Neskatoties uz to, ka pasaulē plosās Covid-19 pandēmija, militārie jautājumi no dienaskārtības nav pazuduši. Par Eiropas un arī Latvijas drošību pēc ASV vēlēšanām ar portālu TVNET sarunājas bijušais ASV bruņoto spēku komandieris Eiropā, stratēģisko studiju pētnieks Eiropas politikas pētījumu analīzes centrā Bens Hodžs.

Bens Hodžs bija viens no runātājiem drošības un ārpolitikas forumā «Rīgas konference 2020»

Kā jūs vērtējat Džo Baidena uzvaru ASV vēlēšanās? Vai viņa pieeja Eiropas drošības nodrošināšanai būs tāda pati kā Obamas laikā?

Es nedomāju, ka pieeja būs tieši tāda pati, bet tā noteikti būs ļoti līdzīga. Baidens ir skaidri signalizējis nepieciešamību veicināt sadarbību NATO ietvarā, un visticamāk, ka savā komandā viņš iekļaus uz Transatlantisko sadarbību orientētus aizsardzības ekspertus. Tāpat es domāju, ka Baidens turpinās izdarīt spiedienu uz  Eiropas Savienību un liks tai pašai vairāk rūpēties par savu drošību. Es šeit vairāk runāju par Vāciju un citām Rietumeiropas valstīm. Tajā pašā laikā gan jāpiebilst, ka, līdzīgi kā citu ASV administrāciju gadījumā, Ķīna tiks uzskatīta par galveno ilgtermiņa draudu. Šeit būtiski arī pieminēt, ka Covid-19 pandēmijas dēļ varētu skaļākas kļūt tās balsis, kuras atbalsta ASV aizsardzības budžeta samazinājumu.

Jūsuprāt, vai Baidens tad būtu labāks prezidents arī Baltijas valstu drošības nodrošināšanai?

Jā, viņš ļoti tic NATO spēkam un uzskata, ka mūsu sabiedroto drošība ir saistīta ar pašas ASV drošību. Viņa rīcība NATO stiprināšanai ļoti mazinās bažas par to, ka Vašingtonai Baltijas valstu drošība ir vienaldzīga.

Tomēr Baidens ir vairākas reizes uzsvēris, ka viņš fokusēsies uz ASV vienotības atjaunošanu. Vai mēs vispār varam sagaidīt, ka viņa uzmanība tiks pievērsta notikumiem ārpolitikā?

Tas ir labs jautājums. Katram ASV prezidentam ir nepieciešams risināt gan iekšpolitiskus, gan ārpolitiskus jautājumus. Tas ir gan tāpēc, ka mēs esam vienīgā superlielvalsts pasaulē un mums ir atbildība būt līderei, gan tāpēc, ka mūsu labklājība ir atkarīga arī no notikumiem ārpus robežām. Es uzskatu, ka mūsdienās vairs nav iespējams norobežoties no notikumiem ārvalstīs un fokusēties tikai uz iekšējiem izaicinājumiem.

Tomēr, protams, Baidenam arī nāksies pildīt savus solījumus ASV vēlētājiem, kuriem tomēr ir svarīgāks tas, kas notiek pašu dārziņā.

3

Viņa galvenie izaicinājumi būs cīņā pret Covid-19 un ekonomikas atjaunošana. Tāpat arī vairāki demokrātu partijas pārstāvji varētu vēlēties uz viņu izdarīt spiedienu un lūgt, lai lielāka uzmanība tomēr tiktu pievērsta iekšpolitikai.

FOTO: Vadim Savitsky/Vadim Savitsky/TASS

Kā jūs skatāties uz iespējamo iekšpolitisko nestabilitāti varas pārejas periodā? Vai uzskatāt, ka tā būtu iespējama?

Es nedomāju, ka ASV būs liela nestabilitāte. Mēs esam jau nostabilizējusies un pieredzējusi demokrātija. Iepriekš esam veikuši daudzas varas pārejas, un dažas no tām notika pat kara laikā. Mēs, protams, nevaram izslēgt, ka varētu notikt kaut kas ļoti nepatīkams, taču kopumā tendence būs pozitīva. Esmu arī ļoti priecīgs par to, ka šajās vēlēšanās ir balsojis lielākais balsstiesīgo skaits ASV vēsturē. Vēlos arī uzsvērt, ka lielākā daļa ASV iedzīvotāju nevēlas ikdienā domāt par politiku. Tiem pagaidām ir svarīgi, lai ieilgušais process beigtos un dzīve atgrieztos ierastajās gaitās.

Ja mēs atgriežamies pie jautājuma par Eiropas drošību, vai domājat, ka Baidens atgriezīs ASV vairākos bruņojuma kontroles līgumos ar Krieviju? Tramps savulaik no dažiem aizgāja.

Vēsture mums rāda, ka jebkāds bruņojuma kontroles līgums ar Krieviju ir bezjēdzīgs, ja nepastāv spēcīgi pārbaudes un piespiešanas mehānismi. Tāpat arī šiem līgumiem ir nepieciešams būt caurskatāmiem. Katra NATO dalībvalsts un pat lielākie Donalda Trampa kritiķi atzina, ka Krievija pārkāpa Vidēja un tuva darbības rādiusa raķešu līgumu. Tāpēc ir loģiski, ka ASV beigu beigās no šā līguma izstājās. Šeit arī vēlētos piebilst, ka tādi svarīgi sabiedrotie kā Vācija un Francija varētu darīt vairāk, lai ietekmētu Kremļa rīcību, taču tas nenotiek.

Runājot par «Atvērto debesu» līgumu, es īsti nesaprotu, kāpēc ASV no tā vajadzēja izstāties. Es zinu, ka šeit ir jautājumi par uzraudzības mehānismiem, taču es tik un tā uzskatu, ka ASV labāk ir uzņemties vadību, nevis aiziet pašai savu ceļu. Katram starptautiskajam līgumam ir kādi mīnusi, un katrs no tiem prasa zināmu kompromisu no katras iesaistītās puses. Tomēr, manuprāt, ASV var panākt daudz vairāk, ja sadarbojas ar saviem sabiedrotajiem un kopīgi uz Kremli izdara spiedienu.

Visbeidzot, runājot par bruņojuma kontroli pasaulē, mēs nedrīkstam ignorēt arī Ķīnas rīcību. Diemžēl Ķīna pagaidām nav noslēgto līgumu dalībniece, un mums būtu nepieciešams panākt tās iesaistīšanos. Alternatīvs variants būtu pievērsties citiem pasākumiem, kuri nodrošinātu Pekinas kodoluzbrukuma atturēšanu.

Līdzīgu retoriku par Ķīnu un bruņošanās kontroli pauda arī Trampa administrācija. Vai Ķīna tiešām varētu šādiem ierobežojumiem piekrist?

Nē. Tā neizjūt nekādu nepieciešamību sevi ierobežot. ASV viena pati nevar izdarīt pietiekami lielu spiedienu uz pasaules valstīm, lai piespiestu mainīt to uzvedību. Vašingtonai ir nepieciešami sabiedrotie gan Eiropā, gan Klusā okeāna reģionā. Tikai tādā gadījumā gan Kremlis, gan Ķīnas Komunistu partija piekritīs sēsties pie sarunu galda.

Tad Baidena administrācijas laikā šīs spiediens varētu pieaugt?

Jā, es tā domāju. Tomēr darbs noteikti būs milzīgs. Baidena nākšana pie varas nav burvju nūjiņa, kura atrisinās visas pasaules problēmas. Kā jau minēju, vēl arvien vairākas Eiropas Savienības valstis vēlas «pievērt acis» uz Krievijas pārkāpumiem. Iemesli tam slēpjas gan ekonomiskajās interesēs, gan centienos izvairīties no konflikta eskalācijas, gan citos faktoros. Tomēr kopumā esmu optimistisks, jo Baidena pieeja būs vairāk orientēta uz savstarpējā dialoga meklēšanu, nevis diktātu izteikšanu.

FOTO: Ints Kalnins / Reuters

Trampa administrācija savulaik deva zināmu zaļo gaismu pastāvīgas ASV militāras bāzes izvietošanai Polijā. Vai uzskatāt, ka šīs administrācijas laikā minētā bāze tiks izveidota?

Jā, es skatos uz to optimistiski. Domāju, ka tendence ASV palielināt spēkus Austrumeiropas reģionā turpināsies un ideja par bāzi Polijā arī nemaksā tik dārgi. Turklāt šāda bāze ir nepieciešama, lai palielinātu NATO spēku loģistiskās spējas un uzlabotu militārās vadības infrastruktūru.

Es gan domāju, ka Trampa sāktais process par ASV spēku izvešanu no Vācijas tiks apturēts.

3

Tas tāpēc, ka iemesli šim prezidenta lēmumam bija politiski. Tramps vēlējās sodīt Vāciju par to, ka tā netērē vairāk savai aizsardzībai. Tomēr problēma tāda, ka Vācija uz šādiem sodiem nereaģē un tas grauj NATO aizsardzības spējas austrumu flangā kopumā.

Vai neuzskatāt, ka Krievijai tagad būs papildu iemesls teikt, ka NATO pārkāpj 90. gadu sākumā noslēgto vienošanos par to, ka bijušajās Varšavas pakta valstīs netiks izvietoti ievērojami NATO spēki?

Visiem tas ir vienalga. Kremļa smieklīgajiem apgalvojumiem par ASV un to sabiedroto starptautisko normu pārkāpumiem neviens netic. Ja mēs gribam ieslīgt detaļās, NATO un Krievijas padomes 1997. gadā noslēgtais dibināšanas akts tika pārkāpts brīdī, kad Krievija iebruka Gruzijā un Ukrainā. Neskatoties uz to, ka drošības situācija Austrumeiropā vairs nav tāda pati kā akta noslēgšanas brīdī, NATO ir turpinājusi pieturēties pie tā nosacījumiem un nav pārkāpusi dokumentā noteiktos karavīru skaita griestus. Es uzskatu, ka Kremlim nebūtu jābūt varai noteikt NATO karavīru rotācijas Austrumeiropas reģionā.

Kremlis gan saka, ka starptautisko normu pārkāpumi notiek tāpēc, ka tos veic NATO.

Jā, tas ir Krievijas vēstījumu pamatā. Maskava vienmēr teiks, ka tā ir upuris un NATO pārkāpj starptautisko tiesību normas. Tomēr neviens šiem apgalvojumiem netic. Katra valsts, kura kādreiz bija daļa no PSRS vai arī ietilpa Varšavas paktā, ir centusies pie pirmās izdevības iestāties NATO.

Prezidentu Baraku Obamu bieži kritizēja kā ļoti neizlēmīgu. Vai uzskatāt, ka arī Baidens varētu būt neizlēmīgs?

Es ceru, ka ne. Obama tik tiešām bieži pret Krieviju nebija pietiekami stingrs, un viņš runāja pat par attiecību “restartu”. Neatkarīgi no tā, kurš ir Baltā nama saimnieks, mums ir nepieciešams apzināties, ka Krievija ir gatava lietot bruņotu spēku un sevi redz kā pasaules lielvaru. Kamēr vien mēs to neapzināsimies, turpināsim būt pārsteigti. Tomēr brīdī, kad sadosimies visi rokās un apzināsimies savu spēku, spēsim ar Krieviju runāt un veidot uz sadarbību vērstas attiecības.

Es domāju, ka šeit mums arī ir jāskatās uz demokrātu partiju, kura tik spilgti uzbruka Trampam par viņa saitēm ar Krieviju. Tāpēc es domāju, ka tagad demokrātu partijas prezidentam būtu ļoti grūti apgalvot, ka Maskavas darbības nav kaitīgas un uz tām nevajadzētu atbildēt.

Vai Baidenam tagad nebūs grūti pārliecināt sabiedrotos par nepieciešamību sadarboties? Trampa administrācija ir skaidri parādījusi, ka starptautiskās vienošanās, kuras ir tikušas noslēgtas iepriekšējās administrācijas laikā, var tikt viegli pārkāptas.

Šeit mums nepieciešams aplūkot ASV vēsturi daudz ilgākā laika griezumā. Vismaz ārpolitikā Vašingtona ir bijusi uzticama. Neatkarīgi no tā, vai pie varas ir bijis demokrāts vai republikānis, valsts mērķi ir palikuši nemainīgi. Tā vienmēr ir vēlējusies atbalstīt demokrātijas izplatību, nodrošināt kuģošanas brīvību un brīvo tirdzniecību, kā arī nodrošināt kodolieroču neizplatīšanu un agresoru atturēšanu. Protams, atšķirsies veidi, kā to visu panākt, taču pamatlietas vienmēr būs nemainīgas. Es domāju, ka mūsu sabiedrotie var justies par mums pārliecināti. Jā, mēs varam pieļaut kļūdas, bet beigu beigās mēs būsim jums uzticīgi.

Ko tādā gadījumā jūs domājat par ideju, ka Eiropas Savienība pati ir aktīvāk sākusi domāt par savu militāro spēju attīstīšanu?

Es uzskatu, ka tā ir resursu šķērdēšana. Eiropas armijas izveidošana nepalielinās tēriņus aizsardzībai.

Galvenais iemesls, kāpēc valstis nevēlas tērēt vairāk, ir saistīts ar to, ka tās neizjūt patiesus draudus.

3

Otrkārt, kādu īsti problēmu ES mēģina atrisināt? Iespējams, ka Eiropas militāro spēju palielināšana ir noderīga saistībā ar floti un tās infrastruktūru. Piemēram, Beļģija un Nīderlande šajā dimensijā jau ir veikušas veiksmīgu resursu konsolidāciju. Tāpat zināma sadarbība varētu būt iespējama gaisa spēkos. Tomēr šie elementi ir salīdzinoši minimāli un neko daudz ietekmēt nevar.

FOTO: MARCELLO PATERNOSTRO / AFP