No urīna līdz logu nodoklim: 7 dīvainākie nodokļi vēsturē

Bārdas nodokļa žetons. FOTO: Wikimedia Commons

Vinstons Čērčils reiz rakstīja, ka valsts centieni iegūt labklājību ar nodokļiem ir tas pats, kas sēdēt spainī un censties to pacelt aiz roktura. Viedi vārdi, tomēr ir zināms, ka vēsture ir pilna ar valdniekiem un valstīm, kuras tieši to ir centušās izdarīt, vēstīts izdevumā "Mental Floss".

Cepamās eļļas nodoklis

Senās Ēģiptes faraoni aplikšanā ar nodokļiem neniekojās. Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas vai nodokļu deklarāciju viltošana varēja beigties ne tikai ar pamatīgu pērienu, bet arī ar nāvessodu. Rakstvežu armijai bija jālūko, lai nodokļi tiktu maksāti par teju visu, sākot ar alu un beidzot ar transportu pa Nīlu. Ja kāda drosmīga un taupīga persona izdomātu, ka cepamās eļļas atkārtota lietošana ir laba ideja, tad tai būtu jāsargās no rakstvežiem. Cepamās eļļas otrreizēja izmantošana bija nelikumīga. Rakstveži mēdza rīkot reidus, lai atrastu mājās noslēptos lietotās eļļas traukus. Ja tie tika atrasti, tad eļļas īpašniekam tika izteikts bargs brīdinājums, viņam bija jānopērk svaiga eļļa un jāsamaksā tās nodoklis.

Urīna nodoklis

Senajā Romā urīna savācēji publiskajās tualetēs nebija nekas neparasts. Ar amoniju bagātais šķidrums tika izmantots dažādos procesos, piemēram, miecēšanā, vilnas ražošanā, vilnas togu balināšanā un tīrīšanā, kā arī zobu balināšanā. Tāpēc, kad imperators Vespasiāns sajuta vajadzību papildināt impērijas kasi, viņš ar nodokli aplika arī urīnu. Nodoklis bija jāmaksā visiem tiem, kuri šo šķidrumu savāca no publiskajām tualetēm un izmantoja praktiskām vajadzībām. Latīņu valodas teiciens “pecunia non olet” (nauda nesmird), kas tiek lietots joprojām, ir cēlies tieši Vespasiāna laikā, pateicoties urīna nodoklim. Vespasiāns nomira mūsu ēras 79. gadā no spēcīgas caurejas. Tuvojoties nāvei, viņš esot izsaucies: “Vae, puto deus fio” (Vai, man liekas, es kļūstu par dievu).

Pīters Brēgels Jaunākais, Nodokļu iekasēšanas birojs, 1640 FOTO: Wikimedia Commons

Gļēvuļu nodoklis

Ja bruņinieks viduslaiku Anglijā izdomāja, ka viņam ir darāmas labākas lietas par kaušanos kārtējā karā, viņš varēja samaksāt tā saucamo “gļēvuļa nodokli”. Šis maksājums ļāva bruņiniekam izvairīties no noteikta karagājiena. Anglijas karalis Džons Bezzemis, kurš valdīja no 1199. līdz 1216. gadam, šo nodokli mēdza izmantot ļaunprātīgos nolūkos, bieži to pieprasot arī tad, kad valsts nekaroja.

Vecpuiša nodoklis

Kad Romas pirmais imperators Augusts ieviesa zināmas dievbijības normas, daži vientuļie vīrieši nonāca visai neērtā situācijā. Trīs un vairāk bērnu (vislabāk dēlu) ģimenes Augusts slavēja un atalgoja, turpretī neprecējušos par 38 gadiem vecākus vīriešus aplika ar vecpuiša nodokli. Turklāt viņi nedrīkstēja piedalīties arī publiskajās spēlēs. Imperators arī aizliedza bezbērnu laulības un bezlaulību jeb celibātu. Līdzīga veida nodokļi ir vērojami arī citos laikos un vietās. 1695. gadā Anglijas parlaments ar nodokli aplika vecpuišus, kas vecāki par 25 gadiem, kā arī bezbērnu atraitņus. Savukārt Padomju Savienība no 1941. līdz 1990. gadam, lai cīnītos ar demogrāfisko kritumu, ar nodokli aplika vecpuišus, vientuļos cilvēkus un mazas ģimenes.

Ienaidnieka nodoklis

Kad Olivers Kromvels valdīja britu salās kā lords Protektors (no 1653. līdz 1658. gadam), viņam radās problēmas ar netīkamajiem rojālistiem. Lai tos kontrolētu, viņam bija jāpalielina militārais spēks no civiliedzīvotāju vidus. Lai samaksātu šiem algotņiem, viņš izdomāja jaunu risinājumu, proti, aplikt ar nodokli ienaidniekus. Viņš ieviesa tā saucamo decimācijas nodokli jeb 10% ienākumu nodokli, kas bija jāmaksā rojālistiem. Pamatojums bija tāds, ka rojālisti ir paši vainīgi: ja nebūtu viņu konspirāciju, nebūtu vajadzīgi algotņi.

Olivers Kromvels FOTO: Wikimedia Commons

Bārdas nodoklis

Bieži tiek apgalvots, ka bārdas nodokli izgudroja Anglijas karalis Henrijs VIII, tomēr tas nekad nav pierādīts. Zināms, ka Krievijas cars Pēteris Lielais arī ieviesa šādu visai interesantu nodokli. 1698. gadā, lai panāktu Rietumeiropas gludi skūto seju modi, viņš ar ikgadējo nodokli aplika bārdainos vīriešus. Nabadzīgākajiem bārdaiņiem šis nodoklis bija tikai divas kapeikas gadā, savukārt bagātākajiem bija jāmaksā 100 rubļi gadā. Bārdainos nodokļu parādniekus policija varēja noskūt ar varu, savukārt tiem, kuri nodokli bija samaksājuši, tika iedots vara žetons, kas apliecināja, ka viņi par savu bārdu ir norēķinājušies.

Logu nodoklis

Logu nodoklis pirmo reizi tika pieņemts Lielbritānijā 1696. gadā. Tas bija veids, kā aplēst summu, kas iekasējama no pilsoņiem atkarībā no viņu turības. Proti, jo vairāk logu, jo lielāka māja, jo bagātāks cilvēks. Tātad nodokļa apmērs būs lielāks nekā cilvēkam ar mazāku logu skaitu mājā. Teorētiski jēga tajā ir rodama, tomēr viss nesanāca kā iecerēts. Visu sarežģīja tas, kā tiek definēts logs. Daži cilvēki bija spiesti maksāt nodokli par atverēm, kas galīgi nelīdzinājās logam. Citi māju īpašnieki vienkārši aizmūrēja savas mājas logus, lai izvairītos no nodokļa maksāšanas. Tas savukārt noveda pie problēmām ar veselību, ko bojāja sliktais apgaismojums un ventilācija. 1851. gadā nodoklis tika atcelts.

Uz augšu
Back