Pēc plašās diskusijas, vai pandēmijas apstākļos pieļaujamas dzinējmedības, tomēr tika akceptēts, ka medības ir saimniecisks pakalpojums, tāpēc ierobežojumi uz tām neattiecas. Par to, ko mūsdienās nozīmē būt medniekam, kāpēc atkal svarīgs ir medību “gaļas aspekts” un vai tiešām jāmedī lūši, stāsta Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis.

Kad ierodamies pie Jāņa Baumaņa, pirmie mūs sagaida divi suņi, protams, medību. Plašajā pagalmā saglabāts mellenāju puduris, kā liecinot, ka neko skaistāku par dabas radīto cilvēks nevar izveidot. Iekārtojamies medību trofeju namiņā pie kamīna. Kad pieskaros lūša izbāzeņa ķepai, atskāršu, cik nāvējošs ierocis ir šā graciozā plēsēja nagi.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Magnēts, āķis lūpā!

Tādas ir medības. Medību procesā ir kas tāds, kas spēj ietekmēt ne vien profesijas izvēli, bet visu cilvēka dzīvi. To, ka būs mednieks, Jānis Baumanis zināja jau bērnībā, lai gan, kā pats saka bija “Rīgas puika” un atšķirībā no citiem rūdītiem medniekiem, kas parasti nāk no dzimtām, kurās “medības ir asinīs”, ar mežsaimniecību viņa ģimenē neviens nebija saistīts. Toties vectēvs vasarās ņēma Jāni līdzi uz mežu, kur viņš jutās labāk nekā pilsētā. Paradoksāli, bet pirmatnējās dabas vilinājums var būt stiprāks par pilsētas dzīves košajām iespējām, ērtu sēdēšanu siltā birojā, smalkiem banketiem, samākslotiem smaidiem, tusiņiem, iestīvinātu Armani uzvalku. Tas laikam tāpēc, ka uz pilsētām cilvēce pārcēlusies samērā nesen un mežs mūsu ģenētiskajā atmiņā ierakstījies kā īstās mājas. Pēc Ogres meža tehnikuma beigšanas Jānis nokārtoja mednieka eksāmenu, un no tā brīža visa viņa profesionālā karjera bijusi saistīta ar medībām. Pēc Meža fakultātes beigšanas Jelgavā sekoja vides zinātnes studijas Latvijas Universitātē un paralēli darbs Mežzinātnes institūtā “Silava”. Lieki piebilst, ka gan bakalaura, gan maģistra darba tēmu Jānis izvēlējās saistītu ar medībām. Kad gadu tūkstošu mijā likvidēja Mežierīcības institūtu un medību jautājumi “karājās gaisā”, Jānis Baumanis pārliecināja vadību, ka Valsts meža dienestā jāizveido Medību daļa, ko viņš vadīja desmit gadus. Pēc studijām doktorantūrā Baumanis kļuva par Latvijas Mednieku savienības (LMS) valdes priekšsēdētāju un šajā amatā ir astoņus gadus.

Organizācijā ir ap 350 mednieku klubu, kuros kopumā ir ap 10 tūkstošiem biedru. Līdz ar to var teikt, ka LMS pārstāv nepilnu pusi no 21 000 aktīvo Latvijas mednieku.

Informācijā medijiem par medību organizēšanu pandēmijas laikā Zemkopības ministrija uzsvēra, ka medības ir saimniecisks pakalpojums, tāpēc nav atceļamas arī pandēmijas laikā. Tikmēr Eiropas valstīs dzinējmedības ir atļautas, bet ar ierobežojumiem.  Francijā atļauts medīt sugas, kas var nodarīt postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, tātad stirnas, mežacūkas, briežus. Austrijā aizliegts pēc medībām kopā ieturēt maltīti. Arī Čehijā medniekiem liegts sapulcēties un pasvinēt, kā tas ierasts. Beļģijā dzinējmedībās drīkst kopā doties ne vairāk par četriem cilvēkiem. Spānijā medībās var doties tikai reģionā, kurā mednieks dzīvo.

Tomēr, ja runājam par terminoloģiju, medības nav tikai pakalpojums, bet gan daudz vairāk: tradicionāla nodarbe, vaļasprieks, patiesībā dzīvesveids, īpaša pasaules uztvere, pienākums. “Medības nav kaut kas viens, bet kombinācija. Ja pavisam tālā senatnē medības bija saistītas ar izdzīvošanu, tad kādā brīdī medības kļuva pieejamas turīgākam slānim. Tieši tad uzplauka ar medībām saistīta kultūra, māksla un dažādi rituāli. Šobrīd priekšplānā iznāk medību saimnieciskā daļa, pirmkārt, medījamo dzīvnieku populāciju regulācija, jo, ja Latvijā nebūtu medību, tad arī mežsaimniecība un lauksaimniecība nebūtu iespējama. Tas ir viennozīmīgi. Pārvietoties ar autotransportu būtu daudz bīstamāk - uz ceļiem būtu pilns ar līķiem, ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku,” iesāk Jānis Baumanis.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

“Mēs gadā nomedījam aptuveni 70 tūkstošus lielo pārnadžu - aļņus, briežus, stirnas, mežacūkas. Iztēlojieties, kas notiktu, ja šis apjoms netiktu nomedīts? Cilvēkiem, kas nav saistīti ar mežu, to grūti saprast.

Man saka: “Nožogojiet ceļus.”

Bet visus laukus un mežus nenožogosi. Kad nožogo izcirtumu, lai stādītu jaunaudzes, cilvēki ir sašutuši, ka mežā vairs brīvi pārvietoties nevar.”

Bez populāciju regulēšanas aizvien aktuālāka mūsdienās kļūst medījuma gaļa - veselīgs, diētisks produkts, turpina Baumanis. “Mūsu ģimenē gaļu nepērkam - ēdam tikai to, kas nāk no meža. Tad bērni neslimo ar alerģijām. Man būšana dabā ir ļoti svarīga. Ja pāris nedēļu neesmu bijis mežā, kļūstu nervozs un uzvilcies. Tad sieva saka, lai labāk aizbraucu uz mežu. Es varu nosēdēt vējā, lietū, sniegā vai kaujoties ar odiem, un neredzēt nevienu dzīvnieku, bet mājās atgriežos relaksējies no ikdienas ritma. Esmu sev definējis, ka ir svarīgi, lai ir medību saimnieciskā puse, bet, lai ir arī kultūra, tradīcijas un instinkts.

Ja medības kļūtu tikai un vienīgi par saimniecisku pakalpojumu, tad līdzīgi kā ar kaitēkļu apkarošanu - tas būtu serviss, par ko jāmaksā. Šobrīd mednieki savā hobijā iegulda divas reizes vairāk, nekā saņem atpakaļ gaļas produkcijas veidā.

Tas nozīmē, ka mēs, mednieki, esam gatavi piemaksāt par to, ka darām sabiedrībai derīgu darbu, vienlaikus realizējot savu vaļasprieku."

 Pēc pieredzējušā mednieka domām, problēma ir tajā, ka aizvien lielāka sabiedrības daļa dzīvo pilsētās, tāpēc dabas likumsakarības neizprot. Viņi reizi mēnesī izbrauc dabā, pieglauž vaigu kokam, noziedo piečuku dzīvnieku aizsardzības organizācijai, tāpēc uzskata sevi par lieliem dabas draugiem, kas glābj pasauli, jo vispār jau eko stils ir modē. Bet izpratne par medībām sākas un beidzas ar mirstošiem “bembijiem” un mīlīgiem lūšu kaķēniem, kas bēg no ļaunajiem medniekiem. Tikpat ļoti kā salkani seriāli atšķiras no reālās dzīves, arī šīm iztēles ainām ir maza līdzība ar procesiem dabā. Pēdējo divdesmit gadu laikā dzīvnieku skaits mūsu mežos ir būtiski pieaudzis. Lai gan nomedīšanas apjomi ir palielināti, katru gadu tiek nomedīts mazāk nekā atļauts.

Aļņu skaits pēdējos gados pieaudzis, sasniedzot ap 24 000 dzīvnieku. 2019./2020. gada medību limits bija 8738. Nomedīti tika nedaudz mazāk aļņu - 7791. 2020./2021. gadu sezonas limits ir nedaudz palielināts. Arī stirnu skaits pēdējos gados strauji pieaudzis - tiek lēsts, ka šo pārnadžu skaits sasniedz 197 000. 2019./2020. gadā no kopējā limita 51 452 tika nomedīti 34 854 dzīvnieki. Kopējais staltbriežu skaits ir 66 000. Iepriekšējā sezonā no 23 108 tika nomedīti 20 039.

“90. gadu sākumā pārnadžu blīvums bija tāds pats kā šobrīd. Deviņdesmito juku laikos uzplauka malumedības un visatļautība. Toreiz “noregulējām” tā, ka meži bija tukši. Tad mednieki mainīja domāšanu un sāka “taupīt”. Šobrīd vairs nav “jātaupa” - daudzviet dzīvnieku blīvumu nedrīkst palielināt, bet mednieku domāšanai piemīt liela inerce.” Iemesli, kāpēc pārnadžu skaits ir būtiski pieaudzis, ir siltās ziemas un laba barības bāze." Tagad ziemas rapsis, kukurūza, ziemāju platības, daudz jaunaudžu.

Cilvēki domā, ka Sibīrijas taigā čum un mudž no zvēriem, bet patiesībā tur dzīvnieku blīvums ir mazāks nekā mūsu mežos, jo pieaugušā mežā briežiem un aļņiem nav daudz ko ēst.

 Baumanis uzsver, ka Latvijā medījamām sugām izmedīšana nedraud. Gluži pretēji - briežus un stirnas vajadzētu medīt vairāk. Ir 17 medījamas zīdītāju sugas.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Lūsis - igaunis vai krievs?

Jūtīga tēma sabiedrībā vienmēr bijusi lielo plēsēju - vilku un lūšu medības. Izrādās, ka par katru nomedīto plēsēju tiek ziņots Valsts meža institūtam “Silava”. Pētniekus interesē ne vien plēsēju vecuma struktūra un dabiskais pieaugums, bet arī ģenētiskie dati, pēc kuriem var noteikt, vai notiek dzīvnieku apmaiņa, respektīvi, vai dzīvnieks ir vietējais, vai arī ieradies no Igaunijas vai Krievijas. Mātītēm iespējams noteikt, vai iepriekšējā gadā bijis metiens un cik tajā bijuši mazuļi.

Vilku limits pēdējās sezonas bijis nemainīgs - 280. Tikpat arī nomedīti. Kopējais skaits 1185. Visbiežāk vilki saplosa vai savaino aitas, retos gadījumos liellopus, kazas un suņus.

Lūši mājlopiem neuzbrūk, izņemot atsevišķus gadījumus, taču par vilkiem to pašu sacīt nevar. Tomēr problēma ir tajā, ka zemnieki par vilku nokostajiem mājlopiem ziņo kūtri - neesot jēgas, jo kompensāciju nevarot saņemt. Jānis Baumanis lēš, ka vilki saimniecībās nokoduši vairāk mājlopu, nekā uzskaitīts. Bet precīzas informācijas trūkums kavē rīkot vilku medības vietās, kur plēsēji savairojušies. Jānis Baumanis stāsta, ka, piemēram, Skandināvijā nav retums, ka medību laikā vilki nokož medību suņus.

Arī pie mums Latgales virzienā - Balvos, Alūksnē ziemā vilki mēdz aiznest mājas suņus.

Baumanis piemetina, ka aizvien biežāki ir lāču uzbrukumi mājlopiem, un te “akmens jāmet” Valsts meža dienesta virzienā. “Rūjienas pusē bija četri lāču uzbrukumi mājlopiem, ko saimniekam izdevās atvairīt. Dienestā viņam atbildēja, ka uzbrukumus nevarot fiksēt, jo postījumu nav. Vajadzētu reģistrēt arī šādus gadījumus.”

No 30 līdz 50. Baumanis nosauc iespējamo lāču skaitu Latvijā. Mūsējie vai ienācēji? Par vietējo lācis uzskatāms, ja nācis pasaulē Latvijas teritorijā. “Varbūt Ozoliņš (“Silava” pētnieks Jānis Ozoliņš) man nepiekritīs, jo šaubīsies, kamēr nebūs bijis migā un pieņēmis lācim dzemdības, bet ir aizvien vairāk video un bilžu, kur redzama lācene ar lācēniem,” smejas mednieks.

Lielie plēsēji ir gudri un piesardzīgi, tāpēc ieraudzīt mežā vilku vai lūsi pat rūdītam medniekam ir liels pārsteigums un veiksme. “Vēlā rudenī un ziemā mežā var sadzirdēt vilku gaudošanu. Ja prot atdarināt gaudas, vilkus var izprovocēt. Vilks cilvēku mežā pamana pirmais un notinas tā, ka neviens viņu neierauga. Iemesls ir ģenētiskās bailes no cilvēka, jo Latvijā abas plēsēju sugas vienmēr tikušas medītas. Skandināvijā, kur vilki netika medīti 20, 30 gadus, viņu uzvedība ir savādāka.

Vilki brīvi var ienākt starp medniekiem vai iziet caur ciemata centru.

Un te atkal jājautā: vai mēs gribētu, lai gar autobusa pieturu paiet pāris vilku? Vai mēs gribētu sastapt vilku pārgājiena pa mežu laikā?”

Lūsis tiek uzskatīts par ekskluzīvu medījumu, tomēr šo dzīvnieku aizstāvji iebilst: kāpēc jāmedī lūši, ja tie neapdraud ne cilvēkus, ne mājlopus? “Lēmumu par to - varam kādu sugu medīt vai ne - pieņemam racionāli, balstoties uz faktiem par populācijas stāvokli, nevis emocijām. Lūsis ir dabisks resurss, ko var izmantot, ja netiek nodarīts pāri populācijai.”

2019./2020. gada medību sezonā no kopējā noteiktā lūšu skaita 1452 medību limits bija 100. Nomedīts tika 71 lūsis. Iepriekšējās četras sezonas medību limits bija nedaudz lielāks - 150 dzīvnieki. Viss limits netika izlietots.

“Dažiem dabas draugiem ir naiva vēlme redzēt visu un daudz vienā vietā. Bet ērgļi nav baloži vai vārnas un baros nedzīvos.

Arī vilks un lūsis ir konkurenti, kas viens otru necieš, un zaudētājs ir lūsis, nevis vilks.

Kāpēc Igaunijā 2000. gadu vidū pasliktinājās lūšu stāvoklis? Tāpēc, ka pētnieki uzskatīja: vilku populācija ir apdraudēta, jāsamazina vilku medīšanas limits. Vilku skaita pieaugums sakrita ar bargu ziemu, kurā samazinājās stirnu skaits. Līdz ar to arī plēsējiem barības bāze samazinājās un lūšiem dzima mazāk kaķēnu. Turklāt bija spiediens no vilkiem. Ar medību palīdzību varam turēt dzīvniekus apmēram vienā līmenī. Ja nebūtu medību, dzīvnieku populācijas līkne ietu uz augšu un tad kristos lejā. Kad lūšu būtu daudz, tie aiznestu mājputnus, aitas, kaķus un ietu bojā citā veidā - no slimībām, uz autoceļiem, vilku nokosti. Dabā nav tā, kā daži domā: ja pārstāsim medīt, mums apkārt būs daudz mīļu dzīvnieciņu, kas saticībā staigās pa pļaviņu un pa vidu vēl kaķītis murrās.” Baumanis nenoliedz, ka iespēja medīt lūsi medniekiem ir bonuss, kāpēc viņi gatavi medīt citas - nepopulāras sugas. Piemēram, lapsas.

Viltniece lapsa

Lai gan lapsu medības neizceļas ar popularitāti, tās ziemā var izvērsties aizraujošā pasākumā, stāsta Jānis Baumanis. Kuplastes var piemānīt ar speciālu mānekli, atdarinot peles pīkstienu vai ievainota zaķa brēcienu. Lapsas ir piesardzīgas, tāpēc tuvojas pret vēju, lai saostu briesmas. Lapsas parasti medī baltā maskēšanās tērpā.

Kāpēc lapsas jāmedī? “Ja gribam, lai būtu sīkie dzīvnieki - zaķi, lauka irbes, kas tā patīk cilvēkiem. Lapsas medī, lai samazinātu spiedienu uz sīko zīdītāju un putnu sugām. Kopš ar vakcinācijas palīdzību izskausta lapsu mirstība ar trakumsērgu, šie dzīvnieki ir savairojušies.

Eiropā lapsas ir ieņēmušas klaiņojošo kaķu nišu.

Mums katru gadu cilvēki zvana un stāsta, ka pamestu jaunbūvju pamatos lapsas ierīkojušas midzeni. Cilvēkiem dzīvniekus patīk ieraudzīt pa gabalu, bet, līdzko dzīvnieki ienāk cilvēku teritorijā, komforta sajūta zūd.” Ja vien lapsai nav kašķis, kas nereti piemeklē šo dzīvnieku, ziemā tās kažoks ir ļoti skaists un pēc apstrādes izmantojams kā apkakle, ja vien nav aizspriedumu nēsāt dabīgo ādu. Jāpiebilst, ka nomedītais dzīvnieks vienmēr tiek maksimāli lietderīgi izmantots - tikpat kā nekas netiek izmests. Tāds starp medniekiem ir nerakstīts likums un labā prakse.

Meža tiesnesis āpsis un arhitekts bebrs

Baumanis saka, ka āpšus nemedī, jo viņam simpatizē šis dzīvnieks, tomēr tautas medicīnai uzticas un āpša taukus saslimšanas gadījumā liek lietā. Āpša taukus lieto plaušu karsoņa, bronhīta, klepus gadījumā, liek uz sāpošām locītavām. “Ir mediķi, kas saka, ka efekts ir placebo, tāpat kā ar bebru dziedzeriem, tomēr es sliecos domāt, ka iedarbība tomēr ir." 

Reiz es ar āpša taukiem bez komplikācijām tiku vaļā no smaga plaušu karsoņa.

Vēl kāds ne īpaši populārs, tomēr būtisks medījums ir bebrs. “Bebrs ir ainavu arhitekts, kas vidi pārveido pēc sava prāta, un viņa skatījums būtiski atšķiras no zemes īpašnieka. Bebru gaļa ir augstvērtīga, jo bebrs par visiem simts procentiem ir zālēdājs, bet to jāprot pagatavot. Bebram ir skaista, kvalitatīva āda, ko var izmantot kā paklāju vai uzlikt uz auto sēdekļa. Bebru dziedzeri ir populāri tautas medicīnā. Arī es divas reizes gadā - pavasarī un rudenī kādu mēnesi tos lietoju, lai uzlabotu pašsajūtu. Tie tonizē, uzmundrina, dezinficē!”

Bebru skaits ir gandrīz 63 tūkstoši, no kuriem iepriekšējā sezonā nomedīti 30 961.

Delikatese - zaķa cepetis

Līdzīgi kā lapsas jenotsuņi tiek medīti, lai ierobežotu to skaitu. Rudenī šie dzīvnieki esot nobarojušies trekni un pareizi pagatavoti vareni gardi. “Jenotsuns ir visēdājs, bet man ir aizspriedumi pret plēsēju ēšanu, jo tikpat kā visiem plēsējiem ir parazīti.

Arī lūšu gaļa esot garšīga, bet 70% lūšu ir trihineloze. Ir gadījumi, kad cilvēki eksperimentē, ēdot eksotisku dzīvnieku, un pēc tam ilgi ārstējas.

Ir labāki medījumi, ko celt galdā.”

Jānis Baumanis saka, ka par retu medījumu, ko nobaudīt, Latvijā var uzskatīt zaķi. Savukārt, piemēram, Skandināvijā ir daudz vistveidīgo putnu - mežirbes, baltirbes, rubeņi. Ceptas krūtiņas - fantastiski! “Latvijā ir sastopami medņi, rubeņi, un tie pat ir medījamo sugu sarakstā, bet, ņemot vērā, ka šo putnu statuss ir neskaidrs, jo nav apstiprinātu sugas aizsardzības plānu, nav arī kritēriju, kā noteikt limitus, tāpēc medņi un rubeņi netiek medīti.”

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Medības feminizējas

Egļu zariņš, taures skaņas un mednieku stāsti. Nomedītais dzīvnieks ir jāgodina, izrādot tam cieņu. Pirms kara, Latvijas valsts laikā mednieki ievēroja vācu tradīcijas, bet padomju periodā tās izzuda.

Lielākā daļa medījuma bija jānodod valstij - kādas gan vēl tradīcijas?

Tomēr viena - medību trofeju izstādes - saglabājās un tiek turpināta arī mūsdienās. “Tā ir liecība, ka ar populāciju viss ir kārtībā, pēdējā cieņa dzīvniekam un izglītojošs materiāls skolēniem,” paskaidro mednieks. Nomedītā dzīvnieka godināšana, uzliekot egles vai ozola zariņu, ir atjaunota, tāpat kā “vārds” gan veiksmīgajam medniekam, gan “pūdelētājam”. “Ir mednieki, kuri medī daudz, un viņiem tā ir ikdiena, tāpēc emociju nav tik daudz, bet ir tādi, kas medījumu iegūst reizi sezonā, un viņiem tas ir liels pārdzīvojums, tāpēc ir svarīgi dot viņiem iespēju pastāstīt, kā tas notika.”

Medības ir dārga nodarbe, turklāt visās nozīmēs - tai tiek ziedota nauda, laiks, enerģija. No malas var šķist, ka medības ir kā apmātība, īpaša lietu kārtība pasaulē, kas nemedniekam nav saprotama. Ir vēls vakars, kad normāli cilvēki iebužinās dziļāk spilvenos ar karstas tējas tasi rokā, klausoties, kā aiz loga auro vējš. Tumsa, mežs, slapjdraņķis. Ir nomedīts briedis, un tagad tikai viss sākas: jāveic dzīvnieka pirmapstrāde, tātad jāsadala gaļa, jāiekrauj tā automašīnā, lai rīta agrumā pirms došanās uz darbu to aizvestu uz ražotni, kur medījumu pārvērš desās, sardelēs vai pelmeņos. Lai to darītu, jābūt pamatīgai motivācijai.

“Mednieki medībās iegulda savus līdzekļus, un tas, ko viņi saņem atpakaļ gaļas veidā, tēriņus nekompensē. Arī valstij ir jādomā, kā nepadarīt medības par ekskluzīvu nodarbi, kas pieejama tikai šauram lokam."

Tiem, kas gadā medībām tērē desmitiem tūkstošu, zemnieks ar viņa postījumiem neinteresēs. Tādi neies jaukt bebru dambi.

Tomēr ir vēl kāda problēma: mednieki noveco, jaunie vietā nāk maz, tāpēc medībām jāpiesaista sabiedrības daļa, kas līdz šim ar mežu nav bijusi saistīta.

Organizējot kursus jaunajiem medniekiem, Jānis Baumanis novērojis, ka tos apmeklē gan jauni cilvēki, kuri turpina ģimenes tradīciju, gan pusmūža, kas meklē jaunu aizraušanos, gan zemes īpašnieki, kas saka: “Mums nav izejas, jācīnās ar postījumiem.” Jauna tendence - par medniecēm kļūst aizvien vairāk sieviešu. Šobrīd Latvijā ir ap 500 aktīvu mednieču, kuru skaits pieaug, līdz ar to tradicionālā vīru niša feminizējas.

“Skandināvijā mednieku kolektīvos ir daudz sieviešu. Domāju, kas tam par iemeslu - emancipācija? Tomēr liela loma ir medību šķirnes suņiem, kas ir forši un populāri. Ja esi iegādājies medību suni, tev jādod viņam iespēja medīt. Kā to izdarīt? Pašam jākļūst par mednieku. Otrs ir gaļas aspekts. Sievietes, kurām ir bērni, uzsver, ka vēlas, lai bērni ēstu veselīgu medījumu gaļu un paši piedalītos gaļas iegūšanas procesā."

 Viņas grib, lai bērni saprot cēloņsakarības, to, ka kotleti veikalā neviens nav izprintējis ar 3D printeri.

Raksts tapis sadarbībā ar Meža attīstības fondu.