjoms ir 500-600 miljoni eiro. Tās summas tiešām ir milzīgas. Tas attiektos tikai uz tiem kredītņēmējiem, kas ir rīkojušies godprātīgi. Krāpnieki vai tie, kas apzinātā veidā izvairās no saistību pildīšanas, uz tiem šis priekšlikums neattiecas. 

Ko tas dotu?    

Es domāju, ka tur ir divi elementi. Pirmais ir sociālais [elements]. Parāds, kas nav atgūstams, ir jānoraksta, lai nevelkas šis enkurs līdzi iedzīvotājiem un netraucē viņiem šodien. Un cerams, ka tas iedzīvotājiem ļaus arī emocionāli novilkt strīpu un sākt ekonomisko dzīvi no jauna. Ļaus viņiem ātrāk kaut kad nākotnē nepieciešamības gadījumā iegūt finanšu pakalpojumus. Patlaban viņi īsti nekādus finanšu pakalpojumus iegūt nevar, jo viņiem karājas šis parāds.

Es ceru, ka daļu cilvēku tas atgrieztu no emigrācijas, jo nebūtu vairs bažu par šā neatmaksājamā parāda piedziņu. Arī no ēnu ekonomikas kāda daļa iedzīvotāju varētu iznākt.

Tas Latvijas ekonomikai būtu viennozīmīgi pluss. Zaudējumu nebūtu nevienā pusē. Manuprāt, tas būtu sociāli atbildīgi arī no valsts puses – ļaut cilvēkiem tikt vaļā no parādiem, kurus viņi tāpat nevar samaksāt.

Latvija izvairījās no iekļaušanas valstu-naudas atmazgātāju jeb tā dēvētajā “pelēkajā sarakstā”. Līdz ar to tika paaugstināts Latvijas kredītreitings līdz A+ līmenim. Ko tas nozīmē un ko tas varētu dot Latvijas ekonomikai?

Augstāks kredītreitings nozīmē, ka Latvijas riski tiek vērtēti kā mazāki nekā līdz šim. Tas nozīmē, ka Latvijai ir iespējas aizņemties lētāk [finanšu tirgos]. Tas ir ļoti labi, jo īpaši šajā situācijā. Tas ir arī atzinīgs vērtējums šim ļoti saspringtajam darbam pēdējā pusotra-divu gadu laikā, Latvijai darbojoties ar naudas atmazgāšanas lietām. Ir notikušas ļoti plašas izmaiņas likumdošanā, bet tas nenozīmē, ka viss ir izdarīts. Problēmas ar AML normu (no angļu valodas AML - “anti-money laundering” – pasākumu kopums noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanai – red.) ievērošanu nav kā vīruss, ko vienreiz izslimo un tiek iegūta imunitāte.

Šī ir nevis vienreizēja slimība, bet ikdienas higiēnas jautājums.

Latvijai ar šīm problēmām būs jāmāk tikt galā arī nākotnē. Līdz šim esam nodemonstrējuši, ka šīs prasmes un spējas mums ir. Šīs pārmaiņas ir nozīmīgas arī ilgtermiņā: tās padarīs Latvijas finanšu sistēmu noturīgāku pret dažādiem šokiem, kā arī ilgtspējīgāku. Un viens no elementiem ir labāks kredītreitinga vērtējums. No tā iegūs visa ekonomika. Ne tikai valsts, bet arī iedzīvotāji un uzņēmēji, jo pret valsts kredītreitingu parasti ceno arī iedzīvotāju un  uzņēmēju parādsaistību risku.

Vēl tas varētu piesaistīt vairāk investoru Latvijai, jo palielinās uzticība, vai ne?

Jā, tas liecina par drošāku vidi. Labāks kredītreitings viennozīmīgi liecina par mazāku risku, drošāku vidi, bet tai pašā laikā mums ir jāsaprot, ka kredītreitings nav iedots uz mūžu. Tas kredītreitings visu laiku ir jāapliecina un jāturpina strādāt.   

Patlaban top jaunās nodokļu politikas pamatnostādnes. Viens no spilgtākajiem priekšlikumiem – atstāt mikrouzņēmuma nodokļa (MUN) režīmu tikai dažām noteiktām nozarēm. Par to intervijā TVNET stāstīja finanšu ministrs Reirs. Kā jūs vērtējat šādu ideju?

Es domāju, ka MUN režīms ir kā tāds enkurs, kas velkas līdzi Latvijas ekonomikai no iepriekšējās krīzes. Sākotnēji tas bija īstermiņa risinājums.

Un šis MUN režīms bija jāsamazina apjoma ziņā Latvijas ekonomikai jau sen, jo lielākā daļa to izmantoja ne tam, kam tas bija nepieciešams.

Tas noveda pie dažādu nodokļu režīmu izveides, pie konkurences izkropļojumiem un, galu galā, tas galvenais negatīvais efekts ilgstošam MUN režīma periodam un tik plašam izmantotāju lokam ir tas, ka šie cilvēki neparūpējas par savām sociālajām vajadzībām, neparūpējas pietiekoši par savu veselības apdrošināšanu un par savu nākotnes pensiju. Līdz ar to es absolūti piekrītu Reira kungam, ka Latvijas ekonomikai šis MUN izmantotāju loks būtu ļoti būtiski jāsašaurina, un tas nāktu Latvijas ekonomikai tikai un vienīgi par labu. Ja skatāmies uz skaitļiem kopumā, MUN izmanto 10% no strādājošajiem, savukārt viņi iemaksā tikai aptuveni 2% no sociālām vajadzībām. Līdz ar to viņi nenosedz ne savas vajadzības šodien, ne savas vajadzības nākotnē. Un tā ir sociāla problēma, kas veidojas šodien un ietekmēs nākotni. Es nesaku, ka MUN režīms kā tāds būtu jāslēdz, atsevišķos gadījumos tas ir labvēlīgs, bet izmantotāju loks nedrīkst būt tik plašs. Tam ir jābūt krietni šaurākam. Un tam termiņam, cik ilgi šādu režīmu var izmantot, jābūt krietni īsākam.

Jau par sava veida interneta mēmi ir kļuvis uzņēmēja Normunda Berga izteiciens: “Bērni, mācieties fiziku!” Kas, jūsuprāt, būtu jāmācās Latvijas skolēniem, lai Latvijas ekonomika plauktu? 

Es domāju, ka fizika nav slikts ieteikums. Eksaktās zināšanas proporcionāli Latvijā ir apguvuši nepiedodami maz skolēnu. Līdz ar to eksaktās zināšanas, vai tā ir fizika, vai tā ir ķīmija, – noteikti ir nepieciešamas. Bet es uzsvērtu divas lietas.

Tas pirmais ir kvalitatīva izglītība. Kvalitatīva izglītība tādā ziņā, ka bērnam nodrošinām iespēju šīs prasmes apgūt. Daudzos gadījumos vēl joprojām redzam milzīgu plaisu starp tiem bērniem, kas nāk, piemēram, no Rīgas labākās skolas un no kādas reģiona vājākās skolas. Manuprāt, būtiskākais ir šo plaisu izglītības kvalitātē mazināt, dodot bērniem izvēles iespējas. Lai viņu iespējas nākotnē darba tirgū ir lielākas. Tas bērns nav mācījies fiziku dažādu iemeslu dēļ. Vai nu nav bijis skolotāja, vai skolotājs bijis demotivēts, vai nav bijis spējīgs kaut ko iemācīt, un tāpēc nākotnē bērnam šī karjeras iespēja pēc būtības tiek atņemta. Manuprāt, tas ir nepiedodami. Līdz ar to skolu tīkls un skolotāju prasmes ir absolūti svarīgas.

Un nākamā lieta.

Nav jau jāmācās formulas. Ir jāmācās šīs formulas izmantot.

Līdz ar to prasmēs balstīta izglītība, manuprāt, būtu pareiza izvēle.