Celtā trauksme par ārkārtēji strauju Covid-19 saslimstības kāpumu, kārtējo reizi aktualizējusi jautājumu par vispārējiem resursiem veselības aprūpes nozarē. Vai slimnīcām vispār ir alternatīva un cik smagus pacientus nāksies atraidīt un galu galā aprūpēt mājās?
Turklāt mājās – ģimenes ārstu uzraudzībā jau paliek ārstēties 90% no Covid-19 saslimušajiem, kas nozīmē jau esošu slodzi arī šajā aprūpes līmenī. LTV raidījums “de facto” secina, ka sliktākajiem scenārijiem ne tikai valdība kopumā, bet arī Veselības ministrija vairākos aspektos sāk gatavoties tikai pēdējā brīdī.
Slimību profilakses un kontroles centra prognozes par Covid-19 liecina, ka oktobra beigās slimnīcās var būt aizņemtas jau 1900 gultas. Tas ir vairāk par to, ko pēc Veselības ministrijas aprēķiniem stacionāri var turēt. Ministrijas Ārstniecības kvalitātes nodaļas vadītāja Sanita Janka vēl dienā, kad izsludināja ārkārtas stāvokli medicīnā, sarunā ar “de facto” apliecināja, ka slimnīcu kapacitāte Covid-19 slimnieku aprūpei ir 1500 gultas vietu, un vēl 200-250 vietas intensīvajā terapijā.
Veselības ministram Danielam Pavļutam (A/P!) nebija skaidras atbildes, kas notiks mēneša beigās, ja Covid-19 pacientu skaits atbildīs prognozēm, nevis iespējām. Viņš gan norādīja, ka kopumā slimnīcās ir 8800 gultas vietu, kas domātas arī visiem citiem pacientiem, un attiecīgi nāksies pārkārtoties uz to rēķina. Līdz šim piešķirtā nauda esot līdzējusi sagatavoties kvalitatīvākai aprūpei, taču ne ievērojami daudzskaitlīgai.
“Tas nenovērš to faktu, ka slimnīcu sistēma pati par sevi lielāka nepaliek. Un pati šaurākā vieta, kas mūs ietekmē, ir personāls. Var nopirkt elpināšanas aparātus, var nopirkt pārvietojamās elpināšanas iekārtas, var nopirkt gultas, šeit ir runa par personālu, tie ir cilvēki,” sacīja D.Pavļuts.
Vai stacionāram ir alternatīva, šobrīd ir viens no jautājumiem, uz kuru atbilde ir drīzāk noliedzoša. Lai slimnīcas ātrāk atslogotu, valsts sākusi maksāt par skābekļa terapiju mājās. Tas nozīmē, ka pacientu no slimnīcas izraksta ātrāk nekā to darītu agrāk, bet mājās saskaņā ar ārsta noteiktu kārtību jālieto skābeklis. Līdz šim gan tas nav būtisks atspaids, jo no 600 pieejamām ierīcēm līdz šim izmantotas 14. Turklāt tas nelīdzēs, lai novērstu pacientu nonākšanu slimnīcā.
Ārsti skābekļa terapiju iesaka lietot tikai rehabilitācijas posmā – jau pēc slimnīcas, ne slimības akūtajā fāzē mājas apstākļos, jo tas var radīt viltus drošības ilūziju. P.Stradiņa slimnīcas virsārste, pneimonoloģe Zaiga Kravale norāda, ka ir kategoriski pret skābekļa terapiju tā vietā, lai pie pazemināta skābekļa satura asinīs uzreiz vērstos pēc palīdzības stacionārā. “Jo mums ir jāārstē slimība. Tas ir jādara atbilstoši pasaulē pieņemtām rekomendācijām. Un pacients, kurš ir paņēmis vienkārši nomā skābekļa koncentratoru, baidoties, ka viņam varētu būt slimības smaga gaita, viņš varbūt saņems papildus skābekli, bet viņš nesaņems medikamentus, ko viņš tajā brīdī būtu saņēmis stacionārā, ja tāda nepieciešamība būtu bijusi,” skaidro ārste.
Turklāt slimnīcās uzsver, ka ārstēšanās mājās aprūpi stacionārā nemaz nevar aizstāt. Jau šobrīd vērot, ka uz slimnīcu tiek atvesti pacienti, kuri mājās lietojuši asins šķīdinošus preparātus un zāles, kas nevajadzīgi patērēti drīzāk var kaitēt.
Arī ģimenes ārsti secina, ka slimnīcu funkcijas nevarētu uzņemties. “24 stundu monitorēšanu nodrošināt mēs nevaram, to var tikai stacionārs. Un vēl ko mēs nevaram – mēs nevaram pārliecāties, ka pacients ir 100% līdzestīgs,” skaidro ģimenes ārste Gundega Skruze-Janava. Viņa stāsta: ja cilvēki jūtas labi, viņi paliek neapzinīgi. “Tāpēc tiem akūtā perioda pacientiem, kam, iespējams, būs vajadzīga skābekļa terapija un kuri var potenciāli kļūt par ļoti smagiem pacientiem, kas būs vajadzīga plaušu mākslīgā ventilācija, ar tiem mēs mājās strādāt nevaram,” uzsver ārste.
Neraugoties uz to, pie augošās slimnīcu slodzes uzsvars uz mājas aprūpi tāpat palielinās. Turklāt tas nāk klāt jau tā lielākai slodzei ģimenes ārstu praksēs, ko rada arī dažādi birokrātiski uzdevumi saistībā ar pacientu karantīnas uzraudzību. Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska, kurai pašai ir ārsta prakse Balvos, stāsta: “Arī kā ģimenes ārsts eju mājas vizītēs, jāsaka, kosmonauta tērpā pie smagiem Covid-19 pacientiem tādēļ, ka Neatliekamās palīdzības dienests ir, piemēram, atteicis viņiem vizīti. Un tad mēs mēģinām, cik varam, savās iespēju robežās to darīt.”
Iepriekšējā Covid-19 vilnī slimnīcu slodzes regulēšanai aktīvi izmantoja arī pacientu pārvešanu no augstāka līmeņa uz zemāka, ja stāvoklis stabilizējās, bet stacionārs joprojām bija vajadzīgs. Tā varēja nodrošināt straujāku apriti augstāka līmeņa aprūpes gultās, palīdzot lielākam skaitam pacientu. Austrumu slimnīcas mediķi novērojuši, ka šajā reizē tas pieklibojis. “Iepriekšējos viļņos tas ļoti labi darbojās. Šobrīd, cik es saprotu, problēma ir ar to, ka arī šie pārējie stacionāri ir pārslogoti, un reāli brīvu gultu, jo ne tikai Rīgā, arī reģions ir pārslodze,” stāsta Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais speciālists pneimonoloģijā, prof. Alvils Krams.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) gan atklāj, ka šādai pārvadāšanai nav bijusi savlaicīga rīcība, lai gan dienesta pārstāvji, brīdinot par situāciju, Veselības ministrijai šādu nepieciešamību aktualizēja jau vasarā. Tā kā šī pārvešana no slimnīcas uz slimnīcu nav dienesta pamatfunkcija, tam ir vajadzīgs uzdevums un arī resursi.
“Tajā pašā laikā mēs arī pašlaik [pārvešanas] veicam, mēs septembrī esam veikuši apmēram 200 tādas pārvešanas. Tās slimnīcām pašreiz ir maksas pakalpojums,” vēl dienu pirms ārkārtas situācijas izsludināšanas raidījuma “de facto” stāstīja NMPD direktore Liene Cipule, raksturojot situāciju pirms 6.septembra - “Tātad slimnīcas pašas sameklē pacientam nepieciešamo vietu un mēs viņus nogādājam. Visdrīzāk šī situācija ir tik sarežģīta, ka šo pacientu skaits, ko nepieciešams pārvest, ir būtiski lielāks. (..) Un tā būs viena no problēmām, kas būs jārisina valsts operatīvajai medicīnas komisijai.”
Veselības ministrija sāka rīkoties tikai pagājušajā nedēļā, aptaujājot privātās ārstniecības iestādes par to resursiem un, vai tās būtu gatavas nodrošināt gan pārvešanu, gan arī gultas vietas šiem pacientiem, piemēram, savos dienas stacionāros. “Nu, es to komentētu tādējādi, ka veselības aprūpes sistēma visa – gan slimnīcas, valsts un pašvaldību, gan arī pati ministrija pēdējo pusotru gadu strādā tā tādā absolūtā krīzes un kara lauka režīmā. (..) Šie krīzes apstākļi un resursu trūkuma apstākļi ir tas, ko mēs risinām pēdējā pusotra gada garumā, un atkarībā no tā, kur tajā brīdī situācija ir vissāpīgākā, mēs arī vēršamies ar pieprasījumiem,” uz to atbildēja veselības ministrs D.Pavļuts.
Nozarē secina, ka šāda ielāpu pieeja gan arī ir viena no problēmām, kuru dēļ krīze veselības aprūpē izpaužas tik spilgti un jo īpaši tagad, kad ir kārtējais Covid-19 saslimstības pieaugums. “Tā nav ģeometriska progresija, bet tā ir dramatiska progresija patiesībā. Un tā mūsu veselības aprūpes sistēma - es viņu salīdzinu ar lupatu deķīti. Tas ir viens reiz vienu metru liels, valdība ir uzlikusi ielāpu, iedeva nedaudz finansējumu Covid-19 dēļ, bet tas aizvien ir lupatu deķītis ar vienu lielu ielāpu. Bet viņš nekļūs par persiešu paklāju pieci reiz pieci metri lielumā un kvalitātē,” tēlaini salīdzina A.Krams.