Zem eglītes mazs zaķītis jeb egles krāšņā dzīve

FOTO: Vilnis Skuja

Decembrī visi iemīļo eglītes, katram gribas atnest mājās kaut zariņu un ieelpot spirgto skuju aromātu. Nav nekā labāka par īstu Latvijas eglīti, kas cirsta kādā grāvmalā, ceļmalā vai zem elektrolīnijas. Tos, kam trīc sirds par katru dzīvībiņu, varu mierināt, ka egles daudz kur saaugušas vietās, kur tās tik un tā drīz nocirtīs, lai neieaug vados vai neaizsedz skatu braucējiem, tāpēc dabai par cilvēku ieradumu mājokli rotāt ar īstu eglīti ir ne silts, ne auksts. Tomēr egles dzīve ir daudz krāšņāka un interesantāka kā spējam iedomāties.

Kādu egli izvēlēties?

Pretrunā pēdējā laikā paustajam, nav zaļi pirkt plastmasas egli, kas agri vai vēlu apniks vai salūzīs un būs jāizmet, jo diez vai ražota no otrreiz izmantojama materiāla. Pirkt eglīti podiņā? Salīdziniet kociņa lielumu un podiņā iesprostoto sakņu tilpumu! Ja eglīte podā iebāzta īsu brīdi pirms pārdošanas, diez vai tai pietiks spara pēcāk ieaugties dārzā, varbūt nemaz nevajag sevi mānīt un uzreiz pirkt vienreiz lietojamu Latvijas eglīti no pašmāju tirgotājiem, nevis aizlaist savu naudu uz citām zemēm. Lai nebirtu skujas, viena no vislabākajām metodēm ir kociņu iespraust burkā vai spainī ar slapjām smiltīm un neaizmirst tās ik pa laikam saliet.

Pirms izmešanas eglītei var noīsināt zarus un no nomizota stumbriņa ar miettura zariņiem pagatavot pakaramo, putras maisāmo vai muguras kasāmo. No viena posma var uztaisīt dabīgo barometru, atcerieties – kādreiz pie katras lauku mājas sienas bija augšanas virzienā pienaglots egles zariņš: kad zariņš liecas uz augšu – gaidāms sauss un saulains laiks, kad uz leju – eglīte zina, ka līs, un noliec zarus, lai notek ūdens. Var no eglītes stumbriņa uztaisīt zirņu balstu, tikai reizēm kociņš no prieka par saulaino laiku tā izslien zariņus uz augšu, ka izrauj no zemes vīteņaugus.

Ja dotu dabai vaļu, tad Latvijā nemaz neaugtu tik daudz egļu. Jūs jau zināt, ka lielākā daļa mūsdienu mežu ir stādīti un, tā kā par labāku cenu var pārdot tieši skujkoku baļķus, tad Ulmaņlaikos vairāk stādīja priedes, bet padomju laikos – egles. Vismaz puse no Latvijas egļu mežiem ir stādīti. Pašlaik eksperti uzskata, ka Latvijas apstākļi vairāk atbilst mērenās joslas platlapju mežiem, mazāk – ziemeļu skujkoku mežiem. Mūsu meži gan „izskatās” pēc ziemeļu skujkoku mežiem, bet tas ir tādēļ, ka pagājušajā gadsimtā Latvijā stādīja galvenokārt skuju koku mežus arī vietās, kur skujkokiem nemaz nebija īstie augšanas apstākļi.

FOTO: Vilnis Skuja

Daudzveidīgā parastā egle

Dendrologs, Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors Andrejs Svilāns stāsta, ka Latvijā savvaļā izplatīta tikai viena egļu suga - parastā egle, bet tās ir ļoti daudzveidīgas. Ir egles ar dažādu formu čiekurzvīņām, tās var būt gan slaidas un smailas, gan noapaļotas, gan ar divām virsotnēm, gan atliektiem galiem. Jaunajiem čiekuriem zvīņas var būt zaļas, sarkanas ar zaļu apmali vai sarkanas.

Visbeidzot, ir egles ar dažādu mizu: gan gludu, gan dažādas formas zvīņām, gan tādas, kur miza plēkšņveidīgi atslāņojas. Ir koki ar stumbra izaugumiem, piemēram, Tērvetes krokodilegle, kur viss stumbrs klāts ar pumpām. Un tad vēl ir dažādas mutācijas, piemēram, Dundagas kadiķegle, kur zariņiem ir ļoti mazs pieaugums un eglīte ir biezumbieza. Ir egles ar īsām skujām, ar baltraibām skujām un dažādu vainaga formu. Varbūt tas izskaidrojams ar to, ka egļu sēklas pavairošanai sākumā vestas no dažādām valstīm, bet nu jau viss ir sajaucies kopā.

Un vēl ir daudz dekoratīvo formu, kas iegūtas no parastās egles vējslotām jeb raganslotām. Tās pavairo potējot un ar spraudeņiem. Turklāt, ja vienu un to pašu šķirni pavairo ar spraudeņiem, koka vainaga forma atšķiras no potētās egles, kam potcelms ir parastā egle.

Sveķi palīdz eglei ziemā nenosalt, esat taču pamanījuši, ka visbargākajos ziemeļu mežos galvenais koks ir egle. Pateicoties sveķiem, dažādu sugu egles spēj izturēt ļoti zemas temperatūras. Sveķi eglēm kalpo kā plāksteris, ja stumbrā ir kāds bojājums, tad koks izdala sveķus, lai neiemestos slimība, bet kaitēkļi sveķos tiek noslīcināti,” par eglēm Andrejs Svilāns varētu stāstīt vēl ilgi un ierosina apbrīnot skujkoku daudzveidību gan Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, gan Kalsnavas arborētumā.

Zem eglītes mazs zaķītis

Tagad palūkosim, kādi zvēri slēpjas zem eglītes. Ja Latvijā dzīvotu daudz zaķu, tad noteikti zem mazas eglītes, kas ieaugusi pļavas malā, kluss gājējs pamanītu kādu zaķīti. Bet teikt, ka zaķi dzīvo zem eglēm, – nē, tas nav viņu dabā, mazbērnu iedomas kliedē DAP vecākais eksperts, zoologs Vilnis Skuja:

“Zem biezas egles visbiežāk var atrast mežacūkas gultu. Cūka ir liels zvērs, un arī patvēruma eglei jābūt lielai un biezai. Zem tādas egles vienmēr ir bieza sausu skuju kārta, un atliek tikai izšķūrēt iegarenu bedri un laisties miegā. Aukstās sniegotās ziemās cūka vēl saplūc viršus un mellenājus, apkož egles zariņus vai salauž mazas eglītes un sakrauj savā gultā papildu matraci. Ja gulta labi iekārtota, ruksis tur atgriežas daudzas naktis pēc kārtas. Pavasarī cūkas ierīkojas uz saules peldēm mežmalas egles aizvējā.”

Mežacūkas guļvieta FOTO: Vilnis Skuja

Kad egli izgāž vējš, sakņu vairogā ligzdiņu ievij paceplītis, tas ir mazs putniņš ar skaļu balsi un it kā atlauztu astīti. Ligzdiņa ir kā bumbiņa ar ieejas caurumu sānos. Ziemā pie pusizgāztas, blakus kokos iekārušās egles sakņu pinuma izveidojas tukšums, un tad tur var patverties gan sīki grauzēji un ciršļi, gan cauna ielīst, kamēr apēd nomedīto vāveri. Tādā vietā savu migu mēdz ierīkot lūsis, vilks vai lācis.

“Vāverēm vislabāk garšo tieši egļu sēklas, tāpēc egles ir viņu svētais dārzs un parasti vienam zvēriņam pieder vismaz desmit egļu,”

turpina Vilnis Skuja, kurš Slīteres nacionālajā parkā strādā jau 40 gadus. “Vāveres skaļi bārdamās dzen prom citas čiekuru tīkotājas. Bet egļu sēklu gadi ir tikai reizi četros piecos gados, citā laikā zvēriņi ēd egļu pumpurus un par to liecina mazi zariņi kā tādas vārnu kājiņas. Bet dzīvošanai vāveres izvēlas mazākas egles, kur no zariem uzbūvē apaļas formas ligzdas.”

No egļu sēklām pārtiek dižraibie dzeņi: putns norauj čiekuru un aiznes uz savu kalvi, visu gan neizēd un pusizēstais čiekurs nokrīt zemē. Dažreiz dzenis kalvi ierīko kādā lapu kokā un cilvēki brīnās - kur te čiekuri gadījušies? Reizēm eglē iespurdz bars krustknābju, un viņu ēšanas manieres ir citas: krāšņi rudais putniņš ar dīvaino knābi čiekurus nokniebj un turpat, tupot uz zara, izlasa kādas 10-15 sēklas, tad nogurst turēt un čiekurs nokrīt zemē. Aukstumā un mitrumā čiekurs ieskābst, pavasarī tas vēl nav izbirdinājis sēklas, un tad vāveres un strupastes izlupina čiekuru līdz pēdējai sēkliņai. Kad pavasarī čiekuru zvīņas atveras un sēkliņas laižas pa vējam, tās ēd ķivuļi, meža un pelēkās zīlītes, kā arī mizložņas un citi sēklēdāji putni.

Ķivulis FOTO: Vilnis Skuja

“Mazākais Latvijas putniņš zeltgalvītis iekar ligzdiņu vecas, lielas egles līgana zara vidiņā, kur skujotie zariņi to apklāj kā jumtiņš un grūti piekļūt plēsējam. Pateicībā par pajumti putniņš uzlasa kukaiņus no egļu zariem. Sarkankrūtīši arī ligzdo egļu mežos, putniņš savu ligzdiņu kā tādu bļodiņu uztupina uz horizontāla zara,” - Vilnim Skujam stāstu par putniem un zvēriem netrūkst.

“Kad egles paaugušās un stumbrs sasniedzis kārts resnumu, nereti jaunaudzē par šausmām mežkopjiem ienāk aļņi un staltbrieži un plēš mizu. Dažreiz nelielu eglīti par ragu beržamo izvēlas kāds alnis. Bet pēc pārdesmit gadiem vietās, kur reiz tika bojāta miza un brūce nav aizaugusi, iemetas puve un koks nolūst.

Kad egļu sēklu maz, tad putni un grauzēji pamanās lielāko daļu apēst un eglīte līdz uzdīgšanai nemaz netiek. Katru sēkliņu, kas iekārusies sūnās, uzmeklē strupastes un meža ciršļi. Tāpēc egļu tautai patīk cūku rakumi, tad lielākas cerības uzdīgt, jo spārnotā sēkliņa uzreiz iekrīt zemē. Eglēm patīk gaisma, tāpēc vietās, kur izgāzusies kāda vecā egle, var redzēt, cik biezi saaugušas jaunās eglītes,” turpina zoologs.

Kad nogāzies egles stumbrs ir jau sairis brūnos miltos, zari joprojām ir cieti un asi, tāpēc pa šādu mežu jāiet uzmanīgi. Egļu zaru izturību pamanīja senie amatnieki, kas no tiem izgatavoja tapas guļbūvju baļķu savienošanai.

Ne katram dzenim egle ir pa knābim, ar tām saistīts tikai trīspirkstu dzenis, kurš spēj sausā stumbrā izkalt dobumu un pēcāk tas kalpo kā dabīgs putnu būrītis dažādu sugu zīlītēm, ziemā tur var pārlaist bargu nakti aizvējā. Egļu biezos zarus nakšņošanai izvēlas dažādu sugu mazputniņi, meža strazdi, vārnas, žagatas un kraukļi. Mazajās paaugas eglītēs patīk slēpties mežirbēm.

Mežmalu eglēs vai dzīvžogu eglēs ligzdo vārnas, pēcāk vecajās ligzdās mēdz apmesties kāda ausainā pūce un tās mazuļiem ir ērta dzīvošanās. Pūcēm mazie ātri pamet ligzdu, un pa biezo egli ir ērti kāpelēt, grūtāk nogāzties, jo pa ceļam var ieķerties kādā zarā. Pavasarī egles galotnē dzied melnais meža strazds vai dziedātājstrazds, un šī melodiskā dziesma iepriecina ikvienu, kurš sagaidījis pavasari.

FOTO: logo

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Vides aizsardzības fonds

Uz augšu
Back