Man ļoti patika cilvēki – es jutu arī latviešu mīlestību pret Gruziju.
Iepriekš domāju, ka tas ir vienpusēji, bet, kad nonācu Latvijā, jutos tā, it kā mani uzņemtu labi draugi, jutos kā mājās. Šeit cilvēki mani uzņēma ar atplestām rokām. Pēc tam, pirms sākās pandēmija, uz Latviju ceļoju pat ļoti bieži – dažbrīd pat reizi mēnesī. Man ļoti patīk šeit pavadīt laiku.
Vai, jūsuprāt, starp Latviju un Gruziju pastāv kāda saikne?
Jā. Galvenokārt tie ir cilvēki. Manuprāt, tā ir tāda kā savstarpējā ķīmija. Starp citu, pie mums Gruzijā dzīvo diezgan daudz latviešu – kad sabruka Padomju Savienība, daudzi latvieši apmetās šeit uz dzīvi. Mēs esam iepazinuši latviešus, viņu stāstu un vēsturi. Tāpat dažos gruzīnos arī rit latviešu asinis. Kad pirmo reizi apciemoju Latviju, konstatēju, ka arī šeit daudziem cilvēkiem ir saikne ar Gruziju, proti, es satiku latviešus, kam rados ir gruzīni. Šie aspekti rada siltas jūtas pret Latviju.
Pastāstiet mazliet vairāk par Gruzijas vīna darīšanas vēsturi. Cik sen šeit cilvēki specializējas vīna darīšanā?
Gruzija ir viena no senākajām valstīm, kas aizsākusi vīna darīšanas tradīcijas. Samērā nesen,
2017. gadā, 50 kilometrus no Tbilisi, tika atrastas pasaulē vecākā vīna paliekas māla krūkās. Tas bija aptuveni 8000 gadu sens vīns, kas nozīmē, ka mūsu tradīcijas stiepjas ārkārtīgi dziļā pagātnē.
Mūsu valsts vēsturē vienmēr bijusi kāda saikne ar vīna darīšanu. Tas ir galvenais ekonomikas avots un iemesls, kādēļ esam tiktāl attīstījušies. Citām valstīm ir dārgakmeņi, mūsu valstij vērtīgākais dārgums ir vīns. Vīna darīšana ir process, ko gruzīni nodod no paaudzes paaudzē. Arī es nāku no vīna ražotāju ģimenes – visa mana dzīve ir grozījusies ap vīna darīšanu.
Raksts tapis sadarbībā ar Amosa