Par parādiem vairs nedomājam? Globālais parāda līmenis turpina pieaugt

FOTO: Unsplash

Vašingtonas politiskajos koridoros ir kāda ļoti sāpīga tēma, kas kļūst aktuāla ik rudeni. Pagājušajā nedēļā ASV Valsts kases vadītāja Džaneta Jellena brīdināja, ka oktobrī ASV valdībai beigsies nauda, ja vien Kongress nepiekritīs paaugstināt parādu griestus (vai aizņemšanās limitus).

“Financial Times” vēsta, ka prezidenta Džo Baidena administrācija saskaras ar pretestību, meklējot iespējas noteikt nodokļus turīgākajiem amerikāņiem, tādējādi palīdzot segt izdevumus 3,5 triljonu dolāru apmērā, nepalielinot pieaugošo parādu.

ASV iekšējās fiskālās cīņas ir nozīmīgs trauksmes signāls globālajā ekonomikā. Starptautiskais Finanšu institūts (IIF), kas sevī apvieno bankas, investorus, politikas veidotājus un daudzus citus cilvēkus, brīdina, ka visiem ir jāņem vērā Vašingtonas varas gaiteņos notiekošais.

IIF savā kārtējā pandēmijas ziņojumā par globālo parādu apjomu uzsver, ka Jellenas brīdinājums ASV valdībai ir tikai daļa no globālās ainas – visa pasaule pandēmijas ietekmē īsteno bezprecedenta mēroga aizņemšanos, un parādu līmeņi sasniedz nebijušus apmērus.

Tas, kas šajā situācijā ir interesanti, – problēma ir ļoti nopietna, taču par šo parādu sekām tiek runāts ļoti maz. Par ko tiek runāts daudz gan sabiedrības, gan politiķu, gan investoru vidū – īstermiņa sekas, kas ietekmē vienu vai otru norisi.

12

Globālā parāda problēma ir klasisks sociālā klusuma piemērs, norāda franču intelektuālis Pjērs Burdjē. Viņš norāda, ka globālais parāds parasti tiek noklusēts vai ignorēts, jo tas liekas “ļoti lēni progresējošs, tehnisks vai arī vienkārši plašākam sabiedrības slānim un kultūras dienaskārtībai nesaprotams termins”.

IIF aprēķinājis, ka 2021. gada otrā ceturkšņa beigās globālais parādu līmenis sasniedzis rekordu – 296 triljonus dolāru. Gadu iepriekš šis rādītājs bija 270,9 triljoni dolāru. Šis parāds sīkāk tiek iedalīts valdību (86 triljoni dolāru), korporatīvajā (86 trilj. dolāru), finanšu sektora (69 trilj. dolāru) un mājsaimniecību (55 trilj. dolāru) parādos.

Labās ziņas ir tās, ka pēc ierobežojumu atcelšanas šī gada sākumā ekonomikā bija vērojama izaugsme, kā rezultātā pasaules parāda attiecība pret globālo IKP nedaudz samazinājās – no 362 procentpunktiem martā līdz 353 procentpunktiem jūnijā.

Tomēr sliktās ziņas ir tās, ka šie 353 procentpunkti ir vairāk, nekā augstākais rādītājs pirms pandēmijas, kas bija 333 procentpunkti. Salīdzinājumam – 2008. gada finanšu krīzes laikā globālā parāda attiecība pret IKP pieauga līdz 280 procentpunktiem. Jā, tieši tā – pēc globālās finanšu krīzes, neraugoties uz neskaitāmiem brīdinājumiem par parādu sekām, tie ir auguši par vairāk nekā trešo daļu.

Optimists oponētu – globālais parādu līmenis vienmēr ir bijis augsts. Kas attiecas uz amerikāņiem – IIF dati liecina, ka globālā parāda līmenis pieaudzis galvenokārt tādēļ, ka būtiski pieaugušas Ķīnas parādsaistības. ASV parāda pieauguma temps ir samazinājies, jo samazinājies arī korporatīvo parādsaistību pieauguma apjoms.

Otrais iemesls, kādēļ optimisti iesaka neuztraukties, jo investori apzinās parādsaistību faktu, taču tas nevienam paniku nedara. Jā, tirgos ir dažādi problemātiski sektori, taču – aizņemšanās ir ļoti vienkārša, jo kredītu cenas ir ļoti zemas, tādējādi – parādu pieaugums nereti vienkārši tiek ignorēts.

Treškārt, 20. gadsimta vēsture rāda, ka parādu tendences var virzīties abos virzienos. Otrā pasaules kara laikā globālā parāda apjoms pieauga līdz 90 procentpunktiem no IKP, bet pēc tam tas stabili kritās, nokrītoties līdz 30 procentpunktiem no IKP. Vēlāk gan parādsaistību apjoms ir stabili audzis.

Tomēr pagaidām ir grūti iedomāties, ka globālais parāda līmenis varētu kristies. Tādām valstīm kā ASV un Ķīna ir nepieciešams arvien vairāk aizņemties, lai varētu turpināt savu ekonomisko izaugsmi. Pēckara pasaulē ekonomikas atjaunošanās nav uzskatāma par kādu brīnumu. Tas bija laiks, kad finanšu jomā nācās ievērojami savilkt jostas. Arī fakts, ka centrālās bankas procentu likmes tur zemākā līmenī, nekā inflācija, tāpat arī kapitāla un finanšu kontroles pasākumi atņem daļu ienākumu no investoriem.

Atkārtot tādu parādu samazinājumu, kāds bija pēckara pasaulē digitālajos finanšu tirgos, kur ir pilnīgi citādāka domāšana nekā pirms 70-80 gadiem, būtu ļoti grūti vai pat neiespējami.

Līdz ar to mēs saskaramies ar eksistenciālu jautājumu – vai valdībām būs jāpalielina inflācija, lai mazinātu parādus? Vai arī tiks īstenota masveida parādu norakstīšana, lai nākotnē izvairītos no sociāla un ekonomiska spiediena?

Pašlaik to ir grūti iedomāties, taču antropologs Deivids Grebers, vēsturē ir bijuši gadījumi, kad parādi tiek piedoti, lai izvairītos no sociāliem nemieriem. Tāpat aktuāls jautājums – vai parādi radīs masveida bankrotu vilni un jaunu finanšu krīzi?

12

Jautājumu ir ļoti daudz. Tāpat mēs nezinām, vai 21. gadsimts kļūs par vēstures periodu, kad procentu likmes ir tik zemas, ka mēs savas problēmas varam risināt, vienkārši aizņemoties, ignorējot arvien pieaugošos parādus, ieguldot naudu arvien dārgākos aktīvos? Vai parādi investoriem un politiķiem kļūs par tik ierastu lietu kā neizlasīti e-pasti mūsu elektroniskajās pasta kastītēs? Vai šis parāds turpinās augt un mēs to turpināsim ignorēt tā, it kā nekas nebūtu noticis? Mēs vienkārši nevaram zināt atbildes uz šiem jautājumiem, taču daļu atbilžu varam iegūt, ja centrālās bankas visā pasaulē beidzot sāks celt procentu likmes.

Fakts, ka mūsu globālā ekonomikas sistēma balstās uz parādiem, kuru apjoms ir trīs reizes lielāks nekā IKP, nedrīkst būt noklusēts vai nolikts tālā plauktiņā ar domu “kā nu būs, tā būs”. Pat ja esi optimists, jārēķinās, ka tam agri vai vēlu būs kādas sekas.

Uz augšu
Back