/nginx/o/2021/04/20/13737671t1h4781.jpg)
Senie ēģiptieši ir slaveni ar savu mīlestību un cieņu pret kaķiem, un arheoloģiskajos izrakumos joprojām tiek atrasti neskaitāmi artefakti, kas saistīti ar šiem dzīvniekiem, – sākot no milzu statujām līdz pat kaķu mūmijām. Kāpēc kaķi Senajā Ēģiptē bija tik lielā cieņā?
Šķiet, šai mīlestībai un cieņai nav nekādu robežu. Grieķu vēsturnieks Hērodots rakstīja, ka ēģiptieši pat mēdza sērās noskūt sev uzacis, kad pūkainais mīlulis bija devies aizsaulē.
Daļēji tā visa pamatā ir tas, ka senie ēģiptieši domāja, ka viņu dievi un valdnieki līdzinās kaķiem. Tas uzskatāmi redzams 2018. gada izstādē, kas norisinājās Smitsona Nacionālajā Āzijas mākslas muzejā Vašingtonā.
Kā vēstīts zinātnes izdevumā "Live Science", senie ēģiptieši arī uzskatīja, ka kaķi sevī nes divējādus temperamentus, proti, tie var būt sargājoši, lojāli un rūpīgi, bet no otras puses – arī neatkarīgi, nikni un uzbrūkoši.
Šīs īpašības kaķus seno ēģiptiešu acīs padarīja ļoti īpašus – visas saņemtās uzmanības vērtus. Tas varētu izskaidrot, kāpēc viņi būvēja milzīgas kaķu statujas vai mumificēja tos. Lielā Sfinksa blakus Gīzas piramīdām, piemēram, ir 73 metrus gara un sastāv no cilvēka galvas un lauvas ķermeņa. Tā, iespējams, ir slavenākais tāda veida monumenta piemērs, tomēr vēsturniekiem līdz galam nav skaidrs, kāpēc ēģiptieši tā nopūlējās, lai to izveidotu.
Arī varenā dieviete Sekmeta tika atainota ar lauvas galvu un sievietes ķermeni. Viņa bija pazīstama kā aizstāvošā dieviete, īpaši krēslas laikā, piemēram, rītausmā un saulrietā. Savukārt prieka un līksmības dieviete Basteta nereti tika attēlota kā kaķene vai lauva. Senie ēģiptieši uzskatīja, ka kaķis ir viņas svētais dzīvnieks.
Kaķi tika cienīti arī tāpēc, ka tie medī peles un čūskas. Ēģiptieši kaķus mīlēja un apbrīnoja tik ļoti, ka mēdza tiem par godu nosaukt savus bērnus. Piemēram “Mitt” bija meitenes vārds, kas nozīmēja “kaķis”. Nav īsti skaidrs, kad Ēģiptē parādījās pirmie pieradinātie kaķi, tomēr arheologi ir atraduši kaķēnu apbedījuma vietas, kas veidotas jau 3800. gadā pirms mūsu ēras.
Tiesa, liela daļa pētījumu liecina, ka šī apsēstība ar kaķiem ne vienmēr bija pozitīva. Pastāv pierādījumi, ka Senajā Ēģiptē bija veselas industrijas, kas nodarbojās ar kaķu audzēšanu tikai mumificēšanas vajadzībām, lai apmierinātu cilvēku lielo pieprasījumu pēc tāda veida talismaniem, kurus bieži apglabāja līdzās nelaiķim.
Pētījumā, kas pagājušajā gadā tika publicēts zinātniskajā žurnālā “Scientific Reports”, pētnieki ar rentgena aparātu izpētīja mumificētos dzīvniekus, no kuriem viens bija kaķis. Tas ļāva pētniekiem detalizēti novērot dzīvnieka skeleta struktūru un materiālus, kādi tika izmantoti mumificēšanas procesā.
Rezultātā noskaidrojās, ka kaķis bija krietni mazāks, nekā pētnieki bija gaidījuši. Tas bija ļoti mazs kaķēns. Sākumā tas nebija redzams, jo 50% kaķa mūmijas sastāvēja no materiāla, kurā kaķis bija ietīts. Zinātnieki secināja, ka kaķis bija jaunāks par 5 mēnešiem, kad tam tīši tika salauzts sprands.
Kaķu upurēšanas bija diezgan bieža parādība Senajā Ēģiptē. Tos nereti ziedoja dažādiem dieviem, lai gūtu kādu labumu vai palīdzību no tiem.
Pagaidām nav skaidrs, kāpēc cilvēki iegādājās kaķus, kurus vēlāk apglabāja līdzās nelaiķim, tomēr izskatās, ka robeža starp cieņu un apsēstību Senajā Ēģiptē bija ļoti šaura.
