Nežēlīgākais sērijveida slepkava Vācijā - "Hannoveres vampīrs" Fricis Hārmans

1920. gados Hārmans bija pazīstams kā veiksmīgs lietoto drēbju tirgotājs, kā arī bija cienīts mājsaimnieču vidū, jo piegādāja tām pārsteidzoši lētu gaļu. Tiesa, drīz vien viņas uzzināja, ka tā vis nav liellopa vai cūkas gaļa, bet gan cilvēka.

Hannoveres iedzīvotāji Frici uzskatīja par nedaudz dīvainu, tomēr draudzīgu un pavisam noteikti – pilnīgi nekaitīgu. Pat policijai viņš patika, tāpēc viņš darbojās kā informants jeb spiegs, kas bija ideāls aizsegs viņa noziegumiem.

Kad noziegumi tika atklāti, Hārmans tika nodēvēts par “Hannoveres vampīru”, kā arī par “Hannoveres miesnieku”. Beigu beigās viņš atzinās aptuveni 30 slepkavībās, tomēr policija uzskata, ka to bijis dučiem vairāk.

Friča Hārmana trauksmainā bērnība

Hārmans piedzima 1879. gadā, sešu bērnu ģimenē. Viņa tēvs bija ļoti nejauks, bet māte – invalīde. Fricim, jaunākajam no sešiem bērniem, patika spēlēties ar lellēm, valkāt kleitas, un viņš izvairījās no citiem bērniem, īpaši zēniem. Lai puiku norūdītu, 16 gadu vecumā tēvs viņu nosūtīja uz militāro skolu Vācijas dienvidos. Fricim tur patika, tomēr pēc dažiem mēnešiem atklājās, ka viņam ir epilepsija.

Veselības stāvokļa dēļ atbrīvots no skolas, viņš strādāja sava tēva cigāru fabrikā, līdz paveica savu pirmo noziegumu – seksuāli pavedināja jaunu zēnu. Policija viņu ātri vien notvēra un nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu, no kuras viņš pēc sešiem mēnešiem aizbēga un patvērās Šveicē. Tur viņš saderinājās ar Ernu Lūverti, tomēr attiecības nebija ilgas, jo Lūverte palika stāvoklī, bet Hārmans 1900. gadā atgriezās Vācijā, lai pabeigtu militāro dienestu.

Epilepsijas un garīgās veselības problēmu dēļ 1901. gadā Hārmans uz četriem mēnešiem tika hospitalizēts, bet no armijas atbrīvots 1902. gadā. Pēc tam viņa tēvs atkārtoti centās viņu ievietot psihiatriskajā slimnīcā, tomēr Fricim izdevās no tās izvairīties.

Pēc militārā dienesta atstāšanas viņš ieguva pensiju, kas pieauga 1904. gadā, kad viņš tika oficiāli atzīts par invalīdu. Nākamās desmitgades laikā viņš savus ienākumus papildināja ar sīkām laupīšanām un krāpniecībām. Hannoveres pusaudžu zēniem par nelaimi Hārmana noziegumi drīz vien kļuva ļaunāki.

Hārmana pirmā slepkavība

Ap 1913. gadu policijai bija apnikuši Hārmana sīkie noziegumi, tāpēc par Hannoveres noliktavas aplaupīšanu viņam tika piespriesti pieci gadi cietumā, kas ļāva viņam visai ērti pārdzīvot Pirmo pasaules karu.

Cietumā Hārmans satika 24 gadus veco Hansu Grānsu, kurā drīz vien iemīlējās. Pēc atbrīvošanas no cietuma viņi sāka dzīvot kopā.

Pēc atbrīvošanas 1918. gadā Hārmans sāka darboties kontrabandistu grupā, kā arī kļuva par policijas informantu, kas spēlēja nozīmīgu lomu viņa vēlākajos noziegumos.

1917. gada septembrī no savām mājām aizbēga un pazuda 17 gadus vecais Frīdels Rohe. Kad Rohes tēvs sāka zēna meklēšanu, viņš atklāja, ka Rohe bija draudzīgās attiecībās ar Hārmanu, kurš bieži vien zēnu bija aicinājis pie sevis uz dzīvokli, lai izklaidētos. Tiesa, kad zēna tēvs ar šo informāciju vērsās policijā, autoritātes atteicās apsūdzēt noziegumā savu vērtīgāko spiegu. Beigu beigās policija tomēr piekrita apciemot Hārmanu un pieķēra viņu gultā ar 13 gadus vecu zēnu, tomēr no Frīdela nebija ne miņas. Viss, ko viņi varēja izdarīt, bija arestēt Hārmanu par nepilngadīgas personas pavedināšanu.

Hārmans vēlāk pastāstīja, ka policija īsti rūpīgi viņa dzīvokli nepārmeklēja, jo aiz plīts viņš bija noslēpis Rohes nogriezto galvu.

Slepkavību virkne

Hārmans toreiz bija plaši pazīstams kā melnā tirgus miesnieks. Viņu zināja kā draudzīgu miesnieku, kura sarūpētā gaļa bija ļoti lēta. Tajā laikā Vācijas ekonomika bija panīkusi, tāpēc daudzas ģimenes cieta badu.

1920. gadu sākumā Hārmans daudz laika pavadīja, klīstot pa Hannoveres dzelzceļa staciju un cenšoties uz savu dzīvokli aizvilināt jaunus zēnus. Toreiz pēckara skarbās dzīves dēļ no mājām bija aizbēguši tūkstošiem bērnu, tāpēc Hārmanam bija plaša upuru izvēle.

Kad savus upurus bija pabarojis, viņš tos nogalināja, pārkožot tiem rīkli. Pats viņš to dēvēja par “mīlas kodienu”. Pēc tam viņš seksuāli izmantoja zēnu līķus. Beigu beigās viņš sagrieza līķus gabalos, gaļu samala desās vai pasniedza to kā cūkgaļu vai liellopa gaļu. Nederīgās ķermeņa daļas viņš iesvieda netālu esošajā upē.

Tiek uzskatīts, ka sešu gadu laikā Hārmans noslepkavoja vairāk nekā 50 zēnus, kurus bieži vien, greizsirdības mocīts, izvēlējās Hārmana dzīvesbiedrs Grānss. Hārmans ar savu “rūpalu” kļuva arvien populārāks un pārticīgāks, kamēr pilsētas iedzīvotāji runāja, ka Hannoverē klīst “vampīrs”.

Noziegumu atklāšana un tiesa

1924. gada maijā policija bija spiesta pievērst uzmanību Hārmanam pēc tam, kad upes krastā tika atrasti vairāki galvaskausi. Beigu beigās policija nolēma pārmeklēt upes gultni un atklāja 22 pusaudžu zēnu mirstīgās atliekas.

Pilsētas iedzīvotāju vidū izcēlās panika, un aizdomas sāka krist uz Hārmanu, jo bija zināms, ka viņam patīk uz savu dzīvokli aicināt jaunus zēnus. Ņemot vērā, ka Hārmans bija policijas informants, vietējā policija nevarēja izmeklēt šo lietu, tāpēc no Berlīnes pilsētā ieradās divi detektīvi.

Drīz vien viņi notvēra Hārmanu tumšā dzelzceļa stacijas stūrī, kur viņš uzbruka kādam pusaudzim, un apcietināja viņu. Kamēr Hārmans atradās cietumā, detektīvi pārmeklēja viņa dzīvokli – šoreiz daudz rūpīgāk nekā iepriekš.

Atklājās šausminoša aina. Sienas un grīda bija notraipīta ar asinīm, kā arī dzīvoklī atradās vairāk nekā 100 apģērba gabali, kas piederēja upuriem.

Tiesā “Hannoveres vampīrs” noziegumos atzinās ar vislielāko prieku. Kad viņam jautāja, cik daudz zēnu viņš ir nogalinājis, viņš atbildēja: “trīsdesmit četrdesmit, es nezinu”. Vēlāk viņš teica, ka, iespējams, nogalinājis 50 līdz 70 zēnus. Tiesa, policijai izdevās atrast un identificēt tikai 27 upurus.

Tiesas sēdē Hārmans kūpināja cigārus un aizvainoja visus, kas bija klāt. Aplūkojot kāda pazuduša zēna fotogrāfiju, Hārmans kliedza uz sērojošo tēvu, ka viņš neko nav darījis ar šo bērnu, jo tas ir pārāk neglīts.

1925. gada 15. aprīlī Hārmanam tika piespriests nāvessods, nocērtot galvu ar giljotīnu. Viņa partnerim Gransam tika piespriests mūža ieslodzījums, tomēr vēlāk sods mīkstināts līdz 12 gadiem cietumā.