Par negadījumu, kad atejas bedrē ievēlās un noslīka 60 dižciltīgi viduslaiku muižnieki

FOTO: Wikimedia Commons

1184. gada jūlijā kādā mūsdienu Vācijas teritorijas baznīcā sapulcējās vairāki muižnieki, lai risinātu strīdu par zemi. Pēkšņi zem viņiem iebruka grīda, zem kuras atradās atejas bedre.

Tā saucamais Erfurtes pilsētas atejas negadījums ir dīvains traģēdijas un komēdijas sajaukums. Nedaudz duļķainie vēstures avoti vēsta par to, kā muižnieku sanāksme beigusies letāli, 60 vīriem baznīcā noslīkstot izkārnījumos, vēstīts izdevumā "All That Is Interesting".

"Nolaist podā" problēmas

Vācijas pilsēta Erfurte eksistē jau kopš 8. gadsimta mūsu ērā, un sākotnēji tā bija daļa no Romas impērijas. Tās leģendārā Pētersbergas citadele ir dziļi sasaistīta ar pilsētas vēsturi, un viena no tās struktūrām – Sv. Pētera baznīca – ir vieta, kur, visticamāk, notika minētā traģēdija.

Incidentā acīmredzot bija iesaistīti daudzi muižnieki un augsta ranga amatpersonas, zem kuriem burtiski atvērās zeme. Tomēr, pirms pievērsties sīkākai Erfurtes pilsētas atejas nelaimes izpētei, ir vērts iezīmēt un saprast vēsturisko kontekstu, kādā norisinājās šī traģēdija.

Tajā laikā Erfurti pārvaldīja karalis Heinrihs VI no Hoenštaufenu dinastijas. Viņš bija viens no vācu karaļiem, kas viduslaikos valdīja pār šo teritoriju. Tas bija lielu politisku nesaskaņu laiks, kad feodālie muižnieki un Romas katoļu baznīcas reliģiskie līderi savā starpā cīnījās par varu.

Viens konflikts radās starp Maincas arhibīskapu Vitelsbahas Konrādu un Tīringenes landgrāfu Ludvigu III. Īsti nav skaidrs, kas bija konflikta pamatā, tomēr, visticamāk, tas bija saistīts ar kontroli pār teritoriju.

Lai arī kāda bija problēma, tiek uzskatīts, ka karalis Heinrihs VI gribēja beigu beigās samierināt abus vīrus. Viņš sasauca sanāksmi, kurā tika aicināti daudzi reģiona muižnieki un augstas amatpersonas. Ja vien karalis būtu zinājis, kāds nejauks liktenis viņus visus gaida...

1184. gada Erfurtes atejas katastrofa

Vēsturiskās detaļas par šo 12. gadsimta notikumu ir nedaudz miglainas. Lielākā daļa vēsturnieku uzskata, ka sanāksme norisinājās Sv. Pētera baznīcā, citi avoti vēsta, ka tā norisinājās citur. Lai nu kā, nevienam tajā dienā nebija ne jausmas, ka nevainīgā sanākšana beigsies visai traģiski.

Ir aplēsts, ka sanāksmē savācās visai prāva grupa elites pārstāvju, kuri izkārtojās vienā no baznīcas istabām. Sanāksmei sākoties, pēkšņi iebruka baznīcas grīda, zem kuras atradās klostera atejas bedre. Vēsturnieki, kas pirms dažiem gadiem pētīja šo notikumu, rakstīja, ka daudzi sanāksmes dalībnieki ievēlās pašās atejas bedres dzīlēs. Noslīka vismaz 60 muižnieki, tomēr pētnieki domā, ka šis skaitlis varētu būt lielāks. Zīmīgi, ka arhibīskaps Ludvigs incidentā necieta tīras nejaušības dēļ, jo kopā ar karali atradās telpas tālākajā stūrī, kas neiebruka.

Ir grūti pateikt, vai muižniekus nogalināja pats kritiens, vai arī tie mira noslīkstot.

28

Viduslaiku Eiropā ateju kanalizācijas sistēmas bija tālu no tām, kuras mēs lietojam mūsdienās. Toreiz ateju bedres tika izbūvētas, kur tikai gadījās kāda tukša telpa. Sistēma bija vienkārša – grīdā bija caurums, bet zem tā – bedre, kurā tad arī krājās izkārnījumi.

Tādas atejas kā Sv. Pētera baznīcā parasti bija nedaudz sarežģītākas, tomēr tikai nedaudz. Atejas telpa parasti bija izvirzīta sienas ārpusē – īpaši pilīs. Tādā veidā atejas caurums atradās virs bedres vai grāvja blakus ēkai, tomēr tas arī nozīmēja, ka ateju bedres praktiski netika iztukšotas. Šajā gadījumā atejas bedre atradās tieši zem sanāksmes telpas.

Nav zināms, vai konflikts starp abiem vīriem tika atrisināts, tomēr šī traģēdija ir palikusi kā viena no dīvainākajām un atbaidošākajām viduslaiku Eiropas vēsturē.

Uz augšu
Back