Pētījums: klaburčūskas ir iemācījušās viltīgi apmānīt cilvēka ausis

Klaburčūska FOTO: Reuters/ScanPix

Klaburčūskas evolūcijas ceļā ir ieguvušas viltīgu spēju pārliecināt cilvēkus, ka briesmas atrodas tuvāk, nekā viņi domā.

Jaunā pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Current Biology”, noskaidrots, ka skaņa, kas rodas, čūskai kratot savu asti, pieaug, cilvēkam tuvojoties, tomēr kādā brīdī tā strauji maina frekvenci. Šis straujais frekvences pieaugums liek domāt, ka čūska atrodas daudz tuvāk nekā patiesībā. Tā atklājies eksperimentos.

Pētnieki raksta, ka šī frekvences maiņa ir veidojusies evolūcijas ceļā un palīdz čūskai izvairīties no sabradāšanas.

Skaņa, kas jau sen kļuvusi par klišeju filmās, rodas, kad čūska krata cietos keratīna gredzenus uz astes gala. Keratīns ir tas pats proteīns, kas veido cilvēka matus un nagus. Čūskas astes izteiktās skaņas pamatā ir dzīvnieka spēja asti kratīt iespaidīgā ātrumā – 90 reižu sekundē.

Lai arī šī skaņa ir paredzēta, lai brīdinātu un atbaidītu cilvēkus un citus dzīvniekus, tomēr ik gadu ASV klaburčūskas sakož teju 8000 cilvēku.

Pētnieki jau sen zināja, ka klaburčūskas astes skaņa maina frekvenci, tomēr nebija zināms, kāpēc tā notiek. Šajā pētījumā zinātnieki eksperimentēja, novietojot cilvēka lelli dažādos attālumos no klaburčūskas un ierakstot čūskas izdalīto skaņu.

Objektam pietuvojoties čūskai, tā skaņas frekvenci palielināja līdz aptuveni 40 herciem. Pēc tam pēkšņi frekvence pieauga līdz pat 100 herciem. Lai noskaidrotu, ko šis straujais pieaugums nozīmē, zinātnieki turpināja eksperimentēt. Noskaidrojās, ka straujais frekvences pieaugums notika tad, kad objekts atradās 4 metrus no čūskas, tomēr skaņa pētījuma dalībniekiem lika domāt, ka čūska atrodas krietni tuvāk – metra attālumā.

Pētījuma autori uzskata, ka šī frekvences maiņa nav tikai brīdinājums, bet arī sarežģīts starpsugu komunikācijas signāls.

“Pēkšņā frekvences maiņa darbojas kā atjautīgs signāls, kas piemāna klausītāju par patieso distanci starp viņu un skaņas avotu,” izdevumam "BBC" teica pētījuma galvenais autors Boriss Čegnads.

Pētnieki arī domā, ka čūska savā labā izmanto cilvēka dzirdes sistēmu, kas ir evolucionējusi uztvert skaņas pēkšņu pieaugumu kā pazīmi tam, ka kaut kas kustas ātri un nāk tuvāk.

Uz augšu
Back