Bērnībā, kas “iekrita” tieši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kā jau daudziem citiem zēniem, man patika skatīties amerikāņu asa sižeta filmas. Bez šaubām, viens no manas paaudzes vispazīstamākajiem varoņiem ir Džons Makleins no “Cietā rieksta” ar Brūsu Vilisu galvenajā lomā. Šī filma parādīja, ka viens drošsirdīgs vīrs ar automātu rokā var tikt galā ar veselu teroristu grupējumu.
Pat vairāk nekā par šo filmu galvenajiem varoņiem es vienmēr esmu jūsmojis par policiju un ātro palīdzību. Tikko ir noticis kāds noziegums vai arī kādam cilvēkam ir palicis slikti – jau pēc dažām minūtēm ātrie un policija ir klāt un visus izglābj.
Asa sižeta filmu cienīgu pavērsienu reālajā dzīvē netrūka nedz deviņdesmitajos, nedz šodien. Diemžēl noslepkavotais advokāts Pāvels Rebenoks nebija Džons Makleins. Arī policija nav gluži no filmas un nevar tā uz sitienu atklāt slepkavību.
Vienlaikus teju katru dienu dažādos plašsaziņas kanālos stāsta, cik daudz naudas tiek ieguldīts drošībā. Ielās allaž redzami policijas spēki. Pa dzelzceļiem ved tankus un citu bruņuteniku.
Bet, ja jums ir māja ārpus pilsētas un bariņš sociopātisku mērgļu gribēs jūs aplaupīt un līdz nāvei nosist ar dēļiem, tad, visticamāk, jums neviens nepalīdzēs.
Pēc šā emocionālā ievada, protams, ir jāpasaka arī dažas racionālas lietas.
Pirmkārt, operatīvajiem dienestiem es neko nepārmetu. Policijā strādā godprātīgi cilvēki ar tiem resursiem, kādi viņiem ir. Esmu pārliecināts, ka laupīšanas versija ir tikai viena no vairākām, ko šobrīd pārbauda likumsargi.
Otrkārt, Rebenoka slepkavība parāda, ka nedrīkst paļauties tikai uz valsts iestāžu spēju nodrošināt aizsardzību no uzbrucējiem. Par personīgo drošību ir jārūpējas arī mums pašiem, nodrošinoties vai nu ar videonovērošanas kamerām, apsardzi, vai vismaz ar sētas suni.
Treškārt, ņemot vērā, ka šī nav pirmā advokāta slepkavība pēdējo gadu laikā un, piemēram, Mārtiņa Bunkus slepkavības lietā vēl aizvien nav zināmi ne pasūtītāji, ne izpildītāji, tad ir tikai likumsakarīgi jautāt, kāpēc tā. Viens no iemesliem ir policijas resursi.
Ja gribam, lai deviņdesmitie paliktu tikai vēstures grāmatās, gribot vai negribot policijas spēki būs jāstiprina, un tam ir nepieciešams vairāk naudas un, protams, politiskās gribas.
/nginx/o/2019/01/18/11722785t1h9480.jpg)