Kā Lībijas ēnā pieaug NATO sašķeltība (7)

Kas ir noticis?

10. jūnijā Vidusjūrā norisinājās incidents. Francijas kara flotes fregate, kura darbojas NATO ieroču embargo kontroles Lībijai misijas sastāvā, inspekcijas nolūkos pietuvojās kravas kuģim ar Tanzānijas karogu. Tomēr Francija apgalvo, ka šai fregatei ceļā stājušies trīs Turcijas kara flotes eskorta kuģi, no kuriem viens pret frančiem pavērsis savu tēmēšanas radaru. Ankara uz šīm apsūdzībām ir atbildējusi noraidoši, uzsverot, ka tas ir pārpratums. Turcija uzsver, ka Francija izplata viltus ziņas un tās flotes vienības ir konvojējušas kravas kuģi ar humānās palīdzības sūtījumu. Turklāt Francijas un Turcijas flotes darbojas tās pašas NATO misijas ietvaros.

Incidenta izmeklēšanā ir iesaistījušās NATO struktūras, taču tās rezultāti ir slepeni. Zināms tikai tas, ka Francija ir paudusi par šiem rezultātiem neapmierinātību un nosūtījusi vēstuli NATO ģenerālsekretāram Jensam Stoltenbergam. Pēc tam tā jūlija sākumā ir paziņojusi, ka no iepriekš minētās misijas uz laiku izstājas. Šo stāstu pavada arī ļoti agresīva retorika. Piemēram, 22. jūnijā Francijas prezidents Emanuels Makrons minēja, ka Turcija Lībijā spēlē «bīstamu spēli». Savukārt 29. jūnijā notika Makrona un Vācijas kancleres Angelas Merkeles kopīgi rīkota preses konference, kurā Turcijas darbības Lībijā tika pielīdzinātas krimināli sodāmiem pārkāpumiem.

Atbildi parādā nav palikusi arī Ankara. Piemēram, Turcija jau ir paspējusi nosaukt Franciju par vienu no lielākajiem šķēršļiem Lībijas stabilitātes nodrošināšanai. Tāpat Turcija uzsvērusi, ka Francijas darbības Lībijā apdraud visas NATO drošību.

Kāpēc tas ir svarīgi arī mums?

Pieļauju, ka vairākumam no mums ir zināms, ka arī Latvija ir NATO dalībvalsts. Savukārt Francijas un Turcijas konfrontācija Vidusjūrā jau atkal aktualizē mūžseno jautājumu par Ankaras un Ziemeļatlantijas līguma alianses pēdējā laikā salīdzinoši sliktākajām attiecībām. Šajā kontekstā ir jāpiemin gan stāsts par Krievijā ražoto pretgaisa raķešu aizsardzības sistēmu S-400 iegādāšanos, gan arī stāsts par Turcijas militārajām operācijām Sīrijas ziemeļos, gan nu jau atrisināto nesaprašanos par atjaunoto Baltijas reģiona un Polijas teritorijas aizsardzības plānu apstiprināšanu. Jāatgādina, ka Turcijai ir vieni no lielākajiem spēkiem alianses ietvaros un tā ir ļoti svarīgs Rietumu sabiedrotais.

Lai pretotos Krievijas mestajiem drošības izaicinājumiem, NATO austrumu flanga valstīm daudz izdevīgāka ir vienotība visa bloka valstu vidū.

It īpaši ja runa ir par tādu smagsvaru kā Turcija.

Kā varētu izskaidrot Turcijas un Francijas sadursmi Vidusjūrā?

Situācija Lībijā

Lai šo saprastu, primāri būtu nepieciešams paskatīties uz notiekošo pašā Lībijā un abu valstu lomu tajā. Pēc 2011. gada arābu pavasara sacelšanās un Muamara Kadafi gāšanas, valsts ir pašlaik sašķēlusies divos lielos politiskos blokos – Austrumlībijā, kuru kontrolē ANO starptautiski atzītā Lībijas Nacionālā vienotības valdība un Rietumlībijā, kuru kontrolē ar ģenerāli Halifu Haftaru un viņam pakļauto militāro formējumu saistītā Pārstāvju palāta. Vienotības valdību un tās priekšgājējus konfliktā ir atbalstījusi Turcija un Katara, bet Haftara spēkus Krievija, Ēģipte, Apvienotie Arābu Emirāti, Jordānija, Sudāna un ļoti ticams, ka arī Francija (lai gan tā oficiāli atbalsta Lībijas Vienotības valdību).

Karte: Pašreizējā situācija Lībijā

Haftara spēkiem šajā konfliktā ilgstoši ir bijis pārsvars, un vienu brīdi pat likās, ka tie varētu pilnībā ieņemt Vienotības valdības kontrolē esošās teritorijas. Tomēr šā gada sākumā Turcija būtiski tai palielināja savu sniegto militāro palīdzību. Tas savukārt ir ļāvis Haftara spēkus atspiest līdz stratēģiski svarīgajai Sirtas pilsētai un Džufras gaisa spēku bāzei. Tālāka ofensīva gan pagaidām nav notikusi. Iespējams, tāpēc, ka Ēģipte Sirtas un Džufras krišanas gadījumā ir draudējusi ar tiešu militāru intervenci.

Francijas pozīcijas

Esošā situācija nozīmē to, ka Haftara militārās un politiskās pozīcijas nebūt nav vairs tik stabilas kā agrāk. Savukārt tas nozīmē to, ka viņš ir mazāk interesants Francijai, kuru Parīze caur tās sabiedroto – Apvienotajiem Arābu Emirātiem ir cerējusi izmantot kā instrumentu Lībijas stabilizēšanai. Papildus jaunu bēgļu plūsmu novēršanai

Francijai ir vajadzīga stabila Lībija, lai novērstu iespēju Sāhelas reģionā bāzētajiem teroristiem izmantot tās teritoriju kā atbalsta punktu,

kā arī iegūtu jaunus naftas piegādes līgumus, norāda izdevums Politico. Nezinātājam – liela daļa Sāhelas reģionā esošo valstu ietilpa agrākajos Francijas koloniālajos valdījumos, un tajā vēl arvien stabilizācijas nolūkos atrodas Francijas karavīri.

Vairāki ārvalstu apskatnieki ir norādījuši, ka Haftara neveiksmju dēļ Francijas pozīcija Lībijā varētu būt sākusi gravitēt no nosacīta atbalsta karavadonim lielākas neitralitātes virzienā. Pirms nedaudz vairāk kā mēneša Francija mudināja Haftaru pārtraukt cīņu un iesaistīties pamiera sarunās, par kurām tika panākta vienošanās janvārī notikušajā Berlīnes konferencē. European Council of Foreign Relations pētnieks Tareks Megerisi izdevumam Politico norāda, ka Francija ir nobažījusies, ka Turcija un Krievija sadalīs Lībiju savās ietekmes sfērās un atstās Franciju nostatus. Tāpat arī iespējams, ka Francija cenšas atjaunot savu tēlu sabiedroto vidū, kuri pret Haftara atbalstīšanu ir izturējušies samērā kritiski. Visbeidzot, nevar tikt izslēgta iespējamība, ka Francija vēlas panākt, lai Haftars netiktu sakauts pilnībā.

Kā tas sasaucas ar iepriekš minēto Vidusjūras incidentu? Mēs, visticamāk, ka nekad neuzzināsim notikušā detaļas, bet šīs Francijas ārpolitikas nosacītās transformācijas kontekstā, iespējams, valsts izjuta lielāku spiedienu ievērot iepriekš noteiktās starptautiskās normas. Tajās iekļaujas arī piemērotais ieroču embargo.

Turcijas pozīcijas

Neskatoties uz to, vai minētais kuģis patiesi veda uz Lībiju ieročus, ir ļoti iespējams, ka laikā, kad valstī aktīvi norisinās karadarbība, kurā ir iesaistīti Turcijas spēki, militāro piegāžu daudzums būs intensīvāks. Kā norāda vairāki eksperti, Ankara ar klātbūtnes Lībijā palīdzību vēlas palielināt savu ietekmi Vidusjūrā un Ziemeļāfrikā. Kā norāda domnīcas International Crisis Group eksperte Klaudija Gazini, tam ir divi iemesli. Pirmkārt, tā vēlas novērst savas sāncenses Ēģiptes nostiprināšanos Lībijā caur tai draudzīgo Halifa Haftaru, otrkārt, to interesē dabasgāzes resursu iegūšanas iespējas Vidusjūrā. Ne velti 2019. gada novembrī Ankara parakstīja memorandu ar Lībijas Vienotības valdību par jūras robežām un ekskluzīvas ekonomiskās zonas izveidi, kas tiešā veidā konfliktē ar Grieķijas un Kipras interesēm.

Tādējādi iespējams, ka iepriekš minētais militāro piegāžu intensitātes pieaugums sadūrās ar Francijas ārpolitikas izmaiņām un izveidoja situāciju, par kuru mēs runājam šodien.

Tomēr patiesību zina tikai salīdzinoši šaurs cilvēku loks.

Kā situācija varētu attīstīties?

Pagaidām ir grūti paredzēt, cik lielu ietekmi uz NATO vienotību varētu atstāt minētais notikums, bet tam vismaz pagaidām nevajadzētu organizāciju satricināt būtiski. Šeit jāatceras, ka arī Turcija būtiski iegūst no NATO.

Tās armijas efektīvitātei palīdz alianses noteiktie militārās savietojamības mehānismi, kuri ir noderējuši Ankaras veiktajās militārajās operācijās.

Turcijā bāzētās domnīcas «Ekonomikas un ārpolitikas studiju centrs» vadītājs Sinans Ulgens savā viedokļu rakstā izdevumam «Bloomberg» norādījis, ka Sīrijā esošajā Idlibas provincē turku aviācija esot izmantojusi alianses līmenī pieejamos kaujas lauka informācijas ievākšanas resursus, lai iegūtu būtisku pārsvaru pār Sīrijas Arābu armiju. Tāpat brīdī, kad vēl gada sākumā Asada spēku un, iespējams, arī Krievijas ofensīvas rezultātā gāja bojā 34 Turcijas karavīri, Ankara dažas stundas pēc tam iedarbināja Ziemeļatlantijas līguma 4. pantu, kas paredz konsultāciju noturēšanu starp organizācijas dalībvalstīm. Tai bija svarīgi izkļūt no izolācijas, kurā tā tajā brīdī bija nonākusi. Vairāk par Krievijas un Turciju stāstu Idlibā var uzzināt šajā rakstā. Tāpat arī no NATO būtiski iegūst Francija, kurai ir svarīgi alianses sniegtie resursi cīņā pret starptautisko terorismu – īpaši jau iepriekš minētajā Sāhelas reģionā.

Visticamāk, šī konfrontācija paliks piesaistīta Lībijas notikumiem, taču modrību nevajadzētu zaudēt. Ir skaidrs, ka starp NATO dalībvalstīm vēl arvien pastāv vairāki neatrisināti jautājumi, kuri turpinās saistīt lēmumu pieņēmēju uzmanību. To risināšana, kā arī jaunu izaicinājumu nepieļaušana būtu katra sabiedrotā interesēs.