Raidījumam “de facto” nesen radās izdevība viņu taktiku izpētīt, jo blēži, to nezinot, bija sazvanījuši Latvijas Televīzijas Ziņu dienestu.

Viltus zvans “no bankas”: nosauciet mums savus datus!

Piektdiena, darbdienas vidus. Kādas bankas klientei (LTV ZD pārstāvei) piezvana krieviski runājoša sieviete, kas apgalvo, ka ir bankas darbiniece ar steidzamām ziņām.

"Krāpniece: Caur jūsu maksājumu sistēmu ir fiksēts pārskaitījums 140 eiro apmērā. Šī operācija izraisīja aizdomas. Jūs patstāvīgi centāties to veikt?

“Kliente”: Nē, bet es neesmu skatījusies, kas man darās kontā.

Krāpniece: Ā, tātad jūs pirms piecām minūtēm šādu maksājumu pati neesat veikusi. Es pareizi jūs saprotu?

(..)

Krāpniece: Sakiet, lūdzu, tāda persona vārdā Isajevs Anatolijs jums ir zināma? Tāpēc, ka uz šo vārdu notika mēģinājums veikt maksājumu.

“Kliente”: Nē, nē.

Krāpniece: Nav pazīstams... Nu, es redzu, ka jūsu kontam nav citu pilnvaroto personu. Tāpēc neviens cits bez jūsu ziņas arī nevarētu veikt šādu maksājumu, pareizi?"

Pēc steidzīgā ievada zvanītāja mēģina radīt iespaidu, ka rūpējas par klientes datu drošību, taču patiesībā mēģina tos izvilināt.

"Krāpniece: Es jums atgādināšu, ka jūsu kartes numurs, derīguma termiņš, parole un PIN kods ir konfidenciāla informācija. Šo informāciju nevienam neatklājiet. Bet šobrīd, tā kā jūs apgalvojat, ka maksājumu jūs pati neveicāt, es būšu spiesta fiksēt, ka caur jūsu kontu notika mēģinājums veikt krāpnieciskas darbības, un bloķēšu maksājumu. Pareizi?

“Kliente”: Jā, protams.

Krāpniece: Tāpat es jūs informēju, ka drošības nolūkos banka uz diennakti ierobežos jūsu kartes izmantošanas iespējas interneta resursos. (..) Es tagad ielādēju sistēmu bloķēšanai. Jūs izmantojat “Smart-ID” lietotni?

“Kliente”: Jā, “Smart-ID”."

Noskaidrojusi, ka klientei “Smart-ID” sistēmā pēdējā laikā nekādu traucējumu neesot bijis, viltus bankas darbiniece sper nākamo soli.

"Krāpniece: Lūdzu, autorizējieties kā bankas klients. Lai es caur “Smart-ID” varētu jums nosūtīt oficiālu paziņojumu, nosauciet jūsu klienta ID, jūsu lietotāja numuru.

“Kliente”: Es atvainojos, no kuras jūs esat bankas? Man ir divās bankās kartes. Jūs teicāt, ka “Swedbank”?

Krāpniece: Pareizi, “Swedbank”, jā."

Kliente tēlo apmulsumu un vaicā, kuras tieši kartes numurs viņai tagad būtu jāsauc. Viltus darbiniece steidz mierināt, ka nekādu konfidenciālu informāciju viņa neprasot – ne kartes numuru, ne “Smart-ID” PIN kodu.

"Krāpniece: Šādu informāciju no jums prasīt man nav tiesību. Es jums tūlīt caur “Smart-ID” sūtīšu oficiālus paziņojumus, un jums tos vajadzēs apstiprināt. Bet, lai es varētu jums nosūtīt paziņojumus, man jūs ir jāautorizē sistēmā. Lūdzu, nosauciet savu lietotāja numuru!"

Pa šo laiku zvana saņēmēja ir pārliecinājusies, ka no konta nekas nav aizskaitīts, tāpēc pārvaicā – vai tiešām zvanāt pareizajam cilvēkam? Kliente nosauc izdomātu vārdu, ko zvanītāja entuziastiski apstiprina un paskaidro, ka banka pārskaitījumu šobrīd esot aizturējusi, tāpēc izmaiņas nav redzamas, taču karti ar steigu vajagot bloķēt.

"Krāpniece: Skatieties – pirms jūsu kartes bloķēšanas man būs pienākums nosaukt jums jūsu kartes un konta numurus. Tas nozīmē, ka es nevis no jums prasīšu šo informāciju, bet pati pateikšu kartes numuru, no kuras notika aizdomīgais darījums un kuru es bloķēšu. Nosauciet lūdzu savu lietotāja numuru, es tūlīt jums uz Smart-ID nosūtīšu oficiālu paziņojumu."

Kliente nosauc nejauši izvēlētu ciparu kombināciju, kas tomēr izrādās par īsu, tāpēc tiek nosaukti vēl divi gadījuma cipari.

“Krāpniece: Tā, labi, sekundīti, tiek veikta autorizācija. Un, skatieties, bankas drošības dienests jums rekomendē pasūtīt jaunu karti. Kurā bankas filiālē es jūs varu pierakstīt jaunas kartes saņemšanai? (..) Jā, Vecrīgā ir “Swedbank” filiāle. Jūs tur pierakstīt?”

Kliente piekrīt, un ātri vien kļūst skaidrs, ka pieraksts vizītei bankā bijis triks, lai mēģinātu piekļūt jau nākamajai sensitīvajai informācijai – šoreiz personas kodam.

“Krāpniece: Lai apstiprinātu pierakstu bankas filiālē, norādiet, lūdzu, jūsu personas kodu.

“Kliente”: Bet jums taču ir! Jūs taču zināt, kam jūs zvanāt.

Krāpniece: Pareizi, bet jums arī jāsaprot, ka šobrīd ir fiksēts krāpniecisku darbību fakts no jūsu konta. Un šobrīd man kā bankas speciālistei jāpārliecinās, ka mana saruna patiešām notiek ar bankas klientu, nevis ar trešo pusi, kas varēja uzzināt klienta personīgo informāciju vai iegūt viņa mobilo ierīci. Tāpēc man ir pienākums jūs sistēmā autorizēt pilnībā.”

Lai šaubīgo klienti pārliecinātu, viltus darbiniece ir gatava uzreiz nosaukt bloķējamās kartes numura sākumu, solot otro daļu nosaukt pēc autorizācijas pabeigšanas. Jāpiebilst, ka populārāko maksājumu karšu BIN numuru pirmos ciparus diezgan ātri var atrast internetā. Taču kliente turpina būt piesardzīga un palūdz runāt ar viņu latviski, jo viņai esot grūti visu saprast.

“Krāpniece: Es varu pārslēgt jūs pie latviešu operatora, ja uz līnijas ir brīvs. Diemžēl tad, kad notika pārskaitījums, līnija bija noslogota un nebija brīvs neviens latviski runājošs operators. Tāpēc, tā kā jūs anketā norādījāt, ka protat arī krievu valodu, ar jums sazinājās krieviski runājošs operators. Lūdzu, tagad bloķēsim šo maksājumu un jūsu karti, lai mēs pasargātu jūsu naudas līdzekļus un es jūs vairs neaizturētu uz līnijas. Diemžēl jūs neesat vienīgais mūsu bankas klients, no kura kontiem mēģina veikt krāpnieciskas darbības. Bet banka šobrīd cenšas pasargāt jūsu naudas līdzekļus. Lūdzu, nosauciet savu personas kodu, es jums uz “Smart-ID” aizsūtīšu oficiālu paziņojumu.”

Kliente paskaidro, ka baidās sajaukt personas koda otro daļu un arī nekādu dokumentu viņai neesot līdzi. Viltus darbiniece mudina aptuveni nosaukt vismaz to, ko kliente atceras. Tas klientei liek pavaicāt, vai tiešām zvana banka, nevis krāpnieki. Viltus bankas darbiniece apgalvo, ka ir Marija Kravcova no finanšu kontroles nodaļas un zvana no centrālās filiāles Balasta dambī. Viņas teiktā patiesumu apliecināšot oficiālais paziņojums uz “Smart-ID”, jo neviens, izņemot banku, to taču nevarētu atsūtīt. Klientes nespēja nosaukt savu personas kodu krāpniecei liek kļūt agresīvākai.

“Krāpniece: Šobrīd jūs pārkāpjat jūsu līguma nosacījumus un atsakāties bloķēt jūsu karti, jo jūs neizejat līdz galam autorizāciju. Es nepārliecinājos par to, ka sarunājos ar bankas klientu.

“Kliente”: Kas man tagad par to draud?

Krāpniece: Šis maksājums tiks nosūtīts saņēmējam, un, ja notiks atkārtoti pārskaitījumu mēģinājumi, kas visai bieži notiek, banka nebūs atbildīga par jūsu naudas līdzekļiem.”

Kliente notēlo, ka sabīstas un sarunā iesaista it kā savu dzīvesbiedru, kurš apgalvo, ka tomēr esot oficiāli pilnvarots rīkoties ar sievas kontu. Pārvaicājis, par kādu maksājumu ir runa, viņš tagad notēlo, ka kaut kādu Anatoliju pazīstot – esot nesen pirkuši no viņa malku, bet uzvārdu gan neatceroties. Tomēr viltus bankas darbiniece neapjūk.

“Krāpniece: Labi, jūs Igaunijā veicāt šo pirkumu? Šī maksājuma ģeolokācija ir fiksēta Igaunijā.

“Klientes vīrs”: Ģeolokācija? Ā, nu Igaunijā mēs bijām, bet pirms trim gadiem.

Krāpniece: Es jūs sapratu. Ko tagad darīt ar pārskaitījumu? Jūs un jūsu dzīvesbiedre atsakāties to bloķēt, pareizi?

“Klientes vīrs”: Mēs – nē. Mēs nezinām... Bet tā nauda jau ir pārskaitīta vai ne? Es vēl nesapratu...

Krāpniece: Ja jūs tagad nepabeigsiet autorizāciju, es nosūtīšu šo transakciju līdz galamērķim. Es sistēmā vairs neaizkavēšu šo transakciju.”

Lai radītu zvanītājā lielāku interesi, šķietamais dzīvesbiedrs izliekas satraucies un vaicā, ko tomēr varētu darīt, – ģimenes kontā ir daži desmiti tūkstošu eiro. Krāpniece kļūst pretimnākoša un aicina, lai viņš tagad nosauc savu lietotāja numuru. Viltus darbinieci nesamulsina arī stāsts par to, ka vīram pašam sava konta nemaz neesot, jo viņš slēpjot savu biznesu no Valsts ieņēmumu dienesta. Šāda informācija banku neinteresējot, paziņo krāpniece. Tā kā klientes personas koda otro daļu nenosauc arī viņas vīrs, viltus bankas darbiniece paziņo, ka šaubīgais pārskaitījums nu ir izpildīts. Uz lūgumu nosaukt savus personas datus, lai kliente varētu sūdzēties bankā, atskan dusmīgi atvadu vārdi.

“Krāpniece: Nē, banka jums iedos telefonsarunas ierakstu, kur jūs pārkāpāt līguma nosacījumus. Es jums simts reizes teicu: paņemiet savas dzīvesbiedres ID karti un nosauciet viņas personas kodu. Jūs šīs darbības neveicāt, un es nepārliecinājos, ka man ir saruna ar bankas klientu. Visu labu!”

Lai gan ir izplatīts viedoklis, ka telefonkrāpniekus ātri var atpazīt pēc tā, ka viņi zvana no ārzemju numuriem, šajā gadījumā uzrādījās Latvijas numurs. Visticamāk, tas tiek panākts ar zvanītāja numura maskēšanas tehnoloģijām.