Spēles noteikumu radikāla maiņa jeb kā Covid-19 krīze mainīs ekonomiku pasaulē

FOTO: AFP / Scanpix

„Valdības iejaukšanās nav tas pats, kas „valdības vēlme pārņemt pilnīgu varu”,” sacīja ASV prezidents Donalds Tramps. Viņš piebilda, ka „valdības iejaukšanās procesi nav saistīti ar brīvā tirgus vājināšanu, bet gan otrādi – ar tā stiprināšanu”. Tomēr – ne tikai ASV, bet visā pasaulē centrālās bankas un valdības ievieš bezprecedenta pasākumus. Kā norāda vēstures grāmatas, ļoti daudzi ierobežojumi, visticamāk, paliks spēkā uz visiem laikiem.  

Kā raksta „The Economist”, ļoti plaši ierobežojumi un pasākumi tika ieviesti 2008.-2010. gada finanšu krīzes dēļ. Tomēr, cīnoties pret Covid-19 pandēmiju, ir ieviesti vēl lielāki un vēl radikālāki pasākumi. Faktiski ekonomikā tiek ieviesti pasākumi, kas līdzinās kara laikam. Lai arī tos sauc par pagaidu pasākumiem, lai ierobežotu slimības izplatību, skatoties pēdējo 500 gadu vēsturē, kļūst skaidrs kas cits – ja ne visi, tad vismaz daļa piesardzības pasākumu mūsu dzīves ietekmēs vēl ļoti ilgu laiku pēc krīzes beigām.

Pašlaik visā pasaulē ir vērojams, ka centrālās bankas izlēmīgi rīkojas saistībā ar pandēmiju. Jau kopš janvāra ir mazinātas procentu likmes, kā arī ir laistas klajā dažādas programmas, kas finanšu iestādēm ļauj atbalstīt uzņēmumus. Politiķi nāk klajā ar dažādām iniciatīvām, lai atbalstītu ekonomiku.

„The Economist” norāda, ka ASV Kongress jau pašlaik ir izdevis rīkojumu par atbalsta pasākumiem, kas ir divreiz lielāki nekā iepriekšējā prezidenta Baraka Obamas pasludinātie 2009. gadā. Tāpat arī citas valstis aktīvi rīkojas, lai izvairītos no smagas krīzes.

Tomēr, uzskaitot dažādus ciparus, nākas aizmirst par citām svarīgām pārmaiņām – atbildību par to, kā jauno politiku īstenot dzīvē un kā noteikt kritērijus, pēc kuriem vadīties, nosakot, vai jaunā politika ir bijusi veiksmīga vai ne.

Šajā gadījumā, nosakot jaunos mērus, pasaule ir jaunas ekonomiskās revolūcijas priekšā.

Centrālās bankas ir apņēmušās nodrošināt pietiekami lielu naudas apgrozību, lai samazinātu aizņēmumu cenu valdībām. Eiropas Centrālā banka ir solījusi rīkoties, lai valdībām būtu atvieglotas iespējas aizņemties. Tas varētu mazināt plaisu starp „bagātajām” un „ne tik bagātajām” eirozonas valstīm, kas pēdējo nedēļu laikā ir ievērojami palielinājušas izmaksas, lai mazinātu pandēmijas sekas.

Arī politiķi pārkāpj iepriekš nospraustās normas. Standarta recesijas gadījumā uzņēmumiem ir ļauts slēgties un atlaist cilvēkus. Pat normālā situācijā ik gadu aptuveni 8% uzņēmumu OECD valstīs izbeidz darbību, bet aptuveni katrs desmitais nodarbinātais zaudē darbu. Pašlaik valdības cer, ka izdosies izvairīties no ļoti masveidīga bezdarba. Prezidents Emanuels Makrons nerunā tikai par Franciju, kad tiek runāts par to, ka „neviena firma nedrīkst nonākt bankrota priekšā” pandēmijas dēļ. Savukārt Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons sacīja, ka „pēdējās krīzes laikā valdībām tika pārmests, ka tās pārlieku rūpējās par bankām, tajā pašā laikā liekot parastajiem cilvēkiem ciest”. ASV Nacionālā Ekonomikas padome valdības noteiktos atbalsta pasākumus jau dēvē par ievērojamāko atbalsta programmu ASV vēsturē, domājot vairāk tieši par iedzīvotājiem, ne tikai bankām.

Valdības visā pasaulē tērē pamatīgas summas, lai atbalstītu uzņēmumus, nodrošinātu lētus aizņēmumus, kā arī dara iespējamo, lai cilvēki varētu saglabāt darba vietas, bet uzņēmums – izvairītos no bankrota. Dažos gadījumos valdības maksā algas cilvēkiem, kuri nevar saņemt atalgojumu no darba devēja.

Vairākums ekonomistu atbalsta šos pasākumus. Nomināli jaunie nosacījumi, pēc kuriem dzīvot, ir līdz ārkārtas situācijas beigām. Tas attiecas arī ne tikai uz ikdienas dzīvi, bet arī uz ekonomiku, lai novērstu „ekonomikas nonākšanu pilnīgā komā”. Tomēr vēsture liecina par ko citu. Ļoti ticams, ka atgriezties pie tādas pašas dzīves, kāda tā bija pirms Covid-19 krīzes, neizdosies.

Šeit jāņem vērā divi faktori – valsts kontrole pār ekonomiku, kas parasti notiek lielāku krīžu gadījumā. Vēl viens faktors ir apstākļi, kas liek valdībām saglabāt attiecīgus ierobežojumus, kā arī paplašināt kontroli pār ekonomiku.

Vēsturē ne reizi vien ir bijuši gadījumi, kad „pagaidu” pasākumi kļūst par pastāvīgiem.

Pēdējo piecu gadsimtu laikā kapitālistiskajā pasaulē valdību izdevumi ir ievērojami palielinājušies. 17. gadsimtā Anglijā valsts faktiski nesniedza finansējumu veselības aprūpei un izglītībai, kā arī – ekonomiskā dzīve faktiski netika regulēta. Tas sāka mainīties 19. gadsimtā, un, sākot no 19. gadsimta beigām, Lielbritānija un citas kapitālistu valstis piedzīvoja brīžus, kad valdības iejaucās un sāka finansēt veselības aprūpi, izglītību, kā arī izstrādāja plašu nodokļu sistēmu.

Tāpat valdībām ir bijuši ļoti grūti posmi. Viktorijas laika Lielbritānijai nācās pamatīgi palielināt izdevumus, jo ekonomiskā izaugsme bija ļoti strauja. 1980. gados Ronalds Reigans stabilizēja ASV federālos izdevumus. Viņa reformas, kā arī Mārgaretas Tečeres veiktās reformas mazināja valdību lomu cenu fiksēšanā, privatizācijā, un nodrošināja iespēju privātām firmām sniegt tādus pakalpojumus kā elektrība un transports. Tomēr – lai arī daļa no valsts izdevumiem tika nodoti privāto uzņēmēju rokās, valsts regulējumi pieauga par 14%.

Vēsturnieki gan strīdas par versijām, kāpēc sabiedriskajam sektoram ir tendence pieaugt. 19. gadsimtā vācu ekonomists Ādolfs Vāgners sacīja, ka, līdzko kāda vieta kļūst bagātāka, pieaug pieprasījums pēc pakalpojumiem. Īpaši sarežģīts ražošanas process paredz vairāk regulējumu un dažādu vienošanos izpildi. Bagātāki cilvēki vairāk pieprasa dažādus sabiedriskos pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpi. Teorija paredz – ja cilvēki ir mazāk norūpējušies par savu materiālo stāvokli, viņi ir gatavi stiprināt kādu sabiedriskā sektora nozari.

Vāgnera teorijas paredz arī „histēriju” fiskālajā politikā. Valdības var palielināt izdevumus tikai uz īsu termiņu. Tomēr šā termiņa laikā ekspektācijas mainās, un valdības palielināto atbalstu nozarei ir ļoti grūti atcelt. Tādā veidā valdības palielinātais atbalsts kļūst par pašsaprotamu lietu, piemēram, nodrošināt izglītību bērniem tā, lai vecākiem par to nav jāmaksā.

Pēdējo gadu desmitu laikā amerikāņu valdības ir mazinājušas atbalstu veselības atbalstam. Tomēr pašreizējā politika faktiski vairs neļauj atgriezties pie situācijas, kas ASV valdīja pirms teju 60 gadiem, pirms prezidents Lindons Džonsons „pieteica karu nabadzībai”, ar kuru ASV valdība aktīvi sāka finansēt veselības aprūpes sektoru, ļaujot saņemt veselības aprūpi maksimāli lielam cilvēku skaitam.

Tomēr vissvarīgākā mācība no vairāk nekā 500 gadu vēstures ir tā, ka Eiropā nekas nespēj tā palielināt valdības atbalstu atsevišķām nozarēm kā krīzes. Vēsturnieki plaši piekrīt idejai, ka fiskālās kapacitātes audzēšana kapitālisma valstīs no 1700. gada līdz mūsdienām ir bijusi saistīta ar nepieciešamību mazināt ekonomiskās sekas no dārgajiem kariem, it īpaši tiem, kur iesaistītas flotes, kas karojušas ļoti tālu no mājām. Piemēram, Septiņu gadu karš, kas notika no 1756. līdz 1763. gadam, tiek uzskatīts par pirmo globālo karu, kurā iesaistījās daudzas valstis un kaujas nereti notika tālās teritorijās.

Lai uzvarētu karā, valstis rada sarežģītas un ar resursiem bagātas administrācijas, kurām jānodrošina ieroči karavīriem, kā arī svaigs ēdiens. Tas viss maksāja lielu naudu – gan no nodokļu maksātāju, gan no aizņēmumu naudas, tādējādi palielinot birokrātiju. Palielinot valsts kapacitāti, valstis ir spējušas regulēt ne tikai jaunizveidotās militārās administrācijas, bet arī radīt efektīvus sakaru un transporta tīklus un nodrošināt, lai cilvēki būtu izglītoti un veseli.

Šajos karos uzvarētāji bija tie, kuri ieguva kontroli pār resursiem – sākot no cukurniedrēm, beidzot ar liniem. Līdz ar to nav pārsteigums, ka vēsturnieki uzskata karus un citas krīzes par ieganstu jaunai ekonomiskajai izaugsmei. Tā nav sakritība, ka tieši Nīderlande, kas pirmā pievērsās kapitālismam, 17. gadsimtā kļuva par vērā ņemamu jūras spēku, šajā laikā uzvarot vairākos karos. Lielbritānija dominēja jūrās 18. gadsimtā un tajā laikā kļuva par lielāko ekonomiku pasaulē.

Krīzes vēsturē rāda, ka valstis ir spējušas konsolidēt savu varu. Tā, piemēram, Francijā 1914. gadā ienākumi no nodokļiem bija faktiski nulle. Savukārt gadu pēc Pirmā pasaules kara beigām Francijā nodokļu ienākumi bija ievērojami auguši.

Kanāda 1917. gadā nodokļus ieviesa kā „pagaidu mēru”, lai finansētu karu. Tomēr – nodokļi Kanādā ir jāmaksā arī šodien.  Otrajā pasaules karā parādījās aicinājumi ieviest veselības sistēmu, kas par valsts pilsoni rūpētos visu viņa dzīvi – sākot no dzimšanas, beidzot ar pēdējām dzīves dienām. Tāpat arī Aukstā kara laikā – Rietumvalstu valdības vēlējās kļūt ietekmīgākas par komunistu pārvaldītajām valstīm. Tieši tāpēc valstis, ņemot vērā karu pieredzi, strādāja pie labklājības audzēšanas, kur katrs atstāja savu artavu – gan valsts, gan vienkāršie cilvēki, maksājot nodokļus.

Jauna ideoloģija

Ko mēs iegūsim no Covid-19 krīzes? Tuvākā gada laikā valdības audzēs valsts parādus, jo palielināsies vajadzība daudz tērēt, bet ienākumi no nodokļiem strauji saruks. Kad ekonomika atlabs, būs nepieciešams atmaksāt jaunos parādus.

Tomā Pikets, franču ekonomists, norāda, ka pēc Pirmā un Otrā pasaules kara daudzas valdības noteica jaunus nodokļus ienākumiem, ko saņem bagātākie cilvēki. Tādējādi – sasniedzot savus mērķus un atdodot parādus. Vēl viena opcija ir „finansiālās represijas”, ar kurām valdības faktiski piespiež pilsoņus aizdot zināmu naudas summu par maksu, kas ir zemāka nekā tirgū pieejamā aizņemšanās maksa.

Centrālo banku inovācijas arī būs ar ilgtermiņa sekām. Atsevišķi ekonomisti uzskata, ka paplašinātā sadarbība starp fiskālajām un monetārajām institūcijām rada riskus radīt milzīgu inflāciju, kā tas ir noticis Venecuēlā un Zimbabvē. Nākotnē politiķi var paļauties uz centrālajām bankām, ka tās mazinās procentu likmes, lai ļautu valstīm izdevīgi aizņemties. Tas varētu notikt arī tad, kad ekonomika atgriezīsies uz normālas izaugsmes ceļa un zema bezdarba.

Pašreizējās valdību intervences galīgā ietekme ir saistīta ar politikas veidotāju toleranci pret riskiem. Nevienam nav patīkami, kad kāda firma bankrotē, bet bieži šāds process palīdz novirzīt resursus no mazāk efektīviem uz efektīvākiem lietojumiem, tādējādi laika gaitā paaugstinot produktivitāti.

Var rasties arī jauns priekšstats, ka valdībai ir jāsaglabā firmas, darba vietas un strādājošo ienākumi par katru cenu, it īpaši, ja iejaukšanās izrādās veiksmīga īstermiņā. Jaunās politikas nostādnes oficiāli beigsies, kad būs pārgājusi pandēmija, bet politiskais spiediens uz līdzīgām atbalsta shēmām - sākot no satraucošu uzņēmumu nacionalizācijas līdz vispārēja pamata ienākuma nodrošināšanai - nākamreiz, kad notiks strauja lejupslīde, varētu būt lielāks.

Ja politiķiem izdosies novadīt valsti tā, ka tā no šīs krīzes izies ar iespējami mazākiem zaudējumiem, nākotnes krīzēs cilvēki to noteikti atcerēsies un vēlēsies, lai valsts līdzīgus pasākumus atkārto.

Aicinājumi uz aktīvāku fiskālo un monetāro valdību notiks uz strukturāli augstāka pieprasījuma pēc valsts izdevumiem fona. Valsts sektors nereti mēdz sniegt darbietilpīgus pakalpojumus, piemēram, veselības aprūpi un izglītību, kur ir grūti uzlabot produktivitāti.

Tam jāsakrīt ar citu nozaru darba ņēmēju algām, pat ja tās kļūst mazāk produktīvas salīdzinājumā ar kopējo ekonomiku, - parādība, kas palielina nodrošināšanas izmaksas. Jau ilgi pirms koronavīrusa pandēmijas fiskālās politikas eksperti apgalvoja, ka valdības izdevumi tāpat pieaugtu šajā desmitgadē – arī tad, ja nebūtu koronavīrusa krīzes. Tas būtu ne tikai tāpēc, ka sabiedrības novecošanās palielinātu pieprasījumu pēc veselības aprūpes, bet arī tāpēc, ka veselības aizsardzības sistēmas spētu efektīvāk ārstēt plašāku slimību klāstu, kas palielinātu izmaksas.

Pandēmijas iespējamā ekonomiskā ietekme pārsniedz valsts lomu. Valstis varētu kļūt mazāk laipnas imigrantiem. Tas ir tādēļ, lai samazinātu iespējamību, ka kāds inficēsies no ārvalstu ieceļotājiem. Pēc tās pašas loģikas varētu rasties pretestība blīvu pilsētas centru attīstībai, tādējādi ierobežojot jaunu mājokļu celtniecību un paaugstinot izmaksas.

Vairākas valstis var censties kļūt pašpietiekamas tādu “stratēģisko” preču ražošanā kā zāles, medicīniskais aprīkojums un pat tualetes papīrs, veicinot turpmāku globalizācijas lomas mazināšanos. Bet visnozīmīgākā maiņa varētu izrādīties no jauna definētā valsts loma.

Spēles noteikumi gadsimtiem ilgi ir pārvietojušies vienā virzienā. Tomēr gaidāmas vēl vienas radikālas pārmaiņas.

Uz augšu