Sekošana līdzi darbinieku veselībai: rūpes vai kontrole pār dzīvi?

FOTO: Pexels

Sekošana līdzi savu darbinieku veselības stāvoklim var būtiski mazināt sekas, kādas rada pandēmija, tomēr – vai šāda taktika nepārkāpj darbinieku privātumu?

Britu medijs BBC vēsta par uzņēmēju Surendaru Magaru, kurš attīsta tehnoloģijas, kas ļauj izmantot dažādas ierīces attālināti. Magars ir viens no WiFi un mobilo digitālo signālu tehnoloģiju pionieriem, un pašlaik viņš vada uzņēmumu “LifeSignals”.

Pirms 12 gadiem Magars nonāca slimnīcā, taču viņam līdzās bija dažādas ierīces, kas lika uzņēmējam domāt – vai slimnīcām ir kādas labākas iespējas, kā uzraudzīt pacientu veselību arī pēc tam, kad viņi izrakstīti no slimnīcām?

Pēc vairāk nekā desmit gadiem “LifeSignals” ir izstrādājusi plānu plāksteri, kurā iestrādāts biosensors, kas ļauj uzraudzīt dažādus veselības procesus organismā. Plāksteris tiek pielīmēts lietotāja krūšu daļā, un tas ļauj redzēt, kāda ir ķermeņa temperatūra, asinsspiediens un pat sirds ritms.

Pirms Covid-19 pandēmijas Magara ideja paredzēja plāksteri izmantot, lai “radītu revolūciju” telemedicīnā. Respektīvi – ārstiem būtu iespējams redzēt pacienta veselības stāvokli, fiziski netiekoties ar viņu. Tas ļautu efektīvi brīdināt pacientu, ja viņa veselības rādītājos būtu kādi potenciāli bīstami signāli.

Pēdējos mēnešos šīs plāksteris piesaistījis plašāku uzmanību arī uzņēmumu vidū. Laikā, kad attālinātais darbs ir kļuvis par ikdienu daudziem cilvēkiem, daļa uzņēmumu visā pasaulē meklē iespējas, kā atgriezties biroja darbā, tajā pašā laikā radot drošu vidi. Daudzi uzņēmumi pauduši vēlmi izmantot “LifeSignals” plāksteri, kas spēj noteikt, vai cilvēkam ir, piemēram, drudzis.

Respektīvi – darba devējam būtu iespējams noteikt, kurš darbinieks drīkst nākt uz darbu klātienē, bet kurš ne.

Atsevišķi uzņēmumi pauduši vēlmi izmantot plāksterus, lai, iespējams, jau ļoti laicīgi atrastu, kuram darbiniekam varētu būt Covid-19, tādējādi liekot viņam palikt mājās un neapdraudēt līdzcilvēkus.

Tiek norādīts, ka plāksteris darbojas kopā ar mobilo lietotni, kas ir katra lietotāja telefonā. Tādējādi arī pats darbinieks var sekot līdzi savam veselības stāvoklim.

“Pat ja jums uzņēmumā ir 1000 darbinieki, kas atrodas vairākās pasaules vietās, ir iespējams uzraudzīt viņu veselības stāvokli, sēžot pie datora. Tad arī var aizliegt kādam darbiniekam doties uz darbu, ja viņam ir kādi saslimšanas simptomi,” saka uzņēmuma “LifeSignals” tehniskā direktore Kima Ramesa.

Protams, ka galvenais mērķis ir atzīstams – laicīgi novērst tālāku slimību izplatīšanos un draudus citu cilvēku veselībai. Tomēr rodas jautājums – vai šādas tehnoloģijas izmantošana būtu aktuāla vien Covid-19 pandēmijas laikā vai arī vēl ilgu laiku pēc tās?

Kolektīva veselības uzraudzība

Veselības uzraudzības sistēmas gan nav jaunums. Atsevišķas lielās korporācijas ir mēģinājušas integrēt dažādu ierīču izmantošanu darbinieku veselības nodrošināšanai. Viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas to darīja, bija “BP America” 2013. gadā, katram darbiniekam dodot viedo aproci, kas ievāca datus par fizisko aktivitāti, miega kvalitāti, nogurumu un aptuveno atrašanās vietu.

Tomēr Covid-19 pandēmijas laikā secināts, ka cilvēki pauž arvien lielāku neapmierinātību, ka viņus potenciāli kāds varētu izsekot, lai gan viedierīču lietojums turpina pieaugt. Eksperti norāda, ka veselības uzraudzības sistēmas nākotnē turpinās attīstīties, taču cilvēkiem ir jāsaprot, ka tas tiek darīts viņu pašu veselības labā un iegūtie dati nekā citādāk netiks izmantoti.

Šādas sistēmas var ļaut padarīt biroju par daudz drošāku vietu.

Ja, piemēram, vīrusu sezonā “varoņiem”, kas uz darbu dodas arī tad, kad ir slimi, tiktu liegta iespēja apmeklēt darba vietu, tas ļautu novērst kādu vīrusu izplatību kolektīvos.

Piemēram, “Expo 2020” norises vietā Dubaijā vairāk nekā 5000 celtnieku piedalās īpašā programmā – viņi valkā viedās aproces, kas monitorē viņu miega kvalitāti, kardiovaskulāro veselību un noguruma līmeni. Tiem darbiniekiem, kam nogurums vai citi rādītāji signalizē par potenciālām problēmām, tiek piešķirtas papildu brīvdienas, lai organisms varētu atgūties.

Ilgtermiņā šādu shēmu izmantošana ļautu strādājošajiem izvairīties no iedzīvošanās diabētā un liekajā svarā. Veselības uzraudzības programmas ļauj arī izstrādāt individuālu plānu, kā cilvēks var sākt veselīgāku dzīvesveidu un uzlabot savu veselību. Strādājošajiem tas nozīmētu mazāk kavētu dienu slimības dēļ un lielus ietaupījumus, jo nebūtu jāiegādājas dārgi medikamenti.

“Viedās aproces un citas ierīces veselības uzraudzīšanai sniedz lielu funkcionalitāti. Tas var ļaut individuāli katram cilvēkam piedāvāt aktivitātes un daudz ko citu viņa veselības uzlabošanai,” norāda Londonas universitātes inovāciju nodaļas vadītājs Kriss Brauers.

Privātums – apdraudēts?

Šeit jāņem vērā, ka ne visi cilvēki jutīsies komfortabli, zinot, ka tik delikāta informācija pastāvīgi tiek uzraudzīta. Tieši tāpēc šāda sistēma var tikt uzskatīta par iejaukšanos privātajā dzīvē, un šeit jārunā arī par ētiskajiem aspektiem.

2019. gadā bezpeļņas organizācija no Sanfrancisko “Electronic Frontier Foundation” brīdināja: jo vairāk darba devēji zina par viņu darbinieku dzīvi ārpus darba laika, jo lielāka iespējamība, ka darba devējs zinās, kā kontrolēt darbinieku.

Šeit jālūkojas arī no vēstures perspektīvas. Pirmie mēģinājumi uzraudzīt darbinieku veselību ir saistāmi ar 20. gadsimta sākumu. 1913. gadā “Ford Motor Company” nespēja nokomplektēt pietiekami daudz darbinieku, lai varētu strādāt vairākās maiņās. Tieši tāpēc darbiniekiem tika piedāvāts strādāt vairāk un saņemt divas reizes lielāku naudas summu. Tiesa gan – darbiniekiem bija jāpiekopj veselīgs dzīvesveids.

“Ford” radīja atsevišķu nodaļu, kas pētīja, vai darbinieki tiešām tā dara. Nodaļas pārstāvji varēja negaidīti ierasties darbinieka mājās un pat aptaujāt kaimiņus, lai noskaidrotu, ko ārpus darba dara darbinieks. Tie darbinieki, kuru dzīvesveids neatbilda prasībām, saņēma algas samazinājumu. Pēc vairākiem gadiem šāda sistēma tika izbeigta, jo uzņēmumam bija jādomā, kā cīnīties pret konkurentiem, nevis uzraudzīt darbinieku privāto dzīvi.

Gadsimtu vēlāk, 2017. gadā veikts pētījums liecina, ka 57% strādājošo viedo aproci izmantotu un ar datiem dalītos tad, ja ierīci nodrošinātu darba devējs. Tiek norādīts, ka

pastāv arī citi riski – piemēram, darbinieku ar sliktākiem rādītājiem var pat diskriminēt, piemēram, liedzot saņemt paaugstinājumu amatā.

Oksfordas universitātes pētnieks Ivans Manoha norāda, ka daudzās darba vietās mūsdienās izplatīta problēma ir paaugstināts stress, kas rada izdegšanas un trauksmes sindromus.

“Šāda uzraudzība radītu vēl papildu stresu cilvēkiem, kas jau tā cenšas būt produktīvi. Paralēli darba pienākumiem viņiem būtu obligāts pienākums darīt visu iespējamo, lai arī veselības rādītāji atbilstu kādiem noteiktiem parametriem.

Līdz ar to strādājošā ķermenis kļūtu par zināmu uzmanības objektu. Un psiholoģiski – darbinieki no cilvēkiem kļūtu līdzīgi kādiem objektiem,” saka Manoha.

Šeit gan jāņem vērā, ka datu ievākšana ir ļoti sensitīvs jautājums, par ko var nākties atbildēt likuma priekšā. Eiropas Savienībā spēkā ir vispārīgā datu aizsardzības regula (GDPR), kas aizsargā atsevišķus personas datus.

“Ja iegūtie dati tiek izmantoti tikai tāpēc, lai noteiktu, vai darbinieks var nākt uz darba vietu vai ne, tam nekādu seku nevajadzētu būt. Problēmas rodas tad, ja šie dati tiek izplatīti, piemēram, nosūtīti apdrošināšanas kompānijai. Tas pārkāpj ne tikai datu aizsardzības, bet arī konfidencialitātes likumus. Šādi rīkojoties, darba devējs var saskarties ar tiesvedību risku, kas var beigties ar milzīgu kompensāciju izmaksām un sabojātu reputāciju, un pat kriminālatbildību,” saka “Bird & Bird” datu aizsardzības speciālists Orans Kjazims.

Kjazims arī piebilst, ka darba devēji, kas negodprātīgi izmanto iegūtos datus bez darbinieku ziņas, arī var saskarties ar nopietnām problēmām. Tieši tāpēc, ja uzņēmums vēlas ieviest veselības uzraudzības sistēmu, dalībai tajā ir jābūt brīvprātīgai un ir jāpieņem, ka būs cilvēki, kas nevēlēsies dalīties ar tik sensitīvu informāciju.

“Darba devējam nedrīkst būt uzstādījums - “ja darbinieks nevēlas iesaistīties šādā programmā, tad viņš nav pietiekami motivēts vai lojāls”. Tā nedrīkst. Attieksme pret darbinieku nedrīkst mainīties tikai tāpēc, ja viņš nevēlas tādā programmā iesaistīties,” norāda Manoha.

Līniju šķērsošana

Lai šāda veida programmas nepārkāptu ētikas un citus noteikumus, ir jābūt bezierunu uzticībai starp darbiniekiem un vadītājiem. Tieši tāpēc eksperti uzskata, ka veselības uzraudzības programma jāīsteno nevis darba devējam, bet neitrālai trešajai pusei, kas šos datus apstrādātu pēc stingriem noteikumiem.

“Šādā gadījumā darba devējam būtu pieeja vienīgi virspusējiem datiem par darbiniekiem. Līdz ar to darba devējs nebūtu tas cilvēks, kas noteiktu darbiniekam, kā mainīt dzīvesstilu,” norāda analītikas kompānijas “Blue Health Intelligence” viceprezidente Mērija Hendersone.

“Vislabākajā gadījumā darba devējs vispār neredz nekādu informāciju par darbinieka veselību, un to redz tikai ar veselību saistītie cilvēki uzņēmumā,” saka Hendersone.

Bet cik lielā mērā lielās kompānijas var ievērot šo labāko prakses piemēru, vēl nav skaidri zināms. Ņemot vērā pašreizējo darba klimatu un augsto bezdarba līmeni, uzņēmumi, kas vēlētos sekot līdzi darbinieku veselības stāvoklim, diez vai saskarsies ar nopietnu darbinieku pretestību.

"Pašreizējā situācijā, kad konkurence un cīņa par darbavietām kļūst arvien intensīvāka; kad cilvēkiem ir jāsaglabā darbs par katru cenu, šādas sistēmas ieviešana varētu arī nostrādāt," saka Manoha. "No darbinieku viedokļa, iespējams, tās pašlaik nebūtu viņu galvenās rūpes."

Uz augšu
Back