Iemesli, kādēļ video zvani var nogurdināt vairāk nekā darbs klātienē

FOTO: Pexels

Video zvanu rīki palīdz mums būt sasniedzamiem, kā arī turpināt iesāktos darbus attālināti. Tomēr – “Zoom” zvani var būt ļoti nogurdinoši. Pat nogurdinošāki nekā darbs klātienē. BBC skaidro, kā mazināt “Zoom” izraisīto nogurumu.

Ekrāns sastingst. Ir dīvaina atbalss. Kādi desmit cilvēki blenž ekrānā, cenšoties tevi saskatīt. Ir darba sapulces, tad ir “tikšanās” ar kolēģiem, un tad vēl kādi pienākumi, kas veicami ar video zvana starpniecību. Dienas beigās – sazvanīšanās ar draugiem un ģimeni.

Ņemot vērā, ka kopš pandēmijas sākuma cilvēkiem video zvanu veikšana ir kļuvusi par īpaši nozīmīgu dzīves elementu, tas var būt arī ļoti nogurdinošs.

Bet kas tieši liek mums šajā visā nogurt? Džianpjēro Petriglēri, kurš pēta ilgtspējīgas mācīšanās un darba vietas attīstību, kā arī Klemenona universitātes asociētā profesore Marisa Šaflere britu raidorganizācijai BBC centās atbildēt uz šo jautājumu.

Vai video čats ir sarežģītāks? Kādas ir atšķirības ar ierasto aci-pret-aci komunikāciju?

Video zvani prasa daudz vairāk koncentrēšanās nekā ierastā aci-pret-aci komunikācija, saka Petriglēri. Viņš skaidro, ka video čata laikā mums ir vairāk jāpiedomā pie dažādām neverbālām niansēm, piemēram, sejas mīmikas, balss toņa un ķermeņa valodas. Tas savukārt paņem visai daudz enerģijas.

“Mūsu prāts domā vienu, kamēr ķermenis var justies pilnīgi citādi, nekā mums liekas. Līdz ar šādu neatbilstību cilvēkiem rodas konfliktējošas sajūtas, kas ļoti nogurdina. Šādā sarunā tu nevari justies dabīgi, visu laiku ir jādomā par niansēm,” saka Petriglēri.

Vēl viens nozīmīgs izaicinājums ir klusums.

“Klusums rada dabīgu ritmu reālās klātienes sarunās. Savukārt, ja ilgāka klusuma pauze iestājas video čata laikā, mēs sākam uztraukties par to, vai nav radušās kādas tehniskas problēmas video zvana laikā, līdz ar to tu kļūsti arvien uztrauktāks par to, vai tehnoloģijas nepievils. Un tas savukārt cilvēkiem liek justies neērti,” norāda Petriglēri.

2014. gadā Vācijā veikts pētījums liecina, ka klusuma pauzes telefonsarunas vai video konferences laikā negatīvi ietekmē cilvēku komunikāciju –

pat 1,2 sekundes ilga klusuma pauze var likt domāt, ka cilvēks, ar ko runājam, ir mazāk draudzīgs vai mazāk koncentrējies.

Šaflere saka, ka vēl viens nepatīkams faktors ir fakts, ka mēs fiziski esam kameras priekšā un burtiski tiekam vēroti.

“Kad veic video zvanu vai piedalies “Zoom” konferencē, tu zini – visi uz tevi skatās.

Tu esi tā kā uz skatuves, un tad, kad jārunā, tad visu dalībnieku uzmanība ir vērsta tikai un vienīgi uz tevi. Tas rada zināmu sociālo spiedienu un sajūtu, ka tev ir jāuzstājas lielas publikas priekšā.

Tas rada ļoti lielu spriedzi nerviem, kā arī nevajadzīgu stresu. Cilvēkiem ir ļoti grūti neskatīties uz savu seju, tāpat viņiem ir grūti nedomāt par to, kā viņi izturas kameras priekšā,” skaidro Šaflere.

Kādi ir šī brīža apstākļi?

Ja dienā tiek veikti vairāki video čati, tad “Zoom” radītais nogurums nevar būt attiecināms tikai uz video zvaniem vien. Vēl ir virkne citu faktoru, kas rada morālu nogurumu, – karantīna, ierobežojumi ikdienas dzīvē, darbs no mājām – tas viss būtiski ietekmē cilvēka produktivitāti.

Petriglēri tic, ka gadījumā, ja mums videozvani jāveic piespiedu kārtā, tas arī var nospēlēt negatīvu lomu.

“Video zvans var kalpot kā atgādinājums, ka cilvēku normālā dzīve uz laiku ir pazudusi. Tas rada nelielu stresu, tāpat kā

apziņa - ja mēs redzam savu kolēģi tiešsaistē, tad arī mums tur obligāti ir jābūt, citādi var rasties iespaids, ka mēs neesam pietiekami veltījuši sevi darbam.

Tas, savukārt, ļoti nogurdina, neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir intraverts vai ekstraverts. Mums visiem brīžiem ir morālas grūtības šīs pandēmijas laikā, ko rada vispārējā neskaidrība par nākotni,” saka Petriglēri.

Vēl viens fakts, kas cilvēku nogurdina: iepriekš dažādi dzīves aspekti – darbs, draugi, ģimene - bija strikti nodalīti. Tagad tas viss nereti notiek vienā telpā. Lai saglabātu veselīgu attieksmi pret dažādiem dzīves aspektiem, cilvēkam ir vairākas sociālās lomas, kas dzīvē tiek īstenotas. Tomēr šajos apstākļos, kad darba vieta un mājvieta ir viena, darbinieka un drauga sociālā loma tiek spēlēta no vienas un tās pašas fiziskās vietas, tās robežas izplūst, un tas cilvēkam rada negatīvas emocijas.

“Iedomājies, ka tu dodies uz bāru un tajā pašā bārā tu runā ar profesoriem, ar priekšnieku, satiec savus vecākus, draugus, galu galā sarīko tur randiņu... Vai tas nav dīvaini?

Principā tieši tā tas notiek, tikai ar video zvanu starpniecību,” saka Petriglēri.

Viņš piebilst, ka cilvēka sociālajām lomām nereti ir atšķirīgas vietas, kur šīs lomas tiek īstenotas, tomēr karantīnas laikā šis konteksts vairs nestrādā.

“Agri vai vēlu mēs esam ieslodzīti četrās sienās un tas rada trauksmi, jo tas, ko mēs iepriekš darījām darba vietā, parkā, restorānā un tamlīdzīgi, notiek mūsu dzīvojamajā istabā. Itin viss! Tas var radīt lielu morālo nogurumu un pat trauksmi, kad visa saziņa notiek virtuāli, caur datora ekrānu,” norāda Petriglēri.

Šaflere saka, ka attālinātā darba apstākļos cilvēkiem nereti trūkst laika pilnībā atpūsties, jo robeža starp darba laiku un laiku, ko veltīt ģimenei, nu ir ļoti izplūdusi. Tāpat daudzus uztrauc dažādi ārējie faktori, piemēram, ekonomika, potenciālais darba zaudējums un veselības stāvoklis.

“Ir tāda paaugstināta sajūta, ka ir nepieciešams jebkādā situācijā parādīt savu labāko sniegumu. Tieši tāpēc daudzi arī pārcenšas un nonāk pat izdegšanas priekšā,” norāda Šaflere.

Bet vai tad komunikācija ar draugiem “Zoom” nevar palīdzēt atslābināties?

Daudzi no mums pēc darba laika beigām dodas uz virtuvi gatavot vakariņas, un paralēli tam notiek sazvanīšanās ar draugiem un ģimenes locekļiem lielās “Zoom” grupās. Ja reiz šim zvanam ir jāsniedz pozitīvas emocijas, kāpēc tas ir tik nogurdinošs?

Šaflere stāsta, ka daudzas virtuālās tikšanās ir kā obligāts pasākums, un daudziem cilvēkiem ir neērti atteikt dalību šādos pasākumos.

“Ja tu uzskati šo pasākumu par obligātu, tad tas nozīmē, ka nekādu prieku no tā nesanāks gūt, tieši otrādi – tas nogurdinās vēl vairāk.

Tikšanās ar draugiem klātienē ir daudz labāks variants nekā tikšanās platformā “Zoom”, jo reālas tikšanās laikā tu vari būt tu pats,” skaidro Šaflere un piebilst, ka šajos apstākļos gan ir jāizvērtē, vai tikšanās ir nepieciešama un droša.

Petriglēri skaidro, ka nogurumu rada fakts, ka video zvanu rīki, lai “tiktos” ar draugiem, ir tie paši, kas izmantoti darbā.

“Lieli grupu zvani ir ļoti nogurdinoši. Cilvēkiem patīk skatīties televizoru, jo skatīšanās laikā prāts var tikt atpūtināts. Taču video zvans ir gandrīz tas pats, kas skatīties televizoru, tikai ar to atšķirību, ka televizors skatās arī uz tevi. Lielu grupu video čatos pazūd personības, un katra indivīda personība tiek savā ziņā apšaubīta. Tas noteikti nav atpūtas laiks,” skaidro Petriglēri.

Tātad, kā mazināt “Zoom” nogurumu?

Abi eksperti ir vienisprātis, ka efektīvs veids, kā mazināt nogurumu no videozvaniem, ir vienkārši tos limitēt.

Arī tīmekļa kameras ieslēgšanai ir jābūt izvēles opcijai, un ir jābūt lielākai izpratnei par to, ka cilvēkam nav obligāti nepieciešams ieslēgt kameru, ja viņš to nevēlas.

Ja, piemēram, virtuālās sapulces laikā kamera ir izslēgta, tad cilvēks var vieglāk koncentrēties uz savu sakāmo un nedomāt par dažādām niansēm, kas pieminētas iepriekš. Līdz ar to šāda veida sapulces var būt mazāk nogurdinošas.

Dažos gadījumos ir vērts izvērtēt, vai video zvani ir efektīvākā opcija. Kad runa ir par darba jautājumiem, Šaflere iesaka izmantot apmaiņu ar dažādiem failiem, kas var efektīvāk piegādāt informāciju. Respektīvi – netiek veidots liels juceklis, kā rezultātā cilvēkam pēc sapulces nav nekas skaidrs.

Vēl būtisks faktors – periods starp video sapulcēm ir jāpavada tā, lai cilvēks varētu atgūties. Var pavingrot, doties uz virtuvi, lai pagatavotu dzērienu vai izdarītu kaut ko, kas palīdz atslēgt domas no darba.

“Varbūt ir vērts padomāt par kaut ko oriģinālu un saziņai izmantot sentēvu metodes, piemēram, uzrakstīt tradicionālu vēstuli un aizsūtīt to pa pastu. Tas būtu daudz interesantāk nekā, piemēram, tikties ar cilvēkiem “Zoom”, kur tāpat īsti nevar izteikt savas dziļākās domas,” norāda Petriglēri.

Uz augšu
Back