Kādēļ viduslaiku pilīs un muižās sildīšanai izvēlējās kamīnus, nevis krāsnis

FOTO: Unsplash

Apmeklējot pilis un muižas, ir grūti nepamanīt, ka lielākajās zālēs, arī virtuvēs un guļamistabās istabas centrālo sienu rotā milzīgs kamīns. Tikai dažās telpās ir manāmas vecās labās krāsniņas, kuras cilvēce pazīst kopš aizvēsturiskiem laikiem. Kāpēc tā?

Par sildelementu, kurš spēj efektīvāk sasildīt telpu, klīst visdažādākie viedokļi – daži teiks, ka kamīns ir vairāk dekoratīvs nekā sildošs objekts, krāsns – sildošs, bet mazāk dekoratīvs telpas papildinājums.  Tomēr abi šie elementi ir vienlīdz efektīvi, ja runājam par konkrētas istabas vai zāles sasildīšanu, lai gan siltuma izdalīšanas nianses katram ir savas. Tieši šo īpatnību dēļ lielās pilīs un muižās priekšroku deva kamīniem, nevis krāsnīm, vēsta portāls “novate.ru”.

Kamīni istabu silda ar gaismas ķermeni, proti, uguni. Tā pakāpeniski sasilda gaisu telpās un atsevišķu priekšmetu virsmu. Šādā ziņā kamīns darbojas līdzīgi kā parastais ugunskurs, taču tas spēj sasildīt tikai nelielu platību. Savukārt krāsnis spēj sasildīt sienas un skursteņus, pie kurām tās ir piebūvētas.

Piļu un lielu muižu sildīšana bija visai sarežģīta. Lielas ēkas ar biezām akmens sienām ātri atdziest, turklāt aukstajā sezonā pilīs bija pastāvīgi siltuma zudumi, kas nozīmē, ka kamīniem bija jākuras visu diennakti.

Ņemot vērā faktu, ka pils sienas sildīt ar krāsniņas palīdzību bija bezjēdzīgi, tolaik telpās kamīns sildīja gaisu, lai novērstu mitrumu un pelējumu, turklāt tas vēl kalpoja kā papildu gaismas avots. Taču sienas un grīdas apsildīja ar speciālu ūdens un metāla paneļu sistēmu – tas gan tika darīts, ne lai sasildītu pašas sienas, bet gan radītu papildu siltuma avotu, kas telpas varētu apsildīt. Plašās zāles vēl savienoja īpaša ventilācijas sistēma, caur kuru siltais gaiss no vienas telpas nokļuva citās.

Uz augšu