Inga Landsmane ir Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Attīstības fonda padomes locekle un RPNC Narkoloģiskās palīdzības dienesta ambulatori konsultatīvās nodaļas vadītāja. Šī ir intervijas otrā daļa rubrikas “Uz robežas – psihiskā veselība šodienas acīm” ietvaros.
Mēs bieži runājam par sabiedrības gatavību ļaut atgriezties pilnvērtīgā apritē tiem, kas cieš no psihiskas slimības. Cik gatava ir mūsu sabiedrība?
Es domāju, ka sabiedrība tam tā īsti gatava nebūs nekad. Sabiedrībā jau spriež pēc notikuma vai pēc tās aktīvās, akūtās problēmas, kas ir skārusi cilvēku. Piemēram, tu redzi, ka viņš dara kaut ko pavisam aplamu vai kaut kādā veidā apdraud pārējos, - tad vienmēr būs tā doma, ka viņam kaut kur ilgstoši jābūt prom, jo vienmēr ir bailes no tā, ka tas var atkārtoties. Tāpēc sabiedrībā vienmēr būs viena daļa, kas to pieņems, un viena daļa, kas vienmēr būs pret.
Kā piemēru varam minēt: ja veido vietu, kur uzturēties psihiski slimiem vai narkoloģiskiem pacientiem, vienmēr būs cilvēki, kas teiks – nē, šeit tas nevar būt, jo tas mūs apdraudēs. Un tāpat būs citi, kas būs elastīgāki, un tie teiks – kāpēc ne? Tur jau būs komanda, kas strādās, un varbūt arī mēs varam būt kaut kā noderīgi.
Kāda ir situācija citās valstīs? Kura būtu tā aprūpes sistēma, uz kuru Latvijai tiekties?
Stigmatizācija, protams, pastāv visur. Un katras valsts iedzīvotāji zina, kādā līmenī tā pastāv, bet pakalpojumu pieejamība gan citur ir plašāka. Es nevaru konkrēti nosaukt kādu valsti kā piemēru, taču pieņemu, ka vecās Rietumeiropas valstis var pakalpojumus nodrošināt plašāk, jo aprūpes sistēmas ir attīstītas ilgākā periodā. Tāpat arī Amerikā zināmās jomās būs plašāk pieejami pakalpojumi. Taču mums jāapzinās tā situācija, kurā mēs esam un ko mēs varam attīstīt pakāpeniski. Ja mēs ejam uz mūsdienīgākas ārstēšanas modeli, tad domāju, ka pakāpeniski, palēnām mēs varam to arī sasniegt.
Latvijas veselības aprūpes sistēmas pastāvīgā problēma – pieejamība pie speciālistiem un rindas. Kāda ir situācija psihiskās veselības jomā pieaugušajiem?
Ja paskatīsieties Nacionālās veselības dienesta mājas lapā, tur garas rindas nebūs redzamas. Tie, kuri piesakās, ilgāk par divām vai četrām nedēļām negaida uz konsultāciju, un narkoloģijā pat nav tik ilgi jāgaida - jūs varat netikt šajā dienā, bet nākamajā vai pēc dažām dienām. Tā ka es domāju, pieejamības problēmas garu rindu kontekstā īsti nav.
Cilvēki daudz pauž bažas par piespiedu ārstēšanu – vai iespējams šo pakomentēt?
Narkoloģijā piespiedu ārstēšanas nav, piespiedu ārstēšana ir tikai psihiatrijā. Es baidos to komentēt šobrīd, tas vairāk ir daktera Tērauda pārziņā. Bet jebkurā gadījumā par piespiedu ārstēšanas momentu nevajadzētu baidīties. Tas ir tiesiski sakārtots, juridiski reglamentēts, un ārpus šiem ietvariem nekas nenotiek. Tāpat arī par pacientu fiksēšanu - tas tiek protokolēts, tas notiek īsu laiku, tas tiek monitorēts un pieskatīts.
Nekas tāds, kā cilvēki iedomājas stereotipiskās ainas - ka tevi piesies un neatsies diennakti; tādas lietas vairs nenotiek.
Tas tiešām ir pilnībā mūsdienīgi sakārtots process un fiksēšana tiek izmantota tikai galējos stāvokļos, kad citas metodes nelīdz un cilvēku nav iespējams nomierināt, kā arī medikamentoza terapija vairs nepalīdz konkrētajā mirklī. Tas tiek darīts, lai viņš neapdraudētu pats sevi, arī pārējos pacientus un darbiniekus.
Covid-19 kontekstā Eiropā un Latvijā – kādi ir novērojumi tieši narkoloģijas jomā?
Mēs pat bijām domājuši, ka nelegālais narkotiku tirgus būs kaut kādā veidā drusku apstājies, bet izrādās, ka tomēr ne. Mums tāpat ir bijusi plaša pieejamība nelegālajām narkotikām. Kad bija jāierobežo pacientu plūsma tiešsaistes konsultācijās un konsultācijās pa telefonu, pēc tam, kad mēs sākām satikties pēc ierobežojumu atcelšanas, izskatās, ka tā pieeja narkotiskām vielām ir bijusi pietiekoša Latvijā. Tas tā mazliet izbrīnīja, jo šķita, ka robežu slēgšana tomēr ierobežos arī narkotiku ienākšanu gan Latvijā, gan citur Eiropā. Nekādas jaunas vielas mums Latvijā ienākušas nav. Tas pats, kas ir bijis. Ir kaut kādi apgrūtinājumi bijuši saistībā ar jaunām psihoaktīvām vielām, halucinogēniem un to iesūtīšanu no Ķīnas.
Kā ar pacientu pieplūdumu šajā laikā? Vai jūs redzat, ka, samazinoties pašizolācijas ierobežojumiem, būs sagaidāms lielāks pacientu pieplūdums?
Alkohola lietotāji, jā, vairāk vērsīsies pēc palīdzības un gribēs risināt savas problēmas. To mēs redzam jau tagad,
alkohola lietotāju ir vairāk. Par tiem, kas saistīti ar narkotikām, pagaidām vēl nevaru spriest.
Hroniskiem pacientiem, kuri ir ārstējušies aprūpes programmās, pakalpojums tika nodrošināts arī izolācijas apstākļos un tagad jau tiek nodrošināts pilnā apjomā.
Cik daudz cilvēku narkoloģijā nonāk pie jums uzreiz un cik daudz caur psihologiem, psihoterapeitiem vai ģimenes ārstiem? Kāda ir tā aptuvenā proporcija?
Šobrīd tas ir vairāk nekā puse, kas nonāk pa tiešo bez jebkādām rekomendācijām. Cilvēki vairs nav tik bailīgi, viņi informāciju saņem savlaicīgi, viņi arī saprot, ka valsts struktūrā pakalpojums ir pieejamāks finansiālo resursu ziņā. Kad problēma ir nobriedusi, es domāju, viņi vairs nebaidās un nāk pie mums. Palīdzības meklēšana uzreiz ir iespējama. Tie, kuriem tas traucējums varbūt ir mazāk izteikts, bet vairāk saistīts ar sociālām problēmām, viņi jau arī nemaz tik aktīvi neiet pie psihologa. Bieži cilvēks var pilnvērtīgi nefunkcionēt gadiem un tikai tad meklēt palīdzību.
