Koka ģipsis, izprintēti kauli. Saruna ar dakteri Inesi Breidi (2)

Inese Breide ir viena no trim sievietēm, ārstēm - traumatoloģēm, kas strādā TOS, un viena no retajām, kas laužot stereotipu, ka traumatoloģijā sievietēm nav vietas, pirms desmit gadiem sāka strādāt par vīrišķīgu uzskatītajā profesijā. 

Jūs esat pirmā traumatoloģe - sieviete, ko satopu. Kā Jūs uztver pacienti?

Vēl pirms pāris gadiem pacienti jautāja: “Kad, beidzot nāks traumatologs?” Kad teicu: “Es esmu jūsu ārstējošais ārsts”, viņi saminstinājās: “Vai, jūs tik jauna izskatāties…”  

Ir bijis visādi, reiz, kāds pacients izmeta: “ Jums vispār ir 16 gadi?” 

Slimnīcā esam trīs sertificētas ārstes un vairākas rezidentes. Sieviešu proporcija šajā profesijā visā pasaulē ir maza.

Kāpēc - vai traumatoloģija ir fiziski smaga? 

Daļēji tas ir fiziski smags darbs, bet es to tā nekad neesmu izjutusi, drīzāk es teiktu - emocionāli smags. Fiziski smagās lietas var atvieglot ar prātu, izdomājot dažādus veidus, kā izdarīt pareizāk. Gūžu vari ielikt vietā ar pareizām kustībām, zinot, kā tas jādara, tev nevajag trulu spēku. Mūsdienās ir daudz spēka instrumentu, kas atvieglo darbu. 

Manas specialitātes nosaukums ir “traumatologs -ortopēds” un tas nozīmē, ka nodarbojos ar traumu ārstēšanu un ortopēdiju - iedzimtu vai traumu rezultātā izveidojušos balsta un kustību sistēmas traucējumiem. Šajā slimnīcā ārsti ir specializējušies - ir tādi, kas ārstē kājas, citi rokas. Es esmu atbildīga par rokas ķirurģijas grupu, un līdz ar to jebkura pacienta ar rokas traumu rentgenu apskatu gan pirms, gan pēc operācijas. Notiek dubulta kontrole. TOS notiek traumatologu specializēšanās, atšķirībā no slimnīcām, kur traumatologs ārstē, gan kājas, gan rokas, gan muguras operē. Darot visu, tu nevari pietiekami labi kvalificēties. Rokas ir jāpieradina pie konkrētās lokalizācijas.

Kādas ir raksturīgākās roku traumas dažādās vecuma grupās? 

Vecākiem cilvēkiem tipisks ir spieķa kaula jeb plaukstas locītavas kaula lūzums. To gūst, krītot uz iztaisnotas rokas, jo pirmais, ko cilvēks dara krītot - izstiepj priekšā rokas.  Seko pleca kaula lūzumi, kas saistīti ar to, ka cilvēkiem ar gadiem veidojas osteoporoze un kauli kļūst vājāki. Pārsvarā visas traumas tiek gūtas krītot, tikai retos gadījumos ir tā sauktie patoloģiskie lūzumi, kas veidojas dažādu citu slimību rezultātā. Jaunākiem cilvēkiem raksturīgas augstas enerģijas traumas.  Riteņbraucējiem tipiski ir atslēgas kaula lūzumi, ko gūst krītot pāri stūrei uz pleca. Bieži ir saišu bojājumu plecu locītavas līmenī. 

Skrituļslidojot un krītot uz rokām, jaunieši  tāpat kā veci cilvēki gūst spieķa kaula lūzumus.

Ar skrituļslidām un elektriskajiem skrejriteņiem var sasniegt lielu ātrumu, tāpēc krītot, ja netiek lietoti plaukstu, ceļu un elkoņu aizsargi, trieciens ir pamatīgs. 

Pilsētā katru dienu var ieraudzīt kādu neparastu, interesantu braucamrīku…

Mums tie neliekas tik interesanti, it īpaši, kad uzņemšanas nodaļā nonāk jauni cilvēki ar šķembainiem lūzumiem, gūžas kakliņa lūzumiem (gūžas locītavā), lūzumiem, kas iet caur locītavu, vaļējiem lūzumiem.

Ja ātrums ir liels un nav aizsardzības līdzekļu, cilvēks ir viens cīņā ar asfaltu.

Kuru traumu ārstēšana no mediķiem prasa vislielākos resursus, un kādos gadījumos atlabšanas periods ir ilgs?

Neraugoties uz to, ka mēs cenšamies sekot līdzi pasaules tendencēm, jebkura trauma, lai cik attīstītas būtu tehnoloģijas, atstāj sekas. Tāpēc labāk būtu izvairīties no traumām, uzliekot aizsargķiveri, fiksatorus. Vieglāk ārstējami ir saišu sastiepumi, lūzumi bez nobīdes. Līdzko ir nobīde, jādomā par ķirurģiju. Atkarībā no tā, kāds ir lūzuma veids, plānojam tālāko ārstēšanu. No jaunākajām tehnoloģijām aizvien vairāk izmantojam artroskopiju, kuras laikā, ja lūzums iet caur locītavu, caur dažu milimetru griezienu ievadam speciālu kameru un apskatām locītavu no iekšpuses. Tiešā redzes kontrolē lūzuma virsmu varam salikt ļoti precīzi, neatverot pilnīgi vaļā locītavu, kas mums agrāk bija jādara, lai pārliecinātos, kas notiek ar locītavas virsmu. 

Cik bieži notiek operācijas?

Es operēju gandrīz katru darba dienu, pārsvarā ir līdz trīs operācijām. Pagājušajā dežūrā man bija deviņas operācijas. Kad ir akūto traumu laiks, esam noslogoti, it īpaši tad, kad reģionālo slimnīcu ārsti ir atvaļinājumā. Operāciju ilgums atšķiras. Ja lūzums nav jātaisa vaļā, rentgena kontrolē saliekam visu vietā un nofiksējam.

Vienkārši ar rokām?

Jā, mēs tādi parasti galdnieki vien esam (smejas).

Ar ārējās fiksācijas aparātu, skrūvēm  vai stieplēm nofiksējam lūzumu pareizajā pozīcijā. 

Vai pēc tam skrūves tiek izņemtas?

Skatāmies individuāli. Ir skrūves ar galvām, ko var ņemt ārā, bet ir arī tādas, kas iesēdinātas kaulā. Gados vecākiem cilvēkiem nerekomendējam ņemt laukā, lai vēlreiz nebūtu jāpiedzīvo vispārējā anestēzija. Operācija un anestēzija saistīta ar zināmu risku. Jauniem cilvēkiem, protams, ņemam ārā. 

Lūk, šis gūžas stienis ir liels - to izmanto, ja ir salauzts gūžas kauls.  Bet šī pirksta skrūvīte ir pavisam miniatūra. Tās ievietošana ir kā pulksteņa meistara darbs.  Skrūves un stieņi ir no medicīniskā tērauda vai titāna.

Kad ir traumu sekas - deformācijas, kas rodas kaulam nepareizi saaugot, mēs veicam pirmsoperācijas plānošanu.

Vispirms 3D tiek izprintēts nepareizi saaugušais kauls, ko salīdzinām ar otru, un domājam, kā zāģēt un atjaunot.

Starptautiskā traumatologu organizācija “AO Foundation", kurā lektore esmu arī es, liek uzsvaru uz pirmsoperācijas plānošanu. To var salīdzināt ar lego - ja ir instrukcija, to salikt ir viegli. Līdzīgi ir ar operācijām. Ja, ejot uz operāciju zāli, zinām, ko darīsim, arī rezultāts ir prognozējamāks.

Sadarbībā ar Vācijas kolēģiem nesen strādājām ar pacientu, kuram pēc traumas bija nepareizi saaudzis apakšdelms. Izprintējām plāksni no titāna pulvera un sagatavojām instrumentus, ar ko zāģē kaulus. Abus apakšdelmus datortomogrāfijā noskanējām, pēc tam  attēlus datorprogrammā salikām kopā, tā, lai veselais apakšdelms būtu kā references punkts, kādam vajadzētu būt nepareizi saaugušajam apakšdelmam. Tā mēs pakāpeniski cenšamies virzīties attīstībā uz priekšu. Šādas operācijas valsts neapmaksā, bet slimnīca bija pretimnākoša un konkrētajam pacientam nebija jāmaksā.  

Plaukstas, pēdas - tās ir tik smalks mehānisms! Ikdienā mēs par to neizdomājamies, kritizējam savu ķermeni, bet atliek nelielam skrimslītim vai kauliņam iziet no ierindas un viss - mēs vairs nevaram funkcionēt.

Jā, liekas, ka mums ir tik daudz to pirkstu, un vai vispār katrs ir tik vērtīgs, bet, ja traumējam kaut vai piekto pirkstu, saprotam, cik tas ikdienā vajadzīgs. Katrs var pielocīt plaukstai īkšķi un mēģināt kaut ko izdarīt.

Izrādās, ka bez īkšķa mēs esam bezpalīdzīgi.

Lai gan saka, ka “uz rokām nestaigā”,  tās ir ārkārtīgi svarīgas, tāpēc  traumas gadījumā cenšamies maksimāli atjaunot plaukstu un pirkstu funkcijas. Ja nobīde nav liela, vērtējam - vajadzīga ķirurģija vai nē, jo pati operācija var būt kā trauma. Gadās, ka pacients lūdz, lai izoperē, bet lai panāktu perfektu rentgenu mīksto audu trauma ir nesalīdzināmi liela un operācija var nodarīt ļaunumu.

Tātad ārstēšanas taktika dažādiem pacientiem var atšķirties?

Ja neoperējam, tas nenozīmē, ka neārstējam. Varam izmantot standarta ģipsi, sintētiskā ģipša longeti, un vēl mums ir WoodCast - koka ģipsis, ko ieviesām, sadarbojoties ar Somijas kolēģiem. 

Traumatologu vidū populārs ir teiciens: “Rentgenu nevar izārstēt, jāārstē pacients”, jo viens pacients var būt 80 gadu vecs, nestaigājošs. Šim pacientam prasības ir mazākas nekā citam, kas šajā pašā vecumā vēl spēlē golfu un tenisu. Līdz ar to atšķiras arī ārstēšana.

 Kā pēdējās desmitgadēs mainījusies roku traumu ārstēšana?

Agrāk roku traumas ķirurģiski ārstēja retāk nekā tagad, jo nebija specifisku implantu, kādi ir mūsdienās. Tagad ir sīkas skrūvītes ar smalku vītni, ir pieejamas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību varam ielikt skrūvi tā, lai tā netraucētu cīpslai. Senāk daudzas operācijas nevarēja veikt, jo pieejamās metāla konstrukcijas bija pārāk masīvas. Līdz ar to mīkstie audi nevarēja funkcionēt. Jāsaprot, ka ap kaulu ir mīkstie audi, kas ir būtiski, lai roka un pirksti funkcionētu. Tagad krietni labāki ir ne tikai implanti, bet ir arī endoprotēzes mazajām pirkstu locītavām.

Mana vēlme ir, lai Latvijā vairāk  pieejamas būtu mazo locītavu, piemēram, pirkstu endoprotēzes.

TOS ir vienīgā slimnīca Latvijā, kur veicam elkoņa un pleca endoprotezēšanas. 

Padomju laikos traumas vairāk guva ražošanā, darba vietās, tagad traumas vairāk saistītas ar izklaidi un atpūtu.

Nē, kāpēc, joprojām cilvēki traumas gūst darbā. Ja mehānismā cilvēkam amputē pirkstu, viņš nonāk Gaiļezera slimnīcā, kur mikroķirurgs pirkstu replantē jeb piešuj atpakaļ. Pie mums nonāk tie, kuriem uzkrīt kaut kas smags, kas iespiež presē pleca kaulus, vai strauji paraujot tiek bojātas pleca cīpslas. 

Parasti mikroķirurgus uzskata par brīnumdariem. Tomēr tas, ko operāciju zālē dara traumatologi, aizvien vairāk sāk līdzināties mikroķirurģijai - manipulācijas kļūst aizvien smalkākas, niansētākas.

Rokas ķirurģijas sfērā ir dažas lietas, kas pārklājas - to pašu dara, gan mikroķirurgi, gan mēs. Smalkās replantācijas tiek veiktas Mikroķirurģijas centrā, bet daļa pacientu no turienes nonāk pie mums un otrādi. Mūsu attiecības ar mikroķirurgiem ir ļoti draudzīgas. Tehniski sarežģītajā plaukstas artroskopijā sadarbojamies ar dakteri Uldi Krustiņu - plaukstas artroskopijas pamatlicēju Latvijā. Ja nepieciešama nervu rekonstrukcija, sazināmies ar Gaiļezera kolēģiem, lai pacientam atvieglotu nokļūšanu pie pareizā speciālista.

Cenšoties sasniegt iedomātu skaistuma etalonu, cilvēki fitnesa zālē pārcenšas - cilā svaru stieņus līdz dzīslas uz pieres un rokām kļūst zilas un izspiežas. Kādās traumās cilvēki iedzīvojas, uzlabojot savu ķermeni?

Lūzumi ir retos gadījumos, biežāk cīpslu un muskuļu plīsumi. Cilvēki pirms treniņa neiesildās, nekonsultējas ar treneri, jo viņiem liekas, ka paši visu zina labāk. Intensīvi tiek darbināta viena muskuļu grupa, veidojas pārslodze un līdz ar to muskuļu plīsumi.

Ja plīsums nav liels, ir muskulīši, kas paši var sadzīt, bet, ja saplēstas cīpslas, ir jāšuj. Visbiežāk sastopami rotatoru aproces (muskuļu cīpslu komplekss, kas nodrošina stabilu pleca locītavas pozīciju, tās mobilitāti un spēku) plīsumi.

Kādas kļūdas cilvēki pieļauj, nepārzinot savu anatomiju?

Pie tādām pieder fitnesa klubu traumas. Cilvēkam gribas pacelt smagāku stieni, nekā viņš spēj, atgrūst no krūtīm. Daļa aizmirst iesildīties, daļa lieto muskuļu masas augšanu veicinošus preparātus. Muskulis tiek uzaudzēts, bet cīpsla paliek, kāda ir.

Cilvēka ķermenis nav veidots tā, lai cīpslas spētu izturēt milzīgu muskuļu masu.

Mēs ārsti vadāmies pēc fizikas likumiem, līdz ar to priekš mums šāds rezultāts nav pārsteidzošs, bet loģisks. 

Traumas nav vienīgā bēda, ir pataloģijas, kas iedzimst vai izveidojas, ļaundabīgi audzēji. 

Salīdzinoši audzēji veido mazāko mūsu darba daļu. Audzēju ārstēšanā specializējušies mūsu slimnīcas ārsti Normunds Pavlovs un Lauris Repša. Ir deformācijas, artrozes, kas veidojas pēc traumām, lūzumiem, smaga darba. Artroze ir hroniska, deģeneratīva, progresējoša locītavu slimība, kam raksturīga locītavu skrimšļa izdilšana. Skrimslim izdilstot, kaula gals rīvējas pret otru kaulu. Klasiski šī slimība vecumdienās piemeklē sportistus, kas savulaik guvuši mikrotraumas, un cilvēkus, kas dzīves laikā darījuši smagu darbu.

Kā mums būtu jādzīvo, kas jāēd un kā jāvingro, lai, gadiem ejot, saglabātu rokas veselas? 

Liela nozīme ir fiziskai aktivitātei - svarīgi, lai katrs muskulis strādā tā, kā tam vajadzētu. Muskuļiem simetriski jāvelk locītavu centrā. Nav labi, ja viens muskulis ir uztrenēts vairāk nekā cits.

Vai ir kādi konkrēti vingrojumi, kas palīdz?

Jebkurā kustībā ir dzīve! Atkarībā no tā, kuri muskuļi vairāk, kuri mazāk attīstīti, specifiskus vingrojumus parādīs fizioterapeits.

Par labu nāks stiepjoši vingrojumi, jo jebkurai locītavai un mīkstajiem audiem patīk, ka tos izkustina, izstaipa.

Tādējādi uzlabojas asins cirkulācija, un, ja kādreiz veidojas iekaisuma process, tas labāk sadzīst. 

Cik liela nozīme ir fizioterapijai? Esmu dzirdējusi viedokli, ka fizioterapijai nav liela jēga.

Traumu ārstēšana ir komandas darbs, kurā iesaistīti visi, sākot ar pašu pacientu, ārstu, medmāsu, anesteziologu, rehabilitologu. Lai kā mums gribētos - vieni nevaram tikt galā. Ja ir laba komanda, var izdarīt brīnumus.

Kādi bijuši kuriozākie gadījumu Jūsu praksē? 

Datu aizsardzības likums neļauj stāstīt. Dažreiz ar to nonākam līdz absurdam. Piemēram, piederīgajiem pa telefonu informāciju sniegt nedrīkstam, bet Covid-19 laikā arī pacientus apmeklēt nedrīkst. Mēs šajā situācijā jūtamies kā ķīlnieki. Domāju, ka  tas, kas citiem no malas, liekas kuriozs, pacientam tāds neliekas. Kad pats nonāc trakā situācijā, vairs nav smieklīgi.

Labi. Kā cilvēki gūst traumas?

To pat iedomāties nevar!

Piemēram, cilvēks aizmieg pie braucoša elektriskā skrejriteņa stūres.

Tiešām neticami.

Mēs visi nogurstam. Rezultātā vaļējs lūzums. Vasarā  diezgan tipiska trauma tiek gūta, kad vīri kopā ar sievām dodas makšķerēt...

Kopā ar sievām makšķerēt?

Jā, jā, atvēzējoties ierauj makšķerāķi degunā vai galvā. Tad sievai vai pašam ir pīrsings.

Pēc traumām uz ūdens gan laikam pie jums nenonāk?

Nonāk. Piemēram, braucot ar ūdensslēpēm, izmežģī gūžu. Sāpes drausmīgas. Iedodam pacientam narkozi, lai nesāp, un ieliek gūžu atpakaļ vietā. 

Ar spēku?

Nē, vairāk ar prātu.

Cik interesanti!

Jā, man arī liekas, ka traumatoloģija ir bezgala interesanta. Cilvēka ķermenis ir vienots, tāpēc pat neliela trauma atstāj iespaidu uz ķermeņa funkcijām. Salaužam kāju, ejam klibojot, tāpēc pēc tam sāk sāpēt mugura.

Salaužam pirkstu, turam roku iekārtu lakatiņā. Vēlāk sāk sāpēt plecs.

Kā roku veselību ietekmē mūsdienu dzīvesveids, ilgstošs darbs pie datora? Daudzi sūdzas par pirkstu tirpšanu, diskomfortu labajā plaukstā un plecā. Peles tiek uzlabotas, pielāgotas rokai, bet tik un tā pēc ilgākas sišanas pa taustiņiem, rokas sāp.

Biežākā problēma, saistīta ar datora lietošanu, ir elkoņa locītavas iekaisums, ko ir grūti ārstēt. Klikšķinot peli, darbojas cīpslas, kas stiprinās pie elkoņa locītavas. Kad ir pārslodze, cīpsla iekaist, sapampst un sāp. Tāpēc ieteicams periodiski pārtraukt darbu, piecelties un izvingrināt acis, rokas, muguru, kakla daļu. Palīdz stiepjošie vingrinājumi.

Varbūt rokām patīk peldēšana?

Visam organismam patīk, jo ūdenī nav gravitācijas. Ūdenī var lieliski rehabilitēties pēc traumām, jo tas mīkstina rētaudus. Saviem pacientiem es iesaku baseinu, ezeru, jūru. Saku, lai atgriežas bērnībā un spēlējas smiltīs.

Sīkā motorika attīstās kopā ar bērniem spēlējoties ar lego klucīšiem.

Mūsdienu cilvēki netrenē sīko motoriku, rakstot ar roku, zīmējot, adot vai tamborējot, kā to darīja iepriekšējās paaudzes.

Jebkura darbība, kas mūs “atslēdz” no datora, ir vērtīga. Mūsdienās cilvēki laiku pavada internetā, meklējot kaut kādu informāciju, komentējot, bet foršāk ir darīt kaut ko citu, vienalga, lai darbotos sīkā motorika vai lielās locītavas. No tā mēs gūstam, gan fizisku labumu, gan “izslaukām” smadzenes no liekās informācijas.

Varbūt reizēm der kaut ko veidot no māla vai plastilīna, sīki griezt salātus?

Jebkas, ko trenējam, mums nāk par labu.

Piemēram, starp plaukstas kauliņiem ir sīki muskulīši, ko varam uztrenēt.

Brīdī, kad jāpaņem pirkstos kaut kas sīks, tie ir gatavi. Var rakstīt ar pildspalvu. Mums sīkā motorika darbojas (smejas), jo slimības vēstures joprojām rakstām ar roku - pēc likuma vēl nedrīkstam pilnībā pāriet uz elektroniskām vēsturēm.

Mēs reizēm pajokojam ar pacientiem, bet grūti saprast, cik tālu drīkstam jokot. Mēs paši bez nelielas melnā humora devas nemaz nevaram iztikt, jo psiholoģiskais stress ir augsts.

Kas to izraisa?

Laikam jau tie, kas iet medicīnā, ir perfekcionisti. Ejot uz operāciju, tu gribi, lai rezultāts ir maksimāls.

Jo mēs taču saprotam, cik svarīgs ir tas piektais pirksts!

Tāpēc katra operācija ārstam nozīmē lielu koncentrēšanos un psiholoģiski slodzi. Ja dežūrā ir deviņas operācijas, tas nozīmē, ka vari izmainīt deviņu cilvēku dzīves.

Bet ārsts ir tikai cilvēks - viņš var būt neizgulējies, sliktā noskaņojumā.

Tāpēc jau mums pēc n-tās operācijas gadās uzpukstēt pacientam. Pēc garas darba dienas, reizēm ir grūti atbildēt uz visiem pacienta jautājumiem.

Bet ikviens taču grib, lai ārsts viņam pievērš īpašu uzmanību un parunājas. Kā Jūs tiekat galā ar stresu?

Cenšos aktīvi pavadīt brīvo laiku. Man patīk riteņbraukšana - reizēm piedalos kādās sacensībās, bet vairāk to daru savam priekam.

Kāpēc izvēlējāties studēt medicīnu?

Manā ģimenē neviens nav mediķis. Tomēr nevienu brīdi neesmu domājusi, par citu profesiju. Bērnībā, kad tante slimoja, esot piegājusi pie viņas un teikusi: “Neuztraucies, kad izaugšu, izmācīšos par ārsti un izārstēšu tevi.”

Par dažiem cilvēkiem var teikt: profesija uz pieres uzrakstīta. No malas skatoties, nevarētu iedomāties, ka esat traumatologs.

 4. kursā sapratu, ka gribu aktīvi iesaistīties ārstniecības procesā, nevis teikt: “Pamēģināsim šo tabletīti. Ak, nepalīdzēja, ņemsim nākamo.” Man gribējās darboties ar rokām, lai uzreiz ir rezultāts. Bija skaidrs, ka izvēlēšos kāda ķirurģiskā profila specialitāti. Sākumā bija doma pievērsties dzemdniecībai, ginekoloģijai, kas man kā sievietei it kā piestāvētu. Bet šī doma radās dēļ tiem pašiem stereotipiem. 

Studiju laikā aizgāju uz ginekoloģiju un sapratu, ka nebūs - tur ir dažas procedūras, ko es nespēšu veikt.

Grūtniecības pārtraušana ir nepieciešama, bet es negribēju būt tā, kas to dara.  Nolēmu pamēģināt traumatoloģiju, lai gan bija bažas, kā mani uztvers, vai neteiks: “Ko tu te dari?”. Protams, ka teica. Vairākas reizes man jautāja, vai tiešām nepārdomāšu. Tas gan netika teikts asi vai rupji, bet drīzāk mudinot izdarīt pareizu izvēli. Bet man patika, sapratu, ka tas ir interesanti, dinamiski, aizraujoši. Sajutu, ka varu ietekmēt rezultātu, palīdzēt cilvēkam.

Kad pacients atnāk pie tevis un saka: “Paldies, dakter,  es varu kustināt roku.” Tā ir ļoti forša sajūta.

Vai sievietei šajā profesijā ir grūti veidot karjeru?

Citā profesijā neesmu mēģinājusi (smejas). Man liekas: ja tu labi dari savu darbu, ir vienalga, esi vīrietis vai sieviete. Ja vari izdarīt to pašu un vari vēl labāk, viss notiek.

Ģimenei atliek laika?

Mana dzīvesbiedra ieguldījums ģimenē ir liels, par to viņam paldies. Mums ir divi dēli - desmit un 14 gadus veci. Ak, jā, un suns.