Redzamās un neredzamās sekas vardarbībai pret bērniem

Ilustratīvs foto. FOTO: Ilya Andriyanov, Shutterstock.

Vardarbība atstāj paliekošas sekas ikviena cilvēka apziņā. Īpaši, ja tā ir bijusi sistemātiska un notikusi ilgstoši. Diemžēl tai nereti ir pakļauti arī bērni. Tomēr kādas sekas vardarbība vecumā, kad indivīdam tikai veidojas viņa personības apziņa, var atstāt ilgtermiņā? Kādas ir emocionālās un fiziskās vardarbības redzamās un arī neredzamās sekas? Lai izprastu šos jautājumus labāk, TVNET vērsās pie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītāja Ņikitas Bezborodova. 

"Balstoties uz pētījumiem un praksē redzēto, var droši apgalvot, ka bērnībā piedzīvotā vardarbība jebkādā formā negatīvi ietekmē bērna tālāko attīstību," norāda Bezborodovs.  Viņš pauž, ka tas ir saistīts ar mūsu smadzeņu attīstību. Proti, tās ir plastiskas, tās spēj mainīties, no kā arī izriet cilvēku spēja mācīties un apgūt jaunas iemaņas. "Jo jaunāks bērns, jo plastiskākas ir smadzenes, tas ir, jaunā vecumā ir vieglāk iemācīties jaunas lietas," piebilst Bezborodovs.

Piedzīvotā vardarbība bērnībā var traucēt smadzeņu attīstības procesu un pat mainīt to struktūru. 

"Ir vairāki zinātniski pētījumi, tostarp ilgtermiņa novērojumi, kuri parāda, ka, ilgstoši piedzīvojot vardarbību tiek mainīta smadzeņu struktūra. Piemēram, ja bērnībā saskaras ar emocionālo vardarbību, ir novērots, ka pieaugušā vecumā šādam cilvēkam ir izmainīti tie smadzeņu reģioni, kas saistīti ar dzirdes informācijas uztveri un apstrādi," atklāj psihiatrs. Tāpat Bezborodovs min, ka cilvēkiem, kas bērnībā piedzīvojuši seksuālo vardarbību, ir izmainīta tā smadzeņu garozas daļa, kas atbild par jušanu. 

Psihiatrs uzsver, ka šādas smadzeņu struktūras izmaiņas saistāmas ar cilvēka spēju pielāgoties pašsaglabāšanās nolūkos. Proti, bērns, augot vardarbīgā vidē, izjūt pastāvīgu apdraudējumu, līdz ar to smadzenes atrod veidu, kā pielāgoties, lai izdzīvotu.

"Tomēr smadzeņu plasticitāte, cilvēkiem pieaugot, mazinās, kas nozīmē, ka izmaiņas smadzeņu struktūrās var palikt fiksētas," piebilst Bezborodovs.

Saskaņā ar viņa teikto, piedzīvotā vardarbība var novest pie dažādām fiziskām saslimšanām, kā, piemēram, cukura diabēts vai dažādām kardiovaskulārajām slimībām. 

Viņš arī piezīmē, ka papildus fiziskajām izmaiņām piedzīvotā vardarbība arī saistāma ar teju visu veidu psihiskajiem traucējumiem, kuri var parādīties gan agrīnā, gan pieaugušā vecumā. Tai skaitā depresija, trauksme, personības apziņas traucējumi u.c.

Jautāts, kāda veida vardarbība atstāj paliekošākās sekas bērna psihē, Bezborodovs bilst, ka to nevar viennozīmīgi pateikt. "Tas ir saistīts ar smadzeņu attīstības kritiskajiem periodiem," uzsver psihiatrs. Piedzīvota vardarbība dažādos vecuma posmos var atšķirīgi ietekmēt tālāko bērna attīstību. Tajā pašā laikā viņš norāda, ka ir veikti dažādi pētījumi, kuros pierādīts, ka pasīvā vardarbība (piemēram, atstāšana novārtā vai redzējis vardarbību ģimenē agrīnā vecumā u.tml.), iespējams, atstāj negatīvākas sekas bērna psihiskās veselības attīstībā nekā aktīvā vardarbība (tieša, pret bērnu vērsta vardarbība, piemēram, emocionāla, fiziska vai seksuāla). 

TVNET jau rakstīja, ka visbiežāk Latvijā bērni ar vardarbību sastopas ģimenē un skolā. Ņemot vērā statistiku, ir jādomā, kurā vidē piedzīvotā vardarbība rada negatīvākas sekas bērna psihiskajā un fiziskajā veselībā. Bezborodovs atklāj, ka arī uz šo jautājumu nav vienas konkrētas atbildes, jo arī šajā gadījumā jālūkojas no bērna vecuma perspektīvas. "Jaunākā vecumā ir svarīgi iemācīties izveidot emocionālās saiknes ar primārajiem aizgādņiem un par vienaudžiem tik daudz netiek domāts," norāda psihiatrs.

Viņš arī min, ka šajā attīstības posmā, ja bērns aug labvēlīgos apstākļos (pret viņu netiek vērsta vardarbība ģimenē), tas palīdz, piemēram, vieglāk bērnam pārvarēt stresu, kas saistāms ar kādiem negatīviem notikumiem ārpus ģimenes.

Turpretī pieaugot bērnam ir ļoti svarīgi atdalīties no ģimenes un atrast savu sociālo grupu, kurai piederēt un kurā iekļauties, jo tas ir veids, kā cilvēki pamatā veido savu identitāti. Līdz ar to šajā vecumā ir ļoti svarīgi, kas notiek šajā grupā. "Tādējādi pusaudžu gados piedzīvots mobings vai atstumšana palielina risku pieaugot sastapties ar dažādiem traucējumiem," izsakās psihiatrs. 

Labklājības ministrijas mājaslapā publicētajā pētījumā, kas veikts sadarbībā ar vairākām organizācijām, ar bērna atstāšanu novārtā saistīts iespējams noziedzības risks pusaudžu gados. Proti, bērni, kuri nav tikuši novērtēti ģimenē, var mēģināt gūt šādu novērtējumu no vienaudžiem pat caur sodāmu rīcību. Tāpat pētījumā uzskaitīti vairāki riska faktori, kas var izraisīt vardarbību ģimenē, tostarp bezdarbs vai zemi ienākumi, kāds no vecākiem atrodas cietumā, kādam no ģimenes locekļiem ir kāda atkarība, savstarpējā atbalsta trūkums u.c. 

Turpretī centra "Dardedze" informatīvajā materiālā norādīts, ka viens no biežākajiem iemesliem vardarbībai starp vienaudžiem ir cīņa par varu. Proti, pazemojot vienaudzi, bērns var iedvest bailes citiem, tādējādi gūstot šķietamu respektu. Savukārt sociālā projekta "Neklusē" ietvaros veiktā aptauja, kurā tika aptaujāti 5003 skolēni no 55 Latvijas skolām, parāda, ka vairumā gadījumu bērni, pret kuriem tikusi izvērsta vardarbība, uzskata, ka tas saistīts ar to, ka tiem ir citādāks raksturs, atšķirīgas intereses vai ārējais izskats.

Sociālā projekta "Neklusē" veiktās aptaujas apkopojums FOTO: "Neklusē"

Savukārt tie, kas izvērsuši vardarbību pret citiem, norāda atšķirīgus iemeslus, kāpēc, piemēram, lai vardarbība netiktu vērsta pret viņiem. Tajā pašā laikā aptaujā gandrīz 40% no tiem, kas bijuši vardarbīgi pret citiem, norāda, ka pēc tam ir jutušies vainīgi, kamēr tikpat daudzi atklāj, ka jutušies vienaldzīgi. 

Sociālā projekta "Neklusē" veiktās aptaujas apkopojums FOTO: "Neklusē"

Bezborodovs arī pauž pārliecību, ka ikvienam cilvēkam ir jāiesaistās vardarbības novēršanā. "Ir kritiski svarīgi, lai palīdzību bērns saņem pēc iespējas ātrāk - jo ātrāk palīdzība tiks sniegta, jo lielāka iespēja, ka bērnam pieaugot nenāksies saskarties ar fiziskām vai psihiskām saslimšanām," norāda psihiatrs. Viņš atklāj, ka sabiedrībā ir diezgan augsta tolerance pret vardarbību pret bērniem un

pat pastāv stereotips, ka cilvēkiem nevajadzētu jaukties citu cilvēku audzināšanas metodēs, tomēr tas nav pareizi. "Ja redzi, ka pret bērnu tiek izvērsta vardarbība, par to nedrīkst klusēt," bilst Bezborodovs. 

Uz augšu
Back