Redzēt bezcerību un izkāpt no burbuļa (3)

Mēs jau vairāk nekā gadu dzīvojam Covid-19 apstākļos. Ko tas nozīmē dokumentālistam?

Dokumentālistam tas nozīmē vienu skaidru lietu – šis laiks, lai vai cik garš tas arī būtu, ir jādokumentē! Ir skaidrs, ka notiek nebijuša mēroga pavērsieni ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Mēs nezinām, kad tas viss beigsies, tāpēc pirmā lieta, kas jādara, – jāķeras pie kameras un jāfilmē.

Filma ir dinamiska, ar vairākiem caurviju stāstiem. Vai tā bija sākotnējā iecere, vai filmēšanas laikā radās kas cits un režisoram pašam bija pārsteigums?

Es neteiktu, ka sanāca pārsteigums, bet idejas evolucionēja un kaut kas no iecerēm neīstenojās, nebija līdz galam tā, kā mēs bijām iedomājušies. Kaut vai sākotnēji, kad bija runas par masveida vakcīnu piegādi, mēs bijām iedomājušies, ka tas izskatīsies citādi, nevis ka tikai atbrauc viens kravas furgoniņš un gandrīz vai kurpju kastē tiek atvestas pirmās vakcīnu devas. Mēs bijām iedomājušies, ka tas būs kas grandiozāks un iespaidīgāks. Tāpat visi pavērsieni, ko neviens nevarēja prognozēt, politiskie pavērsieni. Filma radās loģiskā, sakarīgā secībā filmēšanas gaitā.

Runājot par tiem, kas piedalās filmā – gan tiešā veidā uzrunātie, gan piefilmējumi no slavenā mītiņa krastmalā, kāda ir cilvēku atsaucība atklāties kameras priekšā? It īpaši ņemot vērā, ka notikumi tiek interpretēti ļoti dažādi un katram ir sava Covid izpratne?

Es domāju, ka pats grūtākais mums bija atrast cilvēku, kurš bija gatavs runāt. Izbijušu, klaju Covid noliedzēju, kurš ir saslimis un kurš bija gatavs par to runāt. Bija zināmi arī citi cilvēki pirms filmēšanas, bet viņi nebija gatavi kameras priekšā atklāties. Šo mums izdevās galu galā iefilmēt, un ir izdevies ļoti vērtīgs stāsts.

Savukārt tie filmas varoņi, kurus Covid situācija ir skārusi ļoti sāpīgi, – viņi ir gatavi par to runāt. Ko tur slēpt. Piemēram, teātris, kurš ir patiesībā ļoti, ļoti traģiskā situācijā. Teātris drīkst gatavot tā saucamās “sausās pirmizrādes” – sagatavot izrādi tukšai zālei. Nav zināms, kad šis beigsies, jo šī sezona ir noslēgusies, un vai nākošsezon tas atsāksies, arī nav skaidrs. Un kā Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba teica - pastāv ļoti, ļoti pamatotas bažas par to, ka skatītājs varētu vairs neatgriezties teātrī. Daļai skatītāju pietiekami ilgs laiks ir pagājis. Cilvēks ir pieradis pie tā, ka var neiet uz teātri, ka tāds teātris vairs neeksistē. Daļu no izklaides ir pārņēmis Netflix, kuram šis laiks ir nācis patiesībā par labu. Un teātris ir tiešām neapskaužamā situācijā. Un tāpat arī restorāni, izklaides bizness, tāpat arī sporta industrija.

Tā Covid teritorija, kas arī ir filmas nosaukums, ir visapkārt mums, un ir neticami, cik viena gada laikā varēja viss tik ļoti mainīties ar kājām gaisā. Dzīve kļuva tik ļoti atšķirīga no tās, kāda bija pirms tam.

“Covid teritorija” ir filmas nosaukums, un teritorijas mēs arī varam atklāt visdažādākajos veidos. Ir cilvēki, kas iet pēc kartēm, ir cilvēki, kas klaiņo un ierauga kaut ko, kas viņiem ir pārsteidzošs. Kas bija tava režisora sajūta un iecere? Ko gribējās aiznest skatītājam?

Galvenokārt jau noskaņu. Varbūt liela daļa no mums ikdienā to tik ļoti neizjūt, bet, filmu veidojot, sanāca pabūt tik daudzās un dažādās vietās un redzēt to bezcerību, kas pārsvarā dominē visapkārt.

Vai tās būtu slimnīcas pacientu intensīvajās aprūpes palātas, vai tas pats teātris, vai restorānu bizness, vai sports, vai viss pārējais… Tad tu saproti, cik ļoti daudzi cilvēki tomēr ir skarti.

Un var arī daļēji saprast ar valdības darbu neapmierinātos. Jā, galvenokārt jau manā skatījumā bija jāpiefiksē tas diezgan drūmais skatījums uz pašreizējo situāciju. Un man liekas, ka to filmā ir izdevies ielikt – šo drūmo noskaņu.

Dokumentālajās filmās bieži vien ir tā saucamie naratori, runātāji, tie, kas stāsta šo stāstu. Tu esi gājis izvēles ceļu, kad notikumi paši stāsta, varoņi paši stāsta par sevi. Kāpēc tāda izvēle?

Nu jā, tā bija mana sākotnējā iecere mēģināt izvairīties no diktora. Un būt vairāk novērotāja pozā. Novērot un ļaut, kā jau teici, varoņiem pašiem runāt un notikumiem pašiem runāt, un tas, manuprāt, ir iedarbīgi.

Jautājums par kādām nokaitētām situācijām filmēšanas laikā, vai bija arī, kā tas dokumentālajā kino mēdz būt, kādi neērti brīži, kādi bīstami brīži?

Jā, bija tādi brīži. Es domāju, ka tā ir ne tikai ar Covid saistīta situācija, bet vispār tendence pati par sevi. Pēdējos dažos gados parādījusies jauna īpatnība, ka mediju pārstāvji vairs nevar justies īsti droši. Atrodoties varbūt ne tik ļoti labvēlīgā vidē, kas līdz šim bija pilnīgi pašsaprotami, ka mediji ir klāt dažādu pasākumu atspoguļošanā. Bet pēdējā laikā tas kļūst citādi. Tendences liecina, ka kaut kas ir mainījies.

Milzīgā sociālo tīklu sniegtā iespēja izplatīt gan dezinformāciju, gan naidīgus uzskatus, gan aicinājumus uz vardarbīgākiem mēriem, ir novedusi pie tā, ka kaut vai tas pats Kapitolijs Amerikā, kur klāt bija mediji, lai atspoguļotu notiekošo… Tika sadauzītas tiešām rupjā veidā filmēšanas kameras un aparatūra, apdraudēta arī žurnālistu drošība.

Ne tādos mērogos, protams, bet arī šeit, Latvijā, - mums tas pats 12.decembra mītiņš krastmalā, kā arī vēlāk pie Brīvības pieminekļa vakarā lika aizdomāties, ka šī ir jauno laiku realitāte. Mums bija izvēle iet uz šiem pasākumiem, ar vai bez TVNET jakām. Tā bija apzināta izvēle tomēr uzvilkt jakas ar tādu domu, ka, iespējams, ka pret mums arī vērsīsies neapmierināti pilsoņi. Jo atsevišķos burbuļos dzīvojošo cilvēku uzskati par TVNET, Latvijas Televīziju vai Latvijas Radio, vai citiem medijiem ir naidīgi. Un to arī apliecināja šie pasākumi. Man pat ir aizdomas, ja nebūtu tik liela policijas klātbūtne, varēja aiziet arī līdz fiziskam uzbrukumam.

Bija cilvēki, kas mēģināja pielavīties filmēšanas laikā, redzot to, ka mūsu abas kameras nav pavērstas pret viņiem, - tajā brīdī mēģināt čukstēt draudus ausī un paust nepatiku par to, ka mediji vispār atrodas klāt pie tiešo notikumu atspoguļošanas. Kaut gan patiesībā viss, ko mēs darījām, mēs tur bijām klāt, un mēs devām cilvēkiem iespēju pateikt, ko viņi domā. Un tas ir ļoti labi redzams. Šajā filmā bija pietiekami liels cilvēku skaits, kas arī tiešām pateica tiešā tekstā to, ko viņi domā gan par situāciju valstī, gan par  Covid situāciju, gan par TVNET kā tādu.

Vai ir iecere arī turpināt dokumentēt Covid, un vai būs turpinājums filmai?

Jā, ir iecere turpināt tādu dokumentālo ceļu Covid kontekstā, būs arī vēl nākamās sērijas, pilnīgi noteikti būs. Ir skaidrs tas, ka šī situācija tik ātri nemainīsies. Mums vēl ir priekšā, es baidos teikt, bet diezgan pagarš ceļš, līdz mēs atgriezīsimies kaut cik normālā vidē, situācijā. Un ir pietiekami daudz cilvēku stāstu, kurus mēs varam atainot nākamajā filmas daļā.

Kāpēc skatītājiem vajadzētu uzklikšķināt un noskatīties?

Mēs to apzināmies, neapzināmies, bet mēs katrs dzīvojam savā burbulī.

Lai cik dīvaini tas nešķiet. Man, pat komunicējot ar tuviem cilvēkiem, es saprotu, ka informācija, ko mēs iegūstam no lielo tehnoloģiju algoritmiem, ir dažāda. Lai vai kā es būtu sekojis līdzi notikumiem, man bija pārsteigums, uzzinot, ka ir cilvēku grupas, kas uzskata vienu lietu par patiesību, bet citas – pilnīgi citu.

Kurš no filmas tēliem tev pašam sniedz vislielāko cerību?

Nu, man liekas, ka mani personīgi uzrunāja ārsti slimnīcās.

Jo viena lieta ir man kā filmas veidotājam skatīties uz pasauli caur kameras aci, redzēt šos dažādos viedokļus, bet kā ir ārstiem, kas burtiski apdraud savu veselību un dzīvību, esot tā saucamajās netīrajās zonās, kur viņš var atrasties tikai burtiskā nozīmē nopakots līdz pēdējai vīlītei, riskējot pašam saslimt. Kā viņiem ir uztvert visu šo dezinformāciju un negācijas, un apmelojumus, kas ir vērsti arī pret viņiem. Un vienlaikus milzīgais veikums, ko viņi dara, lai mūs glābtu. Iedvesmojoši.