Revolūcija vai represijas? Divi Baltkrievijas scenāriji (54)

Pagaidām gan nav skaidrs, vai jaunā politiskā ērā, kas sekos protestiem, būs radikālas pārmaiņas un jauna valdība vai ilgstošas un vardarbīgas represijas. 

“Tā ir valsts, ko no robežas līdz robežai vieno dusmas,” pašreizējo situāciju Baltkrievijā raksturo bijušais Lielbritānijas vēstnieks Baltkrievijā Naidžels Gulds-Deivīss, kurš šobrīd strādā Starptautiskajā Stratēģisko pētījumu institūtā. 

Viņaprāt, Baltkrievijā šobrīd notiekošais lielā mērā atgādina 1989.gada revolūcijas, kas iezīmēja komunistisko režīmu sabrukumu daudzās Eiropas valstīs.

Gadu desmitiem Lukašenko Baltkrievijas tautai piedāvājis zināma veida atvieglinātu padomju sistēmu, kas saražoto traktoru un graudu ražas apjomu vērtē augstāk par inovācijām un politiskajām brīvībām, un viņa politiskā piedāvājuma stūrakmens vienmēr ir bijusi politiskā un ekonomiskā stabilitāte. 

Stabilitātes kārti Lukašenko kārtējo reizi izspēlēja arī pirms svētdien notikušajām vēlēšanām, raksturojot Baltkrieviju kā stabilitātes saliņu nemierīgā pasaulē, ko nomoka ekonomiskās krīzes, politiskie nemieri un Covid-19 pandēmija. 

Pēdējās dienās pieredzētā Baltkrievijas iedzīvotāju masveidīgā neapmierinātība nozīmē, ka stabilitātes piesaukšana vairs nedarbojas. 

Lai nodrošinātu savu, saskaņā ar oficiālajiem datiem, žilbinošo uzvaru prezidenta vēlēšanās, iegūstot aptuveni 80% balsu, Lukašenko, visticamāk, nācies īstenot vienu no apjomīgākajām un bezkaunīgākajām vēlēšanu falsifikācijām Eiropas nesenāko laiku vēsturē. 

Baltkrievijas varas iestādes acīmredzot uzskatīja, ka viņi var droši atļaut prezidenta vēlēšanās kandidēt Svetlanai Tihanovskai, tādējādi radot ilūziju par demokrātisku konkurenci vēlēšanās. Tihanovska - iepriekš aizturēta opozīcijas kandidāta sieva - Lukašenko ieskatā nebija uzskatāma par vērā ņemamu draudu. 

Tomēr Tihanovska kļuva par spēcīgu oponentu, kas sevi raksturoja nevis kā līderi, bet gan kā pārmaiņu simbolu.

“Šāda veida “negadījumi” novecojušās autokrātijās var gadīties. Viņi mēģina likvidēt iespējamo konkurenci, tomēr viņi skatās uz līderiem un personām, kas viņiem atgādina viņus pašus,” norāda starptautisko attiecību institūta “Chatham House” pārstāve un Krievijas politikas zinātniece Jekaterina Šulmane. 

Divu kandidātu atšķirīgās Baltkrievijas vīzijas bija skaidri redzamas viņu pirmsvēlēšanu runās. Lukašenko parasti dusmīgs uzrunāja rāmiem funkcionāriem pilnas telpas. Tas ļoti kontrastēja ar Tihanovskas atraktīvajiem priekšvēlēšanu pasākumiem, kas pat mazās pilsētās pulcēja tūkstošiem atbalstītāju.

“Galvenais politiskais pieprasījums nav pēc sievietes vīrieša vietā vai pēc jauna cilvēka vecāka cilvēka vietā, pieprasījums ir pēc pavisam citas politiskās komunikācijas un citāda sarunāšanās veida starp varas iestādēm un sabiedrību,” norāda Šulmane. 

Vēlēšanu falsificēšanas dramatiskā pārspīlēšana var negatīvi atspēlēties pašam Lukašenko. Ja viņš būtu sev “uzzīmējis” uzvaru ar, piemēram, 55% un apsolījis sabiedrībai pamainīt varas iestāžu komunikācijas stilu, neapmierinātību ar vēlēšanu iznākumu, iespējams, būtu paudusi vien tradicionāli aktīvākā Baltkrievijas sabiedrības daļa. 

Savukārt šobrīd Baltkrievijas pilsētu ielās protestēt ir devušies arī tādi cilvēki, kas to nekad iepriekš nav darījuši. Protestētājus tikai vēl vairāk uzkurina Lukašenko izteikumi, ka protestētāji ir “aitas, kuras tiek manipulētas no ārzemēm”. 

“Džins no pudeles ir ārā, un atpakaļ tas vairs neies,” par protestiem izsakās Gulds-Deivīss.

Eksperti norāda, ka nozīmīga loma tālākajā situācijas attīstībā Baltkrievijā noteikti būs arī Krievijai. 

Gadījumā, ja Lukašenko režīms izdzīvos, Krievija varētu vēlēties izmantot iespēju pastiprināt kontroli pār novājināto Baltkrievijas autokrātu. 

Krievija noteikti nevēlēsies pieredzēt situāciju, kad vēl vienas tās kaimiņvalsts vadītājs tiek gāzts iedzīvotāju protestu rezultātā, un situāciju, kad valsts par prioritāro attīstības virzienu izvēlas sadarbību nevis ar Krieviju, bet ar Eiropu.

Savukārt pašā Baltkrievijā nākamās dienas būs pārbaudījums gan protestētāju apņēmībai, gan Lukašenko represīvo struktūru lojalitātei. 

Nākamās dienas parādīs, vai par plašu fenomenu var kļūt līdz šim atsevišķās vietās piedzīvotais, kad protestētāju izgaiņāšanai nosūtītie policisti nolaiž savus vairogus un stekus. Nākamās dienās arī parādīs, vai Lukašenko var, nepieciešamības gadījumā, uzticēties armijai un paļauties, ka tā pildīs viņa pavēles, ņemot vērā to, ka armija līdz šim nav tikusi izmantota, lai veiktu represijas pret iedzīvotājiem. 

“Viņš [Lukašenko] ir atkarīgs no pats savas bruņotās birokrātijas. Tā pati tagad ir dilemmas priekšā - turpināt smagi ieguldīt vecā līdera saglabāšanā vai arī nolemt, ka viņš kļuvis par problēmu un ka viņu pašu interesēs būtu labāk tikt no viņa vaļā,” norāda Šulmane.