Bieži pat apjomīgi akmeņi žultspūslī var neradīt nekādus simptomus – tie pacientam nereti tiek diagnosticēti nejauši, veicot vēdera dobuma rentgena vai ultraskaņas izmeklējumu. Taču citiem pat nelieli akmentiņi būtiski ietekmē pašsajūtu.
Ar žultsakmeņu slimību biežāk slimo sievietes vai pacienti ar lieko svaru. Galvenais cēlonis ir holesterīna maiņas traucējumi (palielinās holesterīna daudzums asinīs un žultī), ko veicina iedzimta nosliece un pārāk liela uztura enerģētiskā vērtība (piemēram, daudz treknas gaļas, šokolāde, sviests), kā arī mazkustīgs dzīvesveids. Svarīga nozīme ir žultspūšļa un žultsvadu motorikas traucējumiem. Žultsakmeņu slimība uzliesmo, ja akmeņi žultspūslī vai žultsvados pārvietojas vai žultsakmeņu slimībai pievienojas infekcija no zarnu trakta.
Žultsakmeņu slimības uzliesmojums parasti sākas trīs četras stundas pēc ēšanas, īpaši pēc trekna ēdiena, biežāk naktīs. Labajā paribē ir stipras sāpes, kas izstaro uz labo plecu un lāpstiņu. Ja akmens aizsprosto žultsvadus, var kļūt dzelteni acu āboli un āda (mehāniskā dzelte).
Žultsakmeņu slimības raksturīga pazīme ir vemšana – sākumā atvemj kuņģa saturu, pēc tam žulti. Lēkmes var neatkārtoties gadiem vai atkārtoties ļoti bieži. Bieži žultsakmeņu slimība noris bez jebkādiem simptomiem, bet simptomi attīstās 10–20% cilvēku piecu gadu laikā, zina sacīt Veselības centru apvienības ķirurgs Maksims Mukāns.
Žultsakmeņus visprecīzāk var konstatēt, veicot vēdera ultrasonogrāfiju.
Kad nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība
· Ja ir lēkmjveidīgas dažādas intensitātes sāpes (sākot no vājām līdz pēkšņām, intensīvām sāpēm) labajā paribē vai vēdera apvidū. Sāpes dažreiz atstarojas labajā plecā vai mugurā.
· Ja bieži ir rūgta garša mutes dobumā.
· Ja bieži ir slikta dūša un vemšana.
· Ja ir regulāra smaguma sajūta vēderā vai uzpūšanās.
· Ja ir ādas, acs sklēru dzelte, tumšs urīns, gaišas fēces.
Turklāt dažkārt slimība var izpausties atipiski – slimībai raksturīgo vēdersāpju vietā var just sāpes krūškurvja kreisajā pusē, līdzīgi kā stenokardijas (sirds un asinsvadu saslimšanas) gadījumā.
Novērojot kādu no minētajiem simptomiem, nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība. Patstāvīgi lietot jebkādus spazmolītiskus, pretiekaisuma un sāpes mazinošus līdzekļus nav ieteicams, jo tie var traucēt precīzas diagnozes noteikšanu.
Slimības attīstību var veicināt:
• neregulārs un neracionāls uzturs (pārēšanās vai badošanās); • mazkustīgs dzīvesveids, it īpaši, ja ir sēdošs darbs; • aptaukošanās; • ilgstoša hormonālās kontracepcijas līdzekļu, estrogēnu saturošu medikamentu lietošana; • grūtniecība – tās laikā sievietēm ir paaugstināts estrogēna līmenis organismā, kas veicina holesterīna sekrēciju žultī; • aizkuņģa dziedzera slimības; • aknu ciroze; • cukura diabēts.
Smagākos gadījumos, kad tiek izjustas asas un spēcīgas sāpes, efektīvākā ārstēšanas metode ir ķirurģiska iejaukšanās, izoperējot žultspūsli.
Operācija un dzīve pēc tās
Ja parādās simptomi – sāpes, diskomforts labajā paribē, ja ir sācies iekaisums vai akmeņi ir lieli (>2,5 cm) un sīki (<0,5 cm), iesaka operāciju. Žultsakmeņi var izraisīt žultspūšļa un aizkuņģa dziedzera iekaisumu, kam var sekot aizkuņģa dziedzera nekroze un ilga, smaga ārstēšanās. Operāciju veic laparoskopiski, un parasti izņem žultspūsli, jo akmeņi pēc laika veidojas atkal. Pēc žultspūšļa izņemšanas operācijas profilaksei vislielākā nozīme ir uzturam, kas atbilst vecumam un fiziskajai slodzei. Speciālas diētas nav. Būtu jāēd biežāk (4–5 reizes dienā), mazāk izvēloties saceptu ēdienu, žāvētus produktus un treknas mērces. Jāuzņem pilnvērtīgas olbaltumvielas (piemēram, zivs, putnu gaļa, piena produkti), šķiedrvielas (augu eļļa, dārzeņi, zaļumi, mieži, auzas). Šķiedrvielu daudzums uzturā pēc operācijas jāpalielina pamazām.