Dr. Šilovs: nobadinātā veselības aprūpes sistēma. Kas tālāk? (7)

Artūrs Šilovs
, Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs
CopyLinkedIn Draugiem X
Ilustratīvs attēls.
Ilustratīvs attēls. Foto: Evija Trifanova/LETA

Teorētiski pandēmijas laikā tika pasludināts ārkārtas stāvoklis medicīnā. Praksē Latvijas veselības aprūpes sistēma ārkārtas režīmā ir darbojusies jau krietnu laiku, bet pandēmijas periodā tā burtiski iedzina pati sevi strupceļā. Ja medicīnas sistēma turas uz diviem vaļiem – finansējuma un personāla, tad esam dziļā deficītā abos pamatresursos. Pēdējā gada notikumi ir spilgti atklājuši esošā veselības aprūpes modeļa nespēju funkcionēt un pierādījuši to, ka Latvijā veselības aprūpe diemžēl nav prioritāte.

Veselības aprūpes prioritātei vārdos jākļūst par prioritāti darbos

Analizējot valsts budžeta sadalījumu, jāuzsver, ka Latvijā veselības aprūpei katru gadu vidēji tiek novirzīti 12% no kopējā budžeta. Manuprāt, apgalvot, ka veselības aprūpe mūsu valstij ir prioritāte, nav atbilstoši, jo veselības aprūpes sistēmai tērējam proporcionāli divas reizes mazāk līdzekļu no kopējā budžeta nekā tās valstis, kuras esam izvirzījuši sev kā labās prakses piemēru, – Vācija, Nīderlande, Zviedrija, Norvēģija[1].

Veselības budžetā ir konstants līdzekļu deficīts, pakāpeniski novājinot sistēmu no iekšpuses.

Sistēmas lielākās problēmas ir gan darbaspēka trūkums un nepietiekams medicīnas personāla atalgojums, gan arī absolūta neskaidrība veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtībā.

Tas tiešā veidā ietekmē medicīnas pakalpojumu pieejamību, kā rezultātā cieš pacients.

Šādi turpinot, ar katru gadu būs nepieciešami arvien vairāk līdzekļu, lai glābtu sistēmu, kam lemta bojāeja. Covid-19 laikā uz gadu apstājās veselības aprūpes mehānisms, savukārt šobrīd bažas rada iespējamie scenāriji Covid-19 celmu izplatīšanās gadījumā. Mēs vairs nevaram atļauties veselības aprūpes sistēmu iepauzēt. Galu galā – zaudētājs šādā dīkstāvē būs tieši pacients.

Ieguldījumi veselības aprūpes sistēmā nav tikai līdzekļu tērēšana. Tas ir divvirzienu process – valsts iegulda naudu aprūpes sistēmā, lai tās iedzīvotāji būtu veseli, darbspējīgi un ekonomiski aktīvi. Par saviem caur nodokļos nomaksātajiem līdzekļiem, iedzīvotāji gaida noteiktus pakalpojumus, tajā skaitā pieejamu medicīnisko aprūpi. Pastāvošais veselības modelis, kas darbojas pēc “ugunsgrēka dzēšanas principa”, prasa daudz vairāk resursu – kā finansiālos, tā cilvēkresursus. Nobadinātā veselības aprūpes sistēmā rodas pacienti, kuru terapijai nepieciešama daudz ilgāka ārstēšana un rehabilitācija, kas valstij ir papildu finansiāls slogs.

Veselības aprūpes modelis šobrīd funkcionē uz medicīniskā personāla entuziasma pamata

Vēl viena novārtā atstāta problēma, kas drīzumā mūs pašus nostādīs ķīlnieku lomā, ir ārstu vidējais vecums – sistēmā ienāk mazāk jaunu ārstu, nekā aiziet tie, kas pensionējas. Pēdējo 20 gadu laikā rezidentūru skaits nesakrīt ar absolventu skaitu. Vidēji iztrūkums ir bijis 30-50 vietas. Ja mēs 20 gadus apmācām daudz mazāk jauno profesionāļu, nekā mēs varam un ir nepieciešams, tad ir jau tagad skaidrs, ka nākotnē šo deficītu nāksies novērst uz kāda cita rēķina.

Medicīnas personāla trūkums ir spēcīgi jūtams visā Latvijā. Manas prognozes liecina, ka aptuveni pēc 10-15 gadiem mēs sagaidīsim demogrāfisku bedri. Pirmie soļi cilvēkresursu nodrošinājumam, kas savukārt nodrošina pakalpojumu pieejamību, ir jauno algu modeļu izstrādāšana, trūkstošo rezidentūras vietu finansēšana no valsts budžeta un maksas rezidentūras atcelšana. Būtisks veselības aprūpes attīstības priekšnosacījums ir skaidrs un izpildāms 7-10 gadu plāns ar sasniedzamiem mērķiem un attīstības gaitu. Varētu teikt, ka iemesls, kāpēc mūsu valsts veselības aprūpes sistēma šobrīd funkcionē un pat cenšas virzīties uz priekšu, ir medicīnas darbinieku entuziasms.

Veselības aprūpes izdevumi Latvijā uz vienu iedzīvotāju gadā ir zemākie Baltijas valstīs

Mani satrauc arī kopējais fons un krasās atšķirības Baltijas valstu vidū – Latvija vidēji uz vienu iedzīvotāju tērē vismazāk līdzekļu, kas ir 1337 eiro gadā. Tikmēr Lietuvā tiek tērēti 1788 eiro uz vienu iedzīvotāju gadā, bet Igaunijā – 1746 eiro[2].

Cilvēka veselība un mūža ilgums uzlabojas, pateicoties ārstēšanās pieejamībai – kā medikamentiem, tā pakalpojumiem. Tomēr Latvijā iezīmējas pavisam citāda aina.

Mums ir augstākā saslimstība un mirstība no novēršamām slimībām Baltijas valstu vidū. Onkoloģijas, sirds un asinsvadu saslimšanu skaits turpina būt šokējoši augstā līmenī.

Tomēr, izvērtējot, cik Latvija tērē uz vienu iedzīvotāju, tas daudz ko izskaidro. Ilgtermiņā šāda notikumu virzība, protams, atspoguļosies kā vēl lielāks finansiālais slogs valstij.

Nenoliedzami pamata veselības pakalpojumi un to pieejamība, piemēram, ģimenes ārsta apmeklējums vai neatliekamās palīdzības pakalpojumi, ir augstā līmenī, tomēr pavisam atšķirīga aina iezīmējas medikamentu un speciālistu konsultāciju pieejamībā, kā arī pieraksta sistēmā. Pavisam liels šķērslis pacientam ceļā uz atveseļošanos ir garās rindas uz valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, ilgajā gaidīšanas laikā veselības stāvoklim nereti paliekot pavisam nopietnam.

Tieši tāpēc pēdējo gadu laikā

nopietnas bažas raisa pacientu izvēle kļūt par Lietuvas vai Igaunijas valsts rezidentiem, kur pieejamo pakalpojumu klāsts ir plašāks. Šis apstāklis noteikti neglaimo mūsu valstij

un kalpo kā atgādinājums par steidzamu nepieciešamību nopietnāk pievērsties veselības aprūpes modeļa uzlabošanai, lai ārsti varētu darīt savu darbu – ārstēt, bet politiķi varētu darīt savu darbu – sadalīt naudu tā, lai tas nestu vislielāko labumu Latvijas iedzīvotājiem. Veselības aprūpē šis princips diemžēl nestrādā.

Valsts pienākums ir nodrošināt veselības pakalpojumu un medikamentu pieejamību iedzīvotājiem, apmaksājot tādu aprūpes pakalpojumu un zāļu klāstu pacientiem, kādu tiem no savas kabatas samaksāt nebūtu iespējams. Salīdzinot ar pārējām Eiropas Savienības valstīm, Latvijā ir viens no lielākajiem pacienta līdzmaksājumiem par pakalpojumiem un medikamentiem, kas ir vidēji 39%[3]. Šis procents ir kliedzošs, ņemot vērā, ka Latvijā ir valsts finansēta veselības aprūpe.

Jāuzsver, ka ierobežojumi pacientiem saņemt laicīgu terapiju vai medikamentus veicinās pacienta nonākšanu neatliekamās medicīnas aprūpē, kas savukārt prasīs arvien lielākus papildu ieguldījumus no valsts. Šobrīd pacients ir veselības aprūpes sistēmas ķīlnieks, bet mūsu mērķis ir organizēt aprūpes modeli tā, lai sistēma vada pacientu, nevis otrādi. Aicinu lēmumpieņēmējus nesaukt veselības aprūpi par prioritāti, ja tā procentuāli neatspoguļojas valsts budžeta sadalījumā un nav skaidra rīcībā pamatota plāna, kā restartēt veselības aprūpes sistēmu.

[1] https://www.oecd-ilibrary.org/docserver/82129230-en.pdf?expires=1627368826&id=id&accname=guest&checksum=5AD072523FDACE28820D4DD49AFDF161

[2] https://stats.oecd.org/Index.aspx?ThemeTreeId=9

[3] https://data.worldbank.org/indicator/SH.XPD.OOPC.CH.ZS?locations=LV

Komentāri (7)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu