Ik nedēļas nogali vairāki desmiti brīvprātīgo iziet Tiomanas salas pludmalēs, lai vāktu tur izskalotos plastmasas atkritumus. Šī Malaizijai piederošās tropu salas piekraste ir tikai viena no tūkstošiem Āzijas pludmaļu, kur visuzskatāmāk ir redzama viena no mūsdienu pasaules neatrisinātajām problēmām - kā tikt galā ar izlietoto plastmasu.

Fakti:

  • kopš 1950. gada plastmasas ražošanas apjoms pasaulē ir pieaudzis divsimtkārt,
  • pārstrādāti tiek tikai aptuveni 9% no visiem plastmasas atkritumiem,
  • pārējais daudzums tiek sadedzināts vai aprakts,
  • pasaules jūrās un okeānos ik gadu nonāk aptuveni astoņi miljoni tonnu plastmasas,
  • turpinoties līdzšinējam ražošanas un patēriņa apjomam, līdz 2060. gadam saražotās plastmasas apjoms būs trīskāršojies.

Žilbinoši baltās tropu pludmales Tiomanas piekrastē jau sen vairs nav paradīzes ainava - tās klāj teju nepārredzams atkritumu slānis. Katru dienu Dienvidķīnas jūra izskalo aizvien jaunas un jaunas liecības par patērētāju civilizāciju. Brīvprātīgie pavada savas nedēļas nogales, vācot plastmasas pudeles, maisiņus, vienreizlietojamo ēdiena iepakojumu un citus atkritumus.

2017. gadā publicētais Heimholcas Vides pētījumu centra ziņojums konstatēja, ka lielākā daļa plastmasas atkritumu nokļūst pasaules okeānā pa desmit Āzijas un Āfrikas upēm. Tomēr līdztekus šai plastmasas straumei savu nopietno artavu piesārņojuma radīšanā dod arī cunami un atkritumi, kas nonāk ūdenī no zvejas kuģiem. Joprojām līdz galam neapzināta ir plastmasas atkritumu izgāšana jūrā, ko nelegāli piekopj dažādas kompānijas, atsaucoties uz jūras biologiem, raksta Deutsche Welle.

Pludmales piesārņojums Filipīnu galvaspilsētā Manilā

FOTO: ELOISA LOPEZ/REUTERS

Nevalstiskās organizācijas "Sea Monkey Project" vadītājs Malaizijā Sidnejs Stīnlends aģentūrai Reuters stāsta par to, ka Tiomanas pludmalēs savāktā plastmasa tiek nevis sadedzināta, bet gan pārstrādāta granulās, kuras pēc tam iespējams izmantot visdažādākajiem nolūkiem - sākot no autodetaļām un beidzot ar mēbelēm.

Lai arī brīvprātīgo darbs palīdz pludmalēm kļūt tīrākām, tomēr Stīnlends ir spiests atzīt, ka ne regulāra pludmaļu uzkopšana, ne šībrīža otrreizējās pārstrādes iespējas nespēs uzlabot situāciju ar plastmasas piesārņojumu, kamēr cilvēki masveidīgi turpinās to lietot sadzīvē.

Līdztekus pludmaļu piesārņojumam plastmasas atkritumi apdraud arī jūras ekosistēmas - alus skārdeņu sešpakas plastmasas gredzenos sapinas bruņrupuči, plastmasas maisiņi aizsprosto vaļu barības traktu, liekot tiem iet bojā bada nāvē, plastmasas mikrošķiedras nonāk barības ķēdē, kuras galā atrodas cilvēks.

Pirms vairākiem mēnešiem Pasaules dabas fonds publicēja ziņojumu, kurā apkopoti dati par sešām Āzijas valstīm - Ķīnu, Indonēziju, Malaiziju, Filipīnām, Taizemi un Vjetnamu. Ziņojumā teikts, ka šīs sešas valstis kopā ir atbildīgas par aptuveni 60% no visa plastmasas piesārņojuma jeb astoņiem miljoniem tonnu, kas ik gadu nonāk pasaules jūrās un okeānos. Ziņojumā arī minēts, ka Malaizija ir viena no lielākajām plastmasas iepakojuma patērētājām - tie ir aptuveni 16 kilogrami uz katru valsts iedzīvotāju gadā.

Upes krasts Indonēzijas galvaspilsētas Džakartas tuvumā

FOTO: BAY ISMOYO/AFP

Tomēr Malaizija šajā valstu-piesārņotāju sarakstā ir jaunpienācēja. Turklāt vairāki citi pētījumi, kā arī fakti par plastmasas iepakojuma patēriņu liek uz šo problēmu paraudzīties no cita skatupunkta - kurš liecina, ka Dienvidāzija ir kļuvusi arī par Rietumu pasaulē saražotās plastmasas izgāztuvi.

Tiek uzskatīts, ka Rietumu pasaule ļoti labi tiek galā ar savu saražoto plastmasu - tās ietekme uz vidi tiek lēsta tuvu nullei. Tomēr tas tiek panākts uz citu, galvenokārt Āzijas, valstu rēķina.

Ilgus gadus lielākā plastmasas atkritumu importētāja bija Ķīna, kas šos atkritumus pārstrādāja otrreizējās izejvielās vai vienkārši sadedzināja. 2018. gadā Ķīna paziņoja, ka pārtrauc iepirkt plastmasas atkritumus no Rietumiem. Iepirkuma cenas strauji kritās, un plastmasu sāka iepirkt Dienvidāzijas valstu kompānijas, kas cerēja gūt peļņu ar pārstrādi. Tomēr tās nebija rēķinājušās ar apjomiem, kurus spējīgi piegādāt Rietumi, un savām ierobežotajām pārstrādes iespējām. Turklāt drīz vien atklājās, ka importēto atkritumu sastāvā nav tikai plastmasa - tur bija atrodamas gan izlietotas autiņbiksītes, gan sadzīves elektronika, kas netika pārstrādāta un vienkārši nonāca izgāztuvē. Pārstrādes rūpnīcām netiekot galā ar atkritumiem, reģiona valstu valdības viena pēc otras sāka rīkoties, lai izvairītos no ekoloģiskas katastrofas.

Ūdenskrātuves krasts Manilas apkaimē

FOTO: NOEL CELIS/AFP

2019. gadā Malaizija un Vjetnama paziņoja, ka pārtrauc plastmasas atkritumu iepirkšanu pārstrādei. Drīz pēc tam līdzīgus lēmumus pieņēma arī vairākas citas reģiona valstis. Atpakaļ uz Eiropu un ASV tika nosūtīti simtiem konteineru ar pārstrādei paredzētajiem atkritumiem. Tomēr liela daļa nepārstrādāto plastmasas atkritumu palika reģionā, kur tie nereti tika vienkārši izgāzti nomaļās vietās vai jūrā.

2019. gada janvārī  bezpeļņas organizācija "Ocean Cleanup Foundation" publicēja ziņojumu, kurā prognozēts, ka neapsaimniekoto plastmasas atkritumu apjoms līdz 2060. gadam trīskāršosies, ja pasaule turpinās patērēt plastmasas iepakojumu tā, kā tas ticis darīts līdz šim.