Kur palikuši baltie suņu struņķi, kas kādreiz mētājās visapkārt? (4)

Balto struņķu pazušanu no ielām, smilšu kastēm un parkiem lielākā daļa no mums nav īsti pamanījuši. To vietā nākušas krietni vien bīstamākas “mīnas”, kas ainavu īpaši izraibina pirmajās pavasara dienās, kad nokususī sniega seģene vairs neslēpj suņu saimnieku nedarbus un slinkumu. 

Vēl tikai pirms 15 gadiem krīta baltuma kaudzītes bija visās malās. Vēlāk tās kļuva arvien retākas, līdz šodien vairs patiešām nav sastopamas teju nekur. Suņi taču joprojām joņo pa parkiem un ielām un, vielmaiņas spēka dzīti, atbrīvo sevi no liekā smaguma, kamēr to saimnieks veras debesīs, izliekoties, ka nav pamanījis sava mīluļa sastrādāto. “Lai jau guļ,” varbūt saimnieks nodomā, “tak jau dabiska lieta, pazudīs viens divi. Ko tad es te tagad ar roku grābstīšos gar tik nesmukām lietām.”  

Lai nu kā, čupiņas tik ātri vis nepazūd. Pat par krīta struņķiem vairs nepārvēršas. Tā vietā tās gaida krietni rievotu godīga pilsoņa zoli, kurā varētu iezīsties un smirdēt ar piecu Francijas labāko sieru spēku. Kā izrādās, pie vainas tam, ka suņu “dāvanas” laika gaitā sākušas izskatīties citādi, ir izmaiņas dzīvnieku pārtikas sastāvā. 

Kā vēstīts vietnē “Treehugger”, suņu izkārnījumu baltuma cēlonis pagātnē bija kalcijs. Suņiem kādreiz tika dots daudz kaulu, kas satur kalciju. Suņa organisms to nespēja pārstrādāt, tāpēc struņķīši, saulē izžūstot, pārvērtās par baltiem kalcija gabaliem. Kaut ņem tāfeli un zīmē nost. 

Šodien dzīvnieku barībā vairs neliek tik lielu daudzumu kaulu masas. Tās vietā godīgi dzīvnieku barības ražotāji pievieno šķiedrvielas. Rezultātā dzīvnieku barība ir veselīgāka un dabīgāka, kas arī beigu beigās suņu sūdus padara tādus, kādus mēs varam vērot, piemēram, Ziedoņdārzā. 

Lūk, kā attīstās tehnoloģijas un pārtikas ražošana. Cik labi, ka dzīvojam nākotnē. Prieks arī par cilvēkiem, kuri principiāli atsakās no plastmasas maisiņu lietošanas, lai savāktu aiz sava Rekša, un iestājas par dabu. Lai dzīvo pavasaris!