Mēs dzīvojam laikā, kad viegli pazaudēt ticību cilvēcībai. Nokavētu un nepārdomātu lēmumu virpulī, savas eksistences apdraudējuma ēnā nosodot vienam otru, neatliek spēka just empātiju un būt līdzcietīgiem, un to var saprast, jo skarbi laiki prasa skarbu attieksmi.

Mēs varam atļauties šo greznību - nocietināties, kļūt nejūtīgiem, pat cietsirdīgiem. Tā ir daļa no izdzīvošanas instinkta. Un tad ir viņi, kuriem izdzīvošanas un pašsaglabāšanās likumi pandēmijas apstākļos tiek atcelti; viņi, kuriem nav atļauts justies vājiem un bezspēcīgiem. Kuriem meklēt vainīgos nav laika, jo blakus kāds cīnās pēc elpas. Viņi ne tikai glābj mūsu dzīvības, viņi šodien stāv cilvēcības sardzē.

Cieņā un apbrīnā noliecot galvas mūsu mediķu priekšā, publicējam Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārstes Olgas Saļukas pārdomas par ikdienas darbu uzņemšanas nodaļas Covid-19 izolatorā:

"Ko mēs, naivie, pirms gada varējām zināt par nākotni? Neko! Nekas nav mainījies - mēs arī tagad nezinām, kas būs pēc gada. Lai gan, nē, meloju. Ir mainījies. Tagad būs nedaudz patosīgi, piecietieties. Ir mainījies mans spēka avots, tas, ar ko es sāku, uz ko es gāju un uz ko es turpinu iet. Mans darbs. Manu nodaļu, kurā visi gadiem ilgi strādājuši kā Šveices pulkstenīši, sagrāva, sarāva gabalos – tagad te atrodas austrumu fronte. Mums šeit ir karš.

No vienas puses, ieved “aizdomīgos” - ar temperatūru, klepu un zemu saturāciju, bet no otras puses – tos, kuriem Covid-19 jau ir apstiprināts. Šie izolatori tika atvērti pirms nedēļas, kad pirmie vairs netika galā ar pieplūdumu. Tam pa vidu ieved arī “laimīgos”, bez simptomiem un apstiprinājuma.

Šis skumjais strops dūc un rūc 24 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Es jau trīs reizes jeb trīs maiņas nostrādāju izolatoros ar “apstiprinātajiem”.

Viss ir ļoti vienkārši: ieved pacientu, ej saģērbties. Piekarini rāciju. Uzvelc drošības kombinezonu, bahilas, otras bahilas, cepuri, respiratoru, kas spiež un kairina seju, kapuci, cimdus, otrus cimdus. Izelpo, atver durvis-rāvējslēdzēju un ej.

Izolatorā skraida medmāsas ar sistēmām, visas tādā pašā paskatā. Tādi paši sanitāri-sniegavīri stumj nestuves ar pacientiem. “Labdien, es esmu ārsts tāds un tāds. Kāds ir jūsu uzvārds? Kas noticis?”

Visu laiku kliedz, lai kāds tevi dzirdētu caur to masku. “Vec-mā-miņ! Kas! Uztrauc?” Aizsmacis esi no tās kliegšanas, visu laiku griezies uz visām pusēm, it kā pie eksorcista būtu, bet dievgosniņa uz tevi skatās zilām acīm un saka: “Meitiņ, runā skaļāk, es nedzirdu!” Rācijā dzirdi medmāsu no “aizdomīgajiem”: “Mums ir trīs pozitīvie, visus vedam pie jums!” Ka tavu māti! Apkārt dzirdams, kā maskās šņāc skābeklis.

Kāds sten un mokās no klepus. Atrodi caur kombinezonu rāciju, kas karājas uz krūtīm. “Šo ved uz intensīvo! Liza! Liza! Mudīgi masku, liekam uz ventilēšanu, saturācija 70 - kā bija, tā ir.” Zvans pie durvīm. Atkal jauns. Vēl viens. Un vēl viens. Trīs vīri. 40 līdz 50 gadi. Ieelpo un izelpo 40 reizes minūtē. Kā sauc? Deniss! Kāpēc nav vakcinējies? Nav paspējis... Liza! Uzgriez Denisam skābekli uz maksimālo.

Viņš skatās. Neskaties uz mani vainīgām acīm! Lūk! Šo pie datora, šim perfalgānu, vectēvam roku nofiksē, lai viņš nerauj masku nost. Ko? Vēl atveda? Fūū, laikam visus apskatīju. Es izeju! Sveta! Sveta! Paņem trīs vīrus, lūdzu. Smagos! Vienam elpināšana, otrs kandidātos.

Šodien atskaitēs “mani vīri”. Tikko Sveta paziņoja, ka nomiris vēl viens. Tas, kurš brauca uz reanimāciju, smaidīja un pateicās.

Deniss ar viņa vainīgo smaidu un skatienu, kas manā atmiņā iespiedies uz mūžiem, vēl cīnās. Es tevi lūdzu, turies."