"Krāpniece: Es jums atgādināšu, ka jūsu kartes numurs, derīguma termiņš, parole un PIN kods ir konfidenciāla informācija. Šo informāciju nevienam neatklājiet. Bet šobrīd, tā kā jūs apgalvojat, ka maksājumu jūs pati neveicāt, es būšu spiesta fiksēt, ka caur jūsu kontu notika mēģinājums veikt krāpnieciskas darbības, un bloķēšu maksājumu. Pareizi?
Krāpniece: Tāpat es jūs informēju, ka drošības nolūkos banka uz diennakti ierobežos jūsu kartes izmantošanas iespējas interneta resursos. (..) Es tagad ielādēju sistēmu bloķēšanai. Jūs izmantojat “Smart-ID” lietotni?
“Kliente”: Jā, “Smart-ID”."
Noskaidrojusi, ka klientei “Smart-ID” sistēmā pēdējā laikā nekādu traucējumu neesot bijis, viltus bankas darbiniece sper nākamo soli.
"Krāpniece: Lūdzu, autorizējieties kā bankas klients. Lai es caur “Smart-ID” varētu jums nosūtīt oficiālu paziņojumu, nosauciet jūsu klienta ID, jūsu lietotāja numuru.
“Kliente”: Es atvainojos, no kuras jūs esat bankas? Man ir divās bankās kartes. Jūs teicāt, ka “Swedbank”?
Krāpniece: Pareizi, “Swedbank”, jā."
Kliente tēlo apmulsumu un vaicā, kuras tieši kartes numurs viņai tagad būtu jāsauc. Viltus darbiniece steidz mierināt, ka nekādu konfidenciālu informāciju viņa neprasot – ne kartes numuru, ne “Smart-ID” PIN kodu.
"Krāpniece: Šādu informāciju no jums prasīt man nav tiesību. Es jums tūlīt caur “Smart-ID” sūtīšu oficiālus paziņojumus, un jums tos vajadzēs apstiprināt. Bet, lai es varētu jums nosūtīt paziņojumus, man jūs ir jāautorizē sistēmā. Lūdzu, nosauciet savu lietotāja numuru!"
Pa šo laiku zvana saņēmēja ir pārliecinājusies, ka no konta nekas nav aizskaitīts, tāpēc pārvaicā – vai tiešām zvanāt pareizajam cilvēkam? Kliente nosauc izdomātu vārdu, ko zvanītāja entuziastiski apstiprina un paskaidro, ka banka pārskaitījumu šobrīd esot aizturējusi, tāpēc izmaiņas nav redzamas, taču karti ar steigu vajagot bloķēt.
"Krāpniece: Skatieties – pirms jūsu kartes bloķēšanas man būs pienākums nosaukt jums jūsu kartes un konta numurus. Tas nozīmē, ka es nevis no jums prasīšu šo informāciju, bet pati pateikšu kartes numuru, no kuras notika aizdomīgais darījums un kuru es bloķēšu. Nosauciet lūdzu savu lietotāja numuru, es tūlīt jums uz Smart-ID nosūtīšu oficiālu paziņojumu."
Kliente nosauc nejauši izvēlētu ciparu kombināciju, kas tomēr izrādās par īsu, tāpēc tiek nosaukti vēl divi gadījuma cipari.
“Krāpniece: Tā, labi, sekundīti, tiek veikta autorizācija. Un, skatieties, bankas drošības dienests jums rekomendē pasūtīt jaunu karti. Kurā bankas filiālē es jūs varu pierakstīt jaunas kartes saņemšanai? (..) Jā, Vecrīgā ir “Swedbank” filiāle. Jūs tur pierakstīt?”
Kliente piekrīt, un ātri vien kļūst skaidrs, ka pieraksts vizītei bankā bijis triks, lai mēģinātu piekļūt jau nākamajai sensitīvajai informācijai – šoreiz personas kodam.
“Krāpniece: Lai apstiprinātu pierakstu bankas filiālē, norādiet, lūdzu, jūsu personas kodu.
“Kliente”: Bet jums taču ir! Jūs taču zināt, kam jūs zvanāt.