Pandēmijas laikā daļai strādājošo nebija iespējas arī dienas laikā staigāt mājās pidžamā vai iesaistīties bezrūpīgos “Netflix” skatīšanās maratonos. Tie ir cilvēki, kas ir zināmi kā “atslēgas darbinieki”, “frontes līnijās strādājošie” vai arī “svarīgākie darbinieki”, kuriem nav izvēles. Viņiem bija un joprojām ir jāatrodas publiskās telpās, bieži vien kolēģu tuvumā, neievērojot distanci. Daudzi no viņiem ir miruši.
“The Economist” vēsta, ka par to, kādu darbinieku saukt par “atslēgas darbinieku”, ir visai patvaļīga nodarbošanās, jo tas atkarīgs no katra cilvēka paša interpretācijas. Tā, piemēram, “atslēgas strādājošo” nosaukums sevī ietver lielāko daļu žurnālistu.
Atslēgas darbinieki parasti ir saistāmi ar profesijām, kas nepieciešamas, lai apmierinātu ikviena cilvēka ikdienas vajadzības – pārtikas piegādi, apkuri un transportu, nemaz nerunājot par veselības aprūpi. Lielāko daļu šādu darbu no mājām paveikt nav iespējams.
Tāpat lielākajā daļā pasaules ir radusies situācija, ka svarīgākie darba ņēmēji drīzāk biežāk ir etniskās minoritātes.
Šie darbi, lai arī ir ļoti svarīgi, tomēr ir salīdzinoši slikti apmaksāti. Finanšu pētījumu institūts Lielbritānijā uzskata, ka vidēji “atslēgas darbinieki” nopelna par 8% mazāk nekā citās - “ne tik svarīgās nozarēs” strādājošie.
Pandēmija ir atgādinājusi “atslēgas darbiniekiem”, ka bez viņiem sabiedrība faktiski apstāsies. Mājsēdes un citu ierobežojumu pašos pirmsākumos pērnā gada pavasarī iedzīvotāji teju katru nedēļu devās uz savu namu balkoniem vai atvēra logus, ar aplausiem pasakoties “varoņiem, bez kuriem mūsu dzīve būtu apstājusies”.
Tomēr divas socioloģes Kamila de Kamargo un Lilita Vailija norāda, ka, šķirojot cilvēkus “atslēgas darbiniekos” un “svarīgākajos strādājošajos”, tādējādi “gandrīz piešķirot šiem cilvēkiem teju mitoloģisku statusu un vērtību”, tiek aizēnotas cilvēku ciešanas, ko šajā laikā daudzi ir pārcietuši.
Darbs pandēmijas laikā var sniegt arī šausminošu pieredzi. Saskaņā ar Anglijā veiktu pētījumu, darba ņēmējiem pirmspensijas vecumā ir bijusi “ievērojami augstāka depresijas, trauksmes un posttraumatiskā stresa izplatība”.
Viena no sarežģītākajām lietām, ar ko saskaras daudzi “atslēgas” darba ņēmēji, ir tā, ka viņi nevar viegli izteikt savas sūdzības un neapmierinātību. Galvenie biroji ir slēgti, un daudziem pat ir liegta piekļuve iekšējiem saziņas kanāliem, piemēram, uzņēmuma e-pasta kontam.
Daudziem “svarīgākajiem darbiniekiem” ir ļoti mazas iespējas aizstāvēt savas tiesības. Tas ir tāpēc, ka gadījumā, ja viņi jūtas nedroši, šie cilvēki neko daudz nevar izdarīt.
Piemēram, kāds kurjers Anglijā sūdzējās, ka viņa kompānija strādājošajiem nepiedāvāja individuālos aizsarglīdzekļus, atstājot daudzus kurjerus neaizsargātus. Savukārt kolēģi, kas sūdzas par drošības pasākumus neievērojušajiem klientiem, pat ir atlaisti no darba.
“The Economist” norāda, ka valstu valdības ļoti lēni cenšas panākt, lai darba devēji aktīvāk atskaitītos par veiktajiem drošības pasākumiem. Jo īpaši svarīgi tas ir gaļas iepakošanas un noliktavu nozarēs.
Daudzviet mirstības rādītāju nelīdzsvarotība ir lielāka nekā citur. Toronto veikts pētījums atklāja, ka nāves gadījumu skaits no Covid-19 vienā pilsētas apkaimē “svarīgāko darbinieku” vidū bija vairāk nekā divreiz lielāks nekā citās grupās.
Pētījumā Kalifornijā tika konstatēts, ka darbspējīgā vecumā no 2020. gada marta līdz oktobrim mirstība pieauga par 22%. Maizes cepēju vidū mirstība pieauga pat par 50%, bet pavāru vidū - par 60%.
Kamēr viena grupa strādājošo varēja palikt mājās pidžamās, citi gāja uz savu darbu. Un tas, iespējams, viņus nogalināja.
