Vai publiski jāstāsta par vakcīnu skeptiķiem, kuri nomiruši no Covid-19?

Ilustratīvs attēls FOTO: Unsplash

Laikā, kad vakcinācijas temps nav tik straujš, kā varētu vēlēties, aizvien biežāk parādās ziņas par cilvēkiem, kuri izlēmuši nevakcinēties un beigu beigās saslimuši ar Covid-19 un nomiruši. Šie stāsti, protams, ir uzmanību piesaistoši, tomēr vai ir pareizi tos publicēt?

Izdevumā “The Conversation” psihologs Niks Čeiters raksta tā: “Ja cilvēka mirstība būtu atkarīga tikai no "izmaksu" un ieguvumu salīdzināšanas, tad mūsu morālā dzīve būtu viena vienīga grāmatvedība. No pozitīvās puses – ja vakcīnas glābj dzīvības, tad jebkuram brīdinošam stāstam, lai pārliecinātu nepārliecinātos, būtu jābūt vērtīgam, vai ne? No negatīvās puses – iespējams, šie brīdinošie stāsti ne vienmēr strādā. Turklāt jāpadomā par cilvēka ģimeni, kuri varbūt tiešām uzskata, ka mirušais bija pats savas muļķības upuris.”

Ja ņem vērā filozofijas virzienu konsekvenciālismu, kas balstās uz to, ka katrai rīcībai ir savas sekas, proti, jo labāka rīcība, jo labākas tai būs sekas, mums būtu jāsasummē pozitīvais un jālūkojas, vai sekas, tā sakot, nepārsniedz izmaksas. Tiesa, sekas – labas vai sliktas – ir tikai daļa no mūsu sarežģītās morālās psiholoģijas. To arī pierāda daudzi eksperimenti vēsturē, piemēram, slavenais domu eksperiments “tramvaja problēma”.

Pa sliedēm nekontrolējams ripo tramvajs. Tā priekšā ir pūlis ar cilvēkiem, kurus tramvajs nobrauks, tomēr ir slēdzis, kas novirzīs tramvaju uz citām sliedēm, tā glābjot cilvēku pūli, tomēr nogalinot tikai vienu cilvēku uz otrām sliedēm. Vai tu nospiestu šo slēdzi?

36

Izmaksu-ieguvumu ziņā atbilde ir vienkārša: spied slēdzi! Tomēr eksperimentos daudzi cilvēki nolēma šo slēdzi nespiest, kas nozīmē cilvēku pūļa nāvi. Kāpēc? Tāpēc, ka nekā nedarīšana un neiesaistīšanās notikumos ļauj tiem attīstīties pašiem, atbrīvojot cilvēku no sirdsapziņas pārmetumiem.

Slēdža nospiešana ir daudz nepopulārāks un asprātīgāks variants, kad ripojošo tramvaju var apturēt tikai nevainīgs garāmgājējs, kam gadījies atrasties uz sliedēm. Daži cilvēki izvēlas upurēt vienu, lai glābtu daudzus, tomēr citi ne. Tiesa, neviens nav pilnīgi drošs par savu izvēli un beigu beigās visi zināmā mērā jūtas nonākuši morāla konflikta vidū.

Tātad morālā nedrošība par vakcīnu skeptiķu nāves stāstiem nepazudīs, ja tiks parādīts tikai tas, ka mērķis attaisno līdzekļus. Tomēr kas ir šī morāles sastāvdaļa, kas visu šo padara tik neērtu?

Morālās psiholoģijas eksperti nereti saka, ka mūsu morāli pārvalda divi spēki. Viens ir lēnais, racionālais process, kas salīdzina līdzekļus un mērķi. Savukārt otrs ir ātrais, emocionālais process, kas galvenokārt ņem vērā morālos likumus (nogalināt nedrīkst!). Tādā veidā šķiet, ka prātīgāk būtu pakļauties racionālajai sistēmai.

Emocionālā sistēma ar savu aklo sekošanu morāles likumiem liek mums nerīkoties uzreiz. No tāda skatupunkta morālās neērtības būtu jānovērtē, tomēr jānoliek malā. Ja stāsti par vakcīnas noliedzēju nāvi palīdz citiem, tad mums tie ir jāstāsta – vienalga, vai mēs jūtamies nekomfortabli vai ne.

Tomēr pastāv arī trešā filozofiskā tradīcija ētikā, kuru psihologi tikai nesen ir sākuši apsvērt. Šī tradīcija visu parāda nedaudz citādākā gaismā, palīdzot saprast morālās dilemmas jaunā, tomēr uzskatāmā veidā.

36

Tātad, balstoties uz šī paņēmiena, cilvēkam rūp ne tikai sekas un noteikumi, bet arī vienošanās. Proti, kaut kas morālajā ziņā var būt pieņemams, tomēr cilvēkiem par to jāvienojas.

Šis skatupunkts palīdz skaidrot to, kāpēc, nospiežot slēdzi, mēs jūtam morālu konfliktu. Šis nevainīgais indivīds pavisam noteikti nepiekristu doties nāvē. Savukārt, lai neveiktu nekādas darbības, mums nav jāsaņem kāda piekrišana. Nekā nedarīšana ir tāda kā noklusējuma opcija.

Iedomājies cilvēku uz sliedēm. Viņš, kā tu domā, protestēs pret drošu nāvi zem tramvaja riteņiem. Tādā veidā tas šķiet morāli vēl nepieņemamāk.

Pēdējais filozofiskais skatījums liek uzdot jautājumu: vai Covid-19 traģiskie upuri ir piekrituši, lai stāsti par viņiem tiek publicēti? Kā ir ar viņu ģimeni? Vai viņi piekristu stāsta tonim un pašam stāstam?

36

Dažos gadījumos cilvēki īsi pirms savas nāves ir atļāvuši publicēt stāstus par viņiem, lai brīdinātu citus. Šie gadījumi morālajā ziņā ir pieņemami. Citos gadījumos šāda atļauja nav dota, tāpēc morālais konflikts ir lielāks. Īpaši tad, ja nelaiķis tiek aprakstīts kā muļķis, kurš apdraudējis sevi un citus. Diez vai kāds piekristu tam, ka par viņu raksta tādā veidā.

Turklāt pastāv vēl kāds elements. Mūsu morālajai psiholoģijai arī rūp, vai cilvēki – īpaši mēs paši – ir sarkastiski un dzēlīgi. Zināms prieks par citu nelaimēm ir netikums. Labāk būt jaukam un līdzjūtīgam. Tāpēc šādu stāstu publicēšana rosina mūsos šo netikumu, kas rezultātā mūs noved pie morāla diskomforta. Šīs dažādās sajūtas parāda to, cik sarežģīta ir cilvēka morāle.

Bet kā ar atbildi uz jautājumu, kad drīkst un kad nedrīkst publicēt šos stāstus? Morāles psihologi var tikai mums palīdzēt saprast, kāpēc cilvēkiem ir tik dažādi viedokļi, kā arī to, kāpēc mēs bieži jūtam morālo diskomfortu. Šo problēmu atrisināšana nav psihologu darbs. Tas ir atkarīgs no demokrātiskās sabiedrības un katra indivīda.

Uz augšu
Back