Jebkurā krīzē svarīgs ir jautājums: kur tu gribi nonākt? Tāpēc sper soli izvēlētajā virzienā pat tad, ja šīs solis ir nepareizs un paklupsi, saka Valdis Melderis - Radio Skonto rīta programmu  un pasākumu vadītājs, pēc izglītības psihologs un arīdzan pieredzējis motociklists.

“Dzīvē ir momenti, kad viss mainās minūtē, mirklī. Mans stāsts būs par tiem brīžiem, kas tevi kā cilvēku izmaina tā, ka pēc tam pašam jābrīnās,” savas uzstāšanās tēmu 2020. gada forumā “Līdere” ieskicē  Valdis Melderis.

“Cilvēka dzīve ir evolūcija - pašam nemanot, tu pamazām mainies. Un tikai citi, it īpaši tie, kas tevi reti satiek, pamana, ka esi manījies. Līdzīgi kā ar bērniem, kad krustmāte un radi, kas bērnu redz reizi gadā, izsaucas: “Kā tu esi izaudzis!”"

Bērndārznieks vai pieaugušais?

Valdis saka, ka šis laiks, kā jebkura cita krīze un pārmaiņas, parāda, kas tu īsti esi - bērndārznieks, kas čīkst un žēlojas, rādot ar pirkstu uz citiem, lai tikai pašam nav jāuzņemas atbildība, vai pieaugušais, kas saka: “Okei, ir tā, kā ir, ko darām?” “Domāju, ka daudzi, palūkojoties atpakaļ uz pēdējiem sešiem mēnešiem, var mēģināt sev godīgi atbildēt, kas bijuši - bērndārznieks vai pieaugušais. Pieaugušais redz kopējo bildi, neklausās baumās, pārbauda faktus, runā ar cilvēkiem, meklē sabiedrotos un domā nevis kurš vainīgs, bet gan kā labāk rīkoties.

Vadot pasākumus vai runājot ar cilvēkiem tiešajā ēterā, stulbākais, ko vari darīt, ja kaut kas noiet šķērsām, ir publiski pateikt, ka tā nav mana vaina.

Nē, domājam - ko darīt? Tas ir kā tad, kad laivā ieplūst ūdens, tā vietā, lai to smeltu laukā, sākt bakstīt ar pirkstu un meklēt vainīgo.”

Spert soli jebkurā virzienā, būtiskākais izkustēties no vietas, iesaka raidījumu vadītājs, runājot par to, kā saglabāt veselīgu personību vīrusa mainītajā realitātē, ko pavada neziņa un bailes - zaudēt darbu, neatrast darbu, saslimt, nespēt samaksāt rēķinus utt.

“Pēc tam redzēs, kā būs, un piekoriģēs.” Bet kā neapjukt neprognozējamā realitātē? Valdis Melderis velk paralēles ar enduro motobraukšanu. “Tu brauc neparedzamos, neskaidros apstākļos pa ļoti nestabilām virsmām, tādām kā akmeņi, slidenas saknes, smiltis. Stūre visu laiku raustās un mocis mētājas, bet tavs uzdevums ir neiekrampēties stūrē, lai izbrauktu katru sīkāko negludumu, jo, ja tu tā mēģināsi darīt, viss aizies pa gaisu. Tavs uzdevums ir redzēt, kur tu gribi nonākt, un virzīties uz mērķi. Otrs princips, ko māca arī autobraukšanā: ja tu ar lielām šausmām skatīsies uz stabu, kur nesas auto, tu tajā stabā ietesīsies, jo tu nonāc tur, kur tu skaties.

Jebkurā krīzē svarīgs ir jautājums: kur tu gribi nonākt? Tāpēc sper soli apmēram tajā virzienā, pat tad, ja šīs solis ir nepareizs un paklupsi.

Pēdējo reizi līdzīga pandēmija bija pirms simts gadiem, tāpēc nevienam nav pieredzes, neviens nezina, kā ir pareizi. Tāpēc līderis ir tas, kas sper pirmo soli virzienā, par kuru esam vienojušies. Jo visi pārējie gaida, kurš būs pirmais, kuram būs gana drosmes un neprāta. Ja vienojamies par noteiktiem ierobežojumiem, tad visi kopā tos ievērojam. Kad tiks izgudrota vakcīna, noteiktam cilvēku skaitam būs jāvakcinējas, pretējā gadījumā tam visam nebūs jēgas. Ja ir noteikti ierobežojumi pasākumu rīkošanā, mēs tos izpildām, jo kāda ir alternatīva? Nerīkot neko kā citur pasaulē?

Es izvēlos darīt to, kas jādara, lai varētu darīt to, kas man patīk.

Ja gribi, lai notiek kas labs, sper pirmo soli

“Man reizēm ir grūti pieņemt, ka ir cilvēki, kas nespēj saņemties un mobilizēties. Nu kāpēc viņi nevar saņemties, galu galā tā taču ir viņu dzīve! Kāds uzņēmuma vadītājs man teica: “Zini, vecīt, mēs ar tevi esam čempioni, tāpēc esam tur, kur esam, bet liela daļa cilvēku tādi nav.” Tāpēc šajā laikā būtiski, lai vadītājs būtu līderis, kas spēj skaidrot, nomierināt, motivēt, atbalstīt.

Šis ir laiks, kad jākomunicē nevis “high level” bet “eye level” līmenī, tātad nevis augstā, bet acu līmenī.

Tomēr, kā teica mana ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, kura arī piedalīsies šajā Forumā “Līdere”, nevar izārstēt cilvēku, kuram patīk slimot. Ir cilvēki, kuri izbauda ciešanas, kuriem patīk upura loma, jo tajā viņi jūtas visdrošāk. Vai mums šajā sarežģītajā laikā pietiks enerģijas “ārstēt” šādus cilvēkus?

Ja pārāk daudz laika veltīsim cilvēkiem, kuri negrib, lai viņiem palīdz, visi kopā aiziesim pa burbuli.

Uzņēmumu vadītājiem ir svarīgi saprast, ka ir darbības, kas jāveic obligāti, lai uzņēmums izdzīvotu, jo tas ir iztikas avots daudziem, ne tikai vienam, kuram klājas visgrūtāk. Analoģija ar organismu: kāpēc lielā salā rokas un kājas nosalst pirmās? Tāpēc, ka organisms sāk taupīt siltumu un vairs neapgādā ar asinīm ķermeņa daļas, kas nav primāras izdzīvošanai. Un tā ir dabas gudrība - lai saglabātu svarīgākās dzīvības nodrošināšanas funkcijas, ir jātaupa resursi uz tajā mirklī mazāk svarīgu ķermeņa daļu rēķina.”

Pandēmijas laiku Valdis salīdzina ar katalizatoru vai turbo kompresoru, kas atklāj, kādas patiesībā bijušas mūsu attiecības - atbalstošas un siltas vai nepamatotās cerībās un ilūzijās balstītas. “Japānā lielāko tirgus segmentu jaunu dzīvokļu iegādē veido pensionāri, kas darbaspējīgā vecumā dzīvoja konteinera tipa guļvietās netālu no darba. Pensijas vecumā atgriežoties mājās, izrādās, ka viņi pa īstam nemaz nepazīst cilvēku, ar kuru daudz gadu nodzīvojuši laulībā.

Krīze parāda, kādas bijušas attiecības - ja lieliskas, tā vēl vairāk saliedē cilvēkus, ja draņķīgas, ko mēģināji kompensēt ar alkoholu, izklaidēm vai garām darba stundām, beidzot nonāc fakta priekšā.

Tagad, kad daudz kas brūk un jūk, mēs varam novērtēt, cik liels ir otra cilvēka atbalsts. Vai otrādi, saprotam, cik tas otrs ir svešs - esam dzīvojuši ilūzijās un nepamatotās cerībās.”

Runājot par ikdienas vāveres riteni un rutīnu, Valdis saka: “Ir tādi, kuriem nav miera, visu laiku vajag jaunu pieredzi, piedzīvojumus, iespaidus, un ir tādi, kas spēj paciest ikdienas riteni. Ja gribi dzīvot pēc pirmā scenārija, uzreiz jāsaprot, ka šādā dzīvē katru dienu ir stress un liela neziņa. Tu dodies uz pasākumu, zinot, kāds ir plāns, bet zini arī to, ka kaut kas noies šķērsām, un tad tavai pirmajai reakcijai jābūt nevis “ak dievs!”, bet gan “ak tā, labi, skatāmies, ko darīt”. Jautājums ir, cik daudzi no mums ir gatavi ikdienas stresam un neziņai. Lielākajai daļai tāds režīms nav piemērots. Tāpēc sākumā vajadzētu novērtēt mieru, ko dod rutīna. Jā, laiku pa laikam vajag izmest līkumu, lai saprastu: jā, bļāviens, cik forši ir atgriezties - pie ģimenes, ierastajā darbā.

Rutīnu nevajag novērtēt par zemu, jo tā nozīmē mieru un skaidrību par to, kas būs.

Problēmas sākas tad, kad ārējā pasaulē kaut kas mainās - tad tu neesi gatavs reaģēt adekvāti. Šobrīd priekšrocības ir cilvēkiem, kas pieraduši reaģēt pēc situācijas, nevis patverties rutīnas mierā. Tomēr darba tirgus speciālisti saka, ka šis nav īstais brīdis, lai radītu jaunus biznesus un realizētu sapņus.

Līdz pēdējam turies pie tā, ko tu izcili pārzini, ko proti darīt vislabāk.

Tieši tas palīdzēs izturēt krīzi. Šobrīd darba tirgū ir augsts pieprasījums pēc izciliem profesionāļiem, jo kompānijas izmanto iespēju tikt pie labākiem darbiniekiem, kas nonākuši darba tirgū. Liela daļa nozaru, kur pēkšņi ir pilns ar kadriem, vispār vairs nepieņem jaunus darbiniekus.” 

Un tomēr… Šis ir brīnišķīgs laiks, kas atklāj cilvēku labākās īpašības.  “Mums ir iespēja sajust, cik cilvēki spēj būt empātiski, cik ļoti mēs spējam atbalstīt citus, novērtējam vienkāršas cilvēciskas emocijas un īpašības. Brīdī, kad tu izlem, ka šajā krīzē visiem spēkiem atbalstīsi tuviniekus, savus darbiniekus, klientus, vai manā gadījumā - klausītājus, tu saproti, ka saņem pretim atsaucību un sapratni.

Es teiktu: ja tev kaut kā pietrūkst un gribi, lai notiek kas labs, sper pirmo soli, dod pats, un tas attiecas gan uz attiecībām ģimenē, gan attiecībām ar darbiniekiem un klientiem. Šajā laikā sarunas ir grūtas, bet es esmu pārliecinājies: ja pirmā un otrā saruna ir neveiksmīga, neatmet ar roku - atgriezies pie tēmas. Visu ir iespējams izrunāt, pat ja mēs viens otram nepiekrītam un par kaut ko nevaram vienoties. Nepadodies, ja viss neizdodas ar pirmo gājienu.”